- Jūs to mums izraudzījāties, - Māte Skēra nelikās mierā. — Cits pēc cita asinīm slacīts solis! Tas ved mūs tieši uz iznīcību!
Rēcoši smiekli izlauzās pār Skifras lūpām. — Jūs itin veiksmīgi taustījāties pa šo ceļu bez manis, manas dūjas! Risks pastāv vienmēr. Zaudējumi būs vienmēr. Toties es jums atklāju aizliegto burvestību, bet Saule jau tāpēc nav pārstājusi aust.
- Mēs valdām tāpēc, ka cilvēki mums uzticas, - teica Gorms. - Kā tas ietekmēs viņu uzticību?
- Jūs valdāt tāpēc, ka cilvēki no jums baidās, - iebilda Tēvs Jārvi. — Ar šādiem ieročiem viņi baidīsies vēl stiprāk.
Skēra nošņācās. - Tēvs Jārvi, tas ir ļauni.
- Baidos, ka tas ir mazākais ļaunums. Māte Skēra. Par slavenām uzvarām sacer slavas dziesmas, bet ne tik slavenās nav sliktākas tikai tāpēc, ka skaldi par tām neliekas ne zinis. Savukārt slaveni zaudējumi ir tikai zaudējumi.
- Mums vajadzīgs laiks, lai visu apsvērtu, — Skara sacīja un pastiepa rokas uz priekšu, kā mierinot kašķīgu
suņu baru.
)
- Ne pārāk ilgi. — Skifra pašāva roku gaisā un noķēra garām lidojošu sakaltušu lapu. — Smiltis jau plūst pulksteņos, un Gudrais Jillings nāk aizvien tuvāk. Vai darīsiet to, kas jādara, lai viņu sakautu? Vai arī ļausiet sakaut sevi? - Viņa aizgriezās un saspieda lapu, tad izslēja roku gaisā un palaida putekļus pa vējam. - Ja gribat zināt manas domas, mīļās dūjiņas, izvēles nemaz nav!
- Miera nebūs, - norūca Dzelksne Batu un pārmeta ķēdi pār plecu. - Kamēr vien Gudrais Jillings un es būsim dzīvi. To es jums apsolu! - Viņa pagriezās, lai sekotu Skifrai, un vilka nogalinātā līķi sev pakaļ. Asborna papēži atstāja zālē divas rises.
Gorms nesteidzīgi pieslējās kājās, un viņa kaujās cietusī seja sadrūma. - Tādā gadījumā ļaujiet mums rīt ap saullēktu sasaukt tautas sapulci, un tad arī izlemsim par mūsu alianses turpmāko nākotni. Iespējams, pat visas Sašķeltās jūras likteni.
Karalis Ūtils piecēlās kājās nākamais. - Mums daudz kas jāpārrunā, Tēvs Jārvi.
- Tas tiesa, manu ķēniņ, bet vispirms man jāapspriežas ar karalieni Skaru.
- Ļoti labi. — Ūtils atkal uzkabināja kailo zobenu uz rokas. - Es tikmēr mēģināšu atturēt Dzelksni Batu no visu pasaules vensteriešu nogalināšanas, meklējot nodevēju. Aizsūtiet putnu ķēniņienei Leitlinai, lūdziet viņu noskūpstīt dēlu manā vārdā. - Ūtils aizgriezās un paskatījās uz Beila strēli. - Sakiet, ka laikam nepaspēšu uz pusdienām.
Skara pagaidīja, lai ķēniņš Ūtils aiziet un Māte Skēra, sarūgtinājumā grozīdama galvu, attālinās, un tikai tad sāka runāt. - Jūs zinājāt, ka šis brīdis pienāks. - Skara apdomīgi pārcilāja domās atsevišķos fragmentus, līdz viss salikās vienotā mozaīkā. - Tāpēc jūs gribējāt, lai es paaicinu šurp tikai mūs sešus, lai vēsts par elfu senlietām neaizklīstu tālāk.
- Ne visiem piemīt tāda... tālredzība kā jums, manu karalien. - Glaimi, glaimi... Skara centās neļauties to varai. - Vēlme saglabāt šauru informēto loku ir pamatota, īpaši, ja nodevējs tik tiešām atrodas mūsu vidū.
Izklausījās itin jēdzīgi, bet Skara tik un tā sarauca pieri. — Man varētu arī apnikt dancot pēc jūsu stabules, Tēvs Jārvi.
- Mēs visi dancojam pēc Veckundzes Veksenas stabules, un es esmu devis zvērestu apturēt tās pūtēju. Jums, manu karalien, jāpieņem būtisks lēmums.
- Cits būtisks lēmums pēc cita.
- Tāda ir varas cena. - Jārvi skatiens aizklīda līdz asinīm klātajai zālei, un vienu mirkli šķita, ka arī viņš cenšas pārvarēt nelabumu. — Piedodiet. Es tikko uzzināju, ka labākais cilvēks no visiem, kurus pazinu, ir gājis bojā. Reizēm ir grūti... izdarīt pareizo izvēli.
