- Vai tu izgriezi arī to maksti? — Reita resno pirkstu gali pārskrēja kokam. - Cik skaisti.
- Es strādāju ar metālu, - Rīna attrauca. - Kols darbojas ar koku.
Reita skatiens pievērsās Kolam. - Tādā gadījumā tev ir talants, ar ko lepoties. Kaut es prastu kaut ko uztaisīt! - Reits savilka pirkstus dūrē un saviebās gluži kā sāpēs. - Man vienmēr labāk padevusies iznīcināšana.
- Tā prasa mazāk pūļu, - Kols nočukstēja.
- Man nepieciešams zobens un bruņas, kas derētu man, - Skara pavēstīja.
Rīna nopētīja jauno karalieni no galvas līdz kājām. Nešķita, ka, bruņās tērpusies, Skara varētu nostāvēt, kur nu vēl cīnīties. - Vai grasāties doties kaujā?
Skara pasmaidīja. - Ak dievi, nē! Es gribu radīt iespaidu, ka varētu to darīt.
- Māte Skēra, kāds prieks jūs redzēt...
Vien uzmetot skatienu Gorma maģistrei, Skarai tapa skaidrs, ka viņas vizīte nevienam nenesīs daudz prieka.
Vienmēr lecīgās un grūti samierināmās sievietes seja nu šķita skarba kā ar kaltu izcirsta un tikpat jokus nepieņemoša.
>
- Atvainojiet par manos apartamentos valdošo iekārtojumu, bet mums viss bija jārada gandrīz no nekā. -Mēbeles tika salasītas pa kaktiem, par gobelēniem kalpoja ienaidnieka kaujas karogi, un Zilais Dženers neparko neatzinās, no kurienes nācis ar zosu dūnām pildītais matracis. Tomēr šajās istabās Skara reiz piedzima, un trīs plašie arkveida logi vērās uz viņai piederošā cietokšņa pagalmu. Nekur viņa neies.
- Vai vēlaties mazliet vīna? - Skara pagriezās, lai pasauktu verdzeni, bet Māte Skēra viņu skarbi apturēja.
- Es neesmu nākusi šurp dzert vīnu, manu karalien. Esmu nākusi parunāt par jūsu atbalstu Tēvam Jārvi.
- Es atdodu savu balsi, ievērojot Trovenlandes intereses.
- Vai Trovenlande kaut ko iegūs no otras Dieva sašķelšanas? - Skēras balss dusmās grieza kā nazis. - Ja nu Tēvs Jārvi nespēs tikt galā ar to burvestību? Un kas notiks tad, ja viņš tiks galā? Vai jūs domājat, ka viņš no tās atteiksies?
- Vai Trovenlande iegūtu vairāk, ja pa to nekontrolēti plosītos Augstā karaļa karaspēks? - Skara juta piezoga-mies aizkaitinājumu un neveiksmīgi mēģināja saglabāt mieru. - Vai man jāļauj Gudrajam Jillingam nodedzināt vēl to mazumiņu, kas atlicis?
Mātes Skēras acis bija savilkušās šaurās spraudziņās. - To jūs negribat darīt, manu karalien.
- Tā šķiet, ka ikvienam ir zināms, ko es gribu darīt, izņemot mani pašu. - Skara jautājoši palūkojās uz Māsu
Oudu. - Vai kaut vienai karalienei jebkad bijusi tā svētība uzklausīt uzreiz tik daudzu maģistru padomus?
- Vismaz šajā ziņā varu atvieglot jūsu nastu, - Skēra atbildēja. - Ja grasāties pievienoties Tēva Jārvi neprātam, man viņš rūpīgi jāpieskata. Tikmēr kādam maģistram jāatrodas pie mana karaļa sāniem. - Māte Skēra pastiepa uz priekšu savu garo, tetovējumiem izrakstīto roku un pamāja ar līko rādītājpirkstu. — Rotaļu laiks pagājis, Māsa Ouda. Atgriezieties savā vietā un pieskatiet manas vārnas.
Oudas apaļā seja sašļuka, un Skarai nācās saņemties, lai pašas sejā neatspoguļotos tas pats. Līdz šim brīdim viņa pat neaptvēra, cik lielā mērā sākusi paļauties uz savu maģistri. Cik lielā mērā jau viņai uzticējās. Cik ļoti viņai iepatikusies Ouda... — Man nenāk ne prātā
no viņas atteikties...
>
— Jums nenāk prātā? - Skēra nosprauslājās. - Viņa ir mana mācekