- Ak dievi, - maģistrs nočukstēja, un pēdējā asins lāse pameta viņa bālo seju.
- Man... ļoti žēl... - Skara nostostīja. Atmiņā atausa diena, kad viņa pirmoreiz nonāca Torlbijā un Dzelksne viņu atbalstīja. Kaut tagad viņa varētu tāpat uzmundrināt Dzelksni... Tomēr dusmas bija pārvērtušas meitenes seju baisā vieplī, un Skara tik tikko uzdrošinājās uz viņu paskatīties, kur nu vēl pieskarties.
Atnācējs noņēma no galvas skrandaino kapuci. Tā izrādījās tumsnēja dienvidniece - slaida kā pātaga, ar apdeguma rētām klātu sejas kreiso pusi. Savulaik Skarai būtu jāsaviebjas, to redzot, bet nu jau viņa bija pieradusi pie rētām.
- Esiet sveicināti, diženie karaļi, diženās karalienes, diženie maģistri! — Sieviete paklanījās, un īsi apcirptajos sirmajos matos visi ieraudzīja izdedzinātus kailus plankumus. - Aljuku pusē mani dēvē par Sunaraskunu, bet Kaljivā — par Skarajoi jeb Drupu minēju.
- Un kā jūs sauc šeit? - Māte Skēra naidīgi vaicāja.
- Tā ir Skifra, - Jārvi klusām noteica.
- Vai ragana Skifra? - Skēras lūpas riebumā saviebās. - Elfu svētlietu zagle? Tā, kuru Veckundze Veksena apsūdzēja?
- Tā pati, manu dūjiņ. - Skifra pasmaidīja. - Veckun-dze Vcksena nosvilināja manu māju un nogalināja manu dēlu, tā nu sanāk, ka esmu tavas nāvīgākās ienaidnieces nāvīgākā ienaidniece.
- Tātad vislabākā sabiedrotā. - Zobenlauzis pārlaida drūmu skatienu ķēdēs iekaltajam. — Vai mums būs jāmin mīklas arī par šo ciemiņu?
Dzelksne nosprauslājās un norāva maisu no vīrieša galvas.
Pirmajā mirklī rīklē sakāpa nelabums, kad Skara ieraudzīja viņa seju. Sasista līdz nepazīšanai un zilumiem klāta, viena acs pietūkusi, otras baltums asinīm pieplūdis. Tad Skara aptvēra, ka seja tomēr šķiet pazīstama. Viens no tiem vīriešiem, kuri atradās Mežā tonakt, kad Dievzāle nodega. Viens no tiem, kuri smējās, kad karalis Fins ievēlās ugunskurā. Skara apzinājās, ka būtu jāienīst, tomēr, redzot sasisto seju, viņa izjuta žēlumu pret šo vīrieti. Žēlumu un riebumu par to, kas viņam nodarīts. Esi vienlīdz augstsirdīga pret saviem ienaidniekiem un draugiem, vectēvs mēdza teikt. Ne jau viņu, bet sevis dēļ.
Tomēr Dzelksne nebūt nebija noskaņota augstsirdīgi. — Šis ir Bezbailīgais Asborns, Gudrā Jillinga sabiedrotais. — Viņa iegrūda pirkstus sarecējušām asinīm pieķepušajos gūstekņa matos un parāva tā seju sev tuvāk. - Viņu notvēra uzbrukumā Torlbijai, un beigu beigās viņš ir apliecinājis, ka pazīst arī bailes. Pasaki viņiem to, ko teici man, tārps tāds!
Slābanās Asborna lūpas pavērās un atsedza smaganas bez zobiem, aizkritušā balsī viņš izdvesa vārdu pa vārdam: - Jillings saņēma... vēsti. Tā teica, ka jāuzbrūk
Torlbijai. Tur bija teikts, kad... kur... un kā jāuzbrūk. -Skara saviebās, cik nejauki siekalas un asinis skalojās vīrieša mutē. — Jūsu vidū... ir nodevējs.
Tēvs Jārvi izslējās, un kroplā delna savilkās parodijā par dūri. - Kurš tas ir?
— To zina tikai Jillings. — Vīrieša vienīgā asinīm pieplūdusī acs nenovērsās no Skaras. — Iespējams, viņš tagad atrodas... starp jums. - Sakropļotās lūpas iepletās asiņainā smaidā. - Varbūt...
Dzelksne iezvēla pa daudz cietušo seju, nogāza gūstekni uz sāniem un pacēla roku nākamajam sitienam.
— Dzelksne! — Skara iekliedzās un ķēra pie krūtīm. — Nevajag!
Dzelksne pavērās uz viņu, meitenes sejā sēras mijās ar ienaidu.
- Lūdzu! Ja turpināsi viņu mocīt, tu nodarīsi pāri pati sev. Tu sāpināsi mūs visus. Es tevi lūdzu, izrādi kaut mazliet žēlastības!
— Žēlastību? — Dzelksne nospļāvās, un asaras izplūda pār viņas rētu sakropļoto vaigu. - Vai Brandam viņi izrādīja savu žēlastību?
— Ne vairāk kā manam vectēvam. — Izmisusī Skara paliecās uz priekšu, un arī viņai sāls iedzēla acīs. — Tomēr mums jābūt labākiem par viņiem!