- Reizēm pareizas izvēles nemaz nav. — Skara centās iztēloties, kā vectēvs rīkotos viņas vietā. Kādu padomu viņai dotu Māte Ķīra... Tomēr par šādu situāciju viņai nekas nebija mācīts. Skara jutās kā tālu iepūsta nevienam nezināmā jūrā, kad pie apvāršņa briest vētra un neredz zvaigznes, pēc kurām orientēties. - Kā man būtu jārīkojas, Tēvs Jārvi?
- Kāds gudrs cilvēks man reiz teica, ka karalim jāuzvar un pārējam nav nozīmes. Uz karalieni attiecas tas pats. Pieņemiet Skifras piedāvājumu. Tā kā mums nav nekā, ko likt uz svariem, Augstais karalis mūs visus paslaucīs malā. Veckundze Veksena jūs nepažēlos, viņa nežēlos Trovenlandes ļaudis. Gudrais Jillings jums nepateiks paldies par atturību. Pajautājiet pati sev, kā viņš rīkotos jūsu vietā!
Skara nespēja nenodrebēt, to dzirdot. - 1ās nozīmē, ka man jākļūst par Gudro Jillingu?
- Lai Miera tēvs lej asaras par metodēm. Lai Kara māte priecājas par rezultātu.
- Un ko tad, kad karš būs galā? - Skara čukstus vaicāja. - Kādu mieru būsim sev izcīnījuši?
- Jūs gribat būt žēlsirdīga un turēties gaismas pusē. Es to saprotu. Es to apbrīnoju, tomēr, manu karalien... -Tēvs Jārvi pienāca pavisam tuvu, ieskatījās Skarai acīs un mierīgā balsī turpināja: - Tikai uzvarētāji var atļauties būt žēlsirdīgi.
Izvēles nebija nemaz. Skara to apzinājās kopš brīža, kad Skifra parādīja brīnumu. Ieskatījusies acīs Tēvam Jārvi, viņa saprata, ka to zina arī maģistrs. Viņš to paredzēja jau sen un izmainīja ceļu tik nemanāmi, ka Skara jutās, kā turot kuģa stūri savās rokās. Tomēr Skara apzinājās arī to, ka, Augstā karaļa armijai tuvojoties, viņas aizlienētā vara rūk mazumā. Šis varētu būt viņas pēdējais trumpis. Viņai jāuzvar sava vectēva, savas tautas, Trovenlandes vārdā. Sevis pašas vārdā.
- Es zinu, par kādu cenu. — Skara pavērās uz Beila strēles cietokšņa robotajiem mūriem, kas melni slējās pret baltajām debesīm. - Jums jāpārliecina ķēniņš Ūtils, ka pret Gudro Jillingu jācīnās šeit.
Tēvs Jārvi veltīja Skarai ilgu un pētošu skatienu, it
kā ar acīm varētu izzināt viņas nodomus. Varbūt viņš to
> »
arī spēja. - Viņš negribēs karot tik tālu prom no mājām. Un Gorms to gribēs vēl mazāk.
- Tādā gadījumā es parunāšu ar Māti Skēru un noskaidrošu, kas viņai piedāvājams kā trumpis pret jums. -Skara pamāja ar roku uz elfu mūriem, kuri pacēlās virs viņas mātes kapa. - Stiprāka cietokšņa nav nekur. Ja mēs tajā nocietināsimies, Gudrajam Jillingam būs jānāk pie mums. To viņam liks lepnība, jo viņš nespēs paiet garām un atstāt mūs aiz muguras neapspiestus. Mēs sapulcināsim šeit Augstā karaļa vīrus - visus vienuviet. Mēs būsim tas vairogs, pret kuru sašķīdis Veckundzes Vekse-nas varenība. Jūs varēsiet brīvi izvēlēties ieročus... - Skara neizrādīja riebumu, kas pārņēma, ieraugot asiņaino zāli, kur nokrita Asborns. - Kad atgriezīsieties, mēs ar vienu sitienu sakausim visu Gudrā Jillinga karaspēku.
Ieslīdzis domās, Jārvi nopētīja Skaru. - Tam ir saprātīgs pamats, bet karavīri reti interesējas par saprātu.
- Karavīriem patīk nopulēti ieroči un varoņteikas, kur tērauds sniedz atbildi. Uzdrošinos ierosināt nodziedāt karaļiem kādu no varoņdziesmām. Vai jums ir laba dziedamā balss, Tēvs Jārvi?
Viņš pārsteigumā sarauca pieri. - Tā sagadījies, ka ir gan.
- Es nepametīšu cietoksni, par kuru mans tēvs atdeva dzīvību. Es nepametīšu zemi, par kuru krita mans vectēvs.
- Tādā gadījumā es cīnīšos plecu pie pleca ar jums, manu karalien. - Jārvi paraudzījās uz Māsu Oudu. - Vai jums ir kas piebilstams?
- Es runāju tad, kad karalienei Skarai nepieciešams mans padoms. - Ouda visai laipni pasmaidīja. - Jūtu, ka viņa itin labi tikusi galā ar jums arī bez manis.
Tēvs Jārvi iespurdzās un starp kapkalniem devās prom uz ķēniņa Utila apmetni.