- Viltīgs kā lapsa, - Māsa Ouda nomurmināja un nostājās blakus Skarai. - Viņš spētu pārliecināt, ka jebkurš risinājums ir pamatots.
Skara pavērās sānis. - Nav jābūt gaišreģei, lai saprastu, ka sekos “bet”...
- Viņa plāns ir izmisuma dzīts. Viņš ir ar mieru spert kāju uz aizliegtās zemes un sekot tās raganas Skifras rādītajam ceļam. - Māsa Ouda turpināja vēl klusāk: - Viņš labprāt ietu uz elli, ja pats nelabais teiktu, ka jāiet, un liktu mums visiem sev sekot. Ja nu viņiem neizdodas sameklēt tās elfu relikvijas? Kā pienagloti mēs paliksim uz Beila strēles desmit tūkstošu karavīru ielenkumā. Un ja nu viņi tās atrod? - Nu jau Māsas Oudas čukstā ieskanējās bailes. - Vai mēs riskēsim ar vēl vienu pasaules
sašķelšanu?
>
Skara atcerējās nodedzinātās viensētas un pilsētas, vectēva svētās zāles drupas. - Pasaule jau ir sašķelta. Bez šiem ieročiem Augstais karalis uzvarēs, un līdz ar viņu uzvarēs arī Veckundze Veksena. - Nelabums sakāpa rīkles galā, un Skara to norija. - Gudrais Jillings uzvarēs.
Māsas Oudas pleci sašļuka. - Es neapskaužu jūs, manu karalien, jums jāpieņem tāds lēmums... — Viņa uzmeta acis aizejošajam Tēvam Jārvi. - Tomēr baidos, ka, iznīcinot vienu briesmoni, jūs varētu radīt jaunu.
Skara pēdējo reizi pavērās uz tēva kuģa vraku. - Agrāk es domāju, ka pasaulē ir varoņi. Tomēr pasaule, izrādās, ir briesmoņu pilna, Māsa Ouda. - Skara novērsās no aizgājējiem un palūkojās uz Beila strēli. - Varbūt
labākais, uz ko varam cerēt, ir visbriesmīgākā briesmoņa pārvilināšana savā pusē.
Rīna neko nepameta nepadarītu līdz galam. Tas Kolam vienmēr patika.
Tiklīdz viņi ieradās Beila strēles cietoksnī, viņa sa-
> ' >
meklēja smēdi, atrada brīvu vietu pagrabā, kur agrāk turēja ogles, kārtīgās rindās salika darbarīkus un ķērās pie darba. — Šādos laikos kalējam netrūkst darba, - viņa paskaidroja Kolam.
Kopš tā brīža Rīna neizlīda no karstās, tumšās, pēc oglēm smirdošās telpas un tik kala, asināja un kniedēja. Kols jau sāka bažīties par Rīnu pat vēl stiprāk nekā par sevi, un tā nenotika bieži.
Viņš maigi uzlika plaukstu meitenes delnai, lai to apturētu. - Neviens tev nepārmetīs, ja piestāsi.
Rīna nopurināja Kola roku un turpināja pulēt. - Ja apstāšos, man būs jādomā. Es negribu domāt.
Kols vēlreiz pasniedzās pēc viņas rokas. - Es saprotu, tomēr, Rīna...
Meitene atkal atbrīvojās. - Beidz celt paniku.
- Atvaino.
- Beidz atvainoties.
- Labs ir, es neatvainojos.
Rīna apstājās un pikti pavērās uz draugu. - Nudien pārstāj jokot.
Kols uzdrošinājās šķībi pasmaidīt. - Atvaino.
Tik tikko manāms smaida atspulgs pazibēja uz Rlnas lūpām un nozuda kā nebijis. Kolam patika likt draudzenei smaidīt, tomēr diez vai todien izdotos vēlreiz to panākt. Rīna atspiedās ar dūrēm pret solu, sacēla plecus līdz ausim un pavērās uz daudz cietušo koka virsmu.
- Es nepārstāju domāt par lietām, ko vēlos viņam pateikt. Es paveru lūpas, lai viņu uzrunātu. Es pagriežos, lai viņu pasauktu. - Meitenes seja savilkās grimasē, kā grasoties raudāt, tomēr asaru nebija. - Viņa vairs nav. Viņš ir aizgājis un nekad neatgriezīsies. Ik reizi, kad to atceros, es nespēju tam noticēt. - Rīna skumji nogrozīja galvu. - Viņam vienmēr atradās labs vārds, ko teikt, un labs darbs, ko paveikt. Kāds viņam no tā bija labums?
- Tas deva labumu mums, - Kols attrauca. - Mēs to neaizmirsīsim. Es to neaizmirsīšu. — Brands izglāba viņam dzīvību un par to prasīja tikai vienu: lai viņš aizstāvētu Rlnu. — Es esmu bijis tādā situācijā, kur tagad esi tu.... - Kola balss aizlūza un kļuva gandrīz nedzirdama. — Es zinu, ko nozīmē zaudēt kādu.
- Un es esmu bijusi tādā situācijā, kur tagad esi tu. Esmu centusies kādu mierināt... kad nomira tava māte.
Tā arī sākās viņu attiecības. Tās neuzliesmoja acumirkli kā zibens, bet izauga pamazām kā koks ar dziļām saknēm. Rlnas roka ap Kola pleciem, kad Tēvs Jārvi runāja puiša mātes bērēs. Rlnas pirksti viņa saujā, kad mātes līķi lika uz sārta. Rlnas smiekli, kad Kols pasāka nākt un sēdēt smēdē, lai tikai atrastos kādam blakus. Viņa vienmēr bija blakus. Mazākais, kas bija Kola spēkos, -atbildēt ar to pašu, pat ja pārņēma sajūta, ka viņš smok.
- Kā es varu palīdzēt? - Kols vaicāja.
Rīnas seja pārakmeņojās, un viņa atkal paņēma rokās pulējamo akmeni. Ak dievi, cik viņai daudz spēka... Rīna bija tikai kādu gadu vecāka par Kolu, bet dažbrīd šķita, ka abus šķir vismaz desmitgade.
- Vienkārši esi šeit. - Rīna atgriezās pie pulēšanas, un sviedri iespīdējās uz viņas pieres. — Apsoli, ka būsi šeit.
- Es būšu šeit, - Kols ar spēku pārdabūja vārdus pār lūpām, kaut gan izmisīgi vēlējās iziet laukā un ieelpot svaigu gaisu; tas lika justies nožēlojami pašam par sevi. - Es apsolu...
Uz kāpnēm nodimdēja smagi soļi, un Kols diemžēl jutās atvieglots par traucējumu. Līdz brīdim, kad ieraudzīja, kurš, galvu pieliecis, ienāk pa zemajām durvīm. Tas nebija neviens cits kā Gromgilgorma kausa pildītājs baltmatis Reits, kura piere tik nepieklājīgi nesen zem Torlbijas ciedru priedes sveica Kola degunu. - Tu... -viņš sacīja un sažņaudza pirkstus dūrēs.
- Nūja, es. Piedošanu. Kā tavs deguns? - Iespējams, tas bija domāts kā atvainošanās, tomēr Kols teiktajā saklausīja tikai pāridarījumu.
- Vairs nav pavisam taisns, - viņš atcirta. - Tomēr taisnāks par tavu lepnību, kā man šķiet.
Reits paraustīja plecus. - Tā jau bija sagrauta. Ja būtu zinājis, ka esi divreiz labāks kāpējs par mani, nemūžam nebadītos ar tevi. Tu uzrāpies un uzreiz nonāci te, ja? Tas gan bija ellīgs kāpiens.
Kompliments nokaitināja Kolu un līdz ar to arī saniknoja kā nekas līdz šim. - Ko tev, ellē, no manis vajag? — Pie pēdējā vārda balss aizlūza un sāka smalki pīkstēt — Kols vēl vairāk atgādināja kucēnu, kurš mēģina izaicināt uz cīņu pieaugušu vilku.
- Neko. — Reits uzmeta acis Rlnai, tās pakavējās pie sviedru pērlītēm uz meitenes kailajiem pleciem, un Kolam nemaz neiepatikās šis skatiens. - Vai tu esi tā asmeņu kalēja no Sestās ielas?
Rīna skotelē noslaucīja pieri un atbildēja ar vienlīdz ilgu skatienu. Kolam nepatika arī Rīnas skatiens, ja reiz to pieminam. - Gudrais Jillings nodedzināja manu smēdi un arī gandrīz visu Sesto ielu. Izskatās, ka tagad es būšu tā asmeņu kalēja no Beila strēles centra.
- Beila strēlei no tā tikai labums. - Kāpnēs atskanēja krietni vieglāki soļi, un smēdē līgani ienāca karaliene Skara. Šķita, ka viņa kļuvusi vēl tievāka nekā todien, kad Kols valdnieci redzēja pēdējo reizi, - atslēgas kauli asi izspiedās. Smēdē valdošajā netīrībā un sviedros viņa izskatījās tikpat neiederīga kā gulbis cūkkūtī.
Kola uzacis pārsteigumā izliecās, arī Rīna šķita izbrīnīta. - Manu karalien, - viņa paklusām sveicināja.
Skara nenovērsa zaļās, plati ieplestās acis no Rīnas. - Jūtu līdzi par brāļa nāvi. No visiem dzirdu tikai to, ka viņš bijis labs cilvēks.
- Nūja, labs. - Rīna pavērās uz savu solu. - Tādus jau Kara māte paņem pirmos.
- Mums visiem jālūdzas Miera tēvam, lai drīzāk sāk
ņemt savu tiesu, — teica Kols.
>
Karaliene Skara novērsa skatienu, dievbijīgos centienus viņa nicināja tieši tāpat, kā to darītu Dzelksne Batu. - Ar noteikumu, ka Gudrais Jillings ir beigts un sapūst kā pirmais.
- Ar lūgšanām es īsti neaizraujos, bet par to gan aizlūgšu, - Rīna atbildēja.
- Es tā dzirdēju, ka tu kaļot zobenus. Vislabākos Sašķeltās jūras krastos.
- Ķēniņa Ūtila zobens ir manis darināts. Tāpat kā Dzelksnes Batu ierocis. — Rīna atritināja uz sola nolikto saini, lai parādītu savu jaunāko veikumu - to, pie kura viņa strādāja kopā ar Kolu. - Šo es taisīju cilvēkam, kurš pagājušonedēļ Torlbijā krita.