- Nē. Mums jābūt ļaunākiem. - Dzelksne mežonīgi parāva ķēdi un pacēla cieši savilkto dūri, bet smaids Asborna sejā tikai iepletās.
- Nāk Gudrais Jillings! Gudrais Jillings nāk un nes līdzi Nāvi! - vārdi guldzēja pār viņa lūpām.
- Ko niekus, Nāve jau atrodas šeit. - Skifra pagriezās, pacēla roku ar tajā sagrābtu tumša metāla priekšmetu.
Atskanēja nāvējošs krakšķis, un Skara salēcās savā krēslā, tad sarkana strūkla izšļācās no Asborna pakauša, viņš sagriezās, novēlās uz sāniem ugunskurā, un mati uzliesmoja.
Skara vērās notiekošajā, acis iepletusi un šausmās sastingusi.
- Lai Kara māte mūs pasargā, - Gorms nočukstēja.
\
- Ko tu izdarīji? — Māte Skēra iebrēcās un pielēca kājās. Viņas soliņš novēlās zālē.
- Priecājieties, manas dūjas, esmu atnesusi jums jūsu uzvaras ieroci! - Skifra vēlreiz pacēla gaisā nāvējošo priekšmetu, un tā galā izplūda dūmu strūkla. - Es zinu, kur tādus var dabūt daudz vairāk. Tām relikvijām piemīt tik milzīgs spēks, ka šis šķitīs tikai nieks. Šie elfu ieroči tika izkalti vēl pirms Dieva sašķelšanas!
- Kur tie ir? - Tēvs Jārvi jautāja, un Skaru pārsteidza viņa skatienā svilstošā nepacietība.
Skifras galva noslīga uz sāniem. - Strokomā.
- Tas ir neprāts! - Māte Skēra iebrēcās. — Maģistrāts ir aizliedzis ieiet Strokomā. Ikviens, kurš tur nonāks, saslims un nomirs!
- Es tur jau pabiju. — Skifra pacēla gaisā slaido roku un norādīja uz kvēlojošo elfu aproci ap Dzelksnes delnu. - Es to atnesu no turienes un vēl joprojām metu ēnu. Man neviena vieta nav liegta. Es esmu Drupu minēja un zinu, kā iekļūt visur. Zinu pat tos ceļus, kuri mūs var pasargāt no Strokomā valdošajām slimībām. Tikai sakiet, un es ielikšu jums rokās ieročus, pret kuriem nespēj nostāvēt neviens cilvēks, neviens varonis, neviena armija.
- Un nolādēt mūs visus? - Māte Skēra ņurdēja. - Vai esat zaudējuši prātu?
- Es savu vēl neesmu zaudējis. - Ķēniņš Ūtils mierīgi piecēlās kājās, mierīgi piegāja pie Asborna līķa un tikpat mierīgi notupās. - Dižens varonis vēl elpo pat tad, kad vārnas jau dzīro. Dižens valdnieks noskatās, kā sadeg viņa ienaidnieku līķi. - Ūtils iebāza pirkstu Asborna pierē iededzinātajā caurumā, un neprāta dzirksts, kas šķita jau izdzisusi, atkal iedegās ķēniņa acīs. — Tērauds nesīs atbildi. - Ūtils izvilka asinīm klāto pirkstu un izbrīnīts to nopētīja. - Šī ir tikai vēl viena tērauda izpausme.
Skara pievēra acis un cieši pieķērās pie krēsla paroce-ņiem. Viņa centās aizturēt satraukto elpu, savaldīt mezglā savilkušos kuņģi un mazināt šausmas. Šausmas par redzēto brīnumu un acu priekšā nogalināto gūstekni, šausmas par to, ka, šķiet, tikai viņu tas satrauc. Viņai jābūt drosmīgai. Viņai jābūt gudrai, jābūt stiprai.
- Uzskatu, ka tas jānoslēpj apvalkā, lai nesavaino visus mūs, - Gorms ierunājās.
- Es uzskatu, ka tas jānoslēpj Gudrā Jillinga sirdī! —
Dzelksne nošnāca.
»
- Redzu, ka sēras atņēmušas jums veselo saprātu, -Māte Skēra atcirta. - Elfu maģija? Domājiet, ko runājat! Mēs riskējam sarīkot vēl vienu Dieva šķelšanu! Turklāt mūsu vidū ir nodevējs!
- Nodevējs, kurš lika nodedzināt Torlbiju, - Dzelksne nikni iejaucās, - par ko jūs tik ilgus gadus sapņojāt! Nodevējs, kurš kalpo Augstajam karalim, ar kuru jūs labprāt noslēgtu mieru!
- Rūpīgi padomā, pirms man ko pārmet, tu, nedabiski...
Skara saņēmās un atvēra plakstus. - Ikviens no mums ir kaut ko ziedojis! - viņa iesaucās. - Ikviens no mums ir zaudējis draugus, mājas, ģimeni. Mums jābūt vienotiem, vai arī Veckundze Veksena mūs iznīcinās citu pēc cita!
- Mēs esam nostājušies pretī Augstā karaļa varai, -Tēvs Jārvi iebilda, — un viņam jau nekā vairs nav. Viņam ir tikai vara. Viņš nevar atkāpties tāpat kā mēs. Mēs jau esam izraudzījušies savu ceļu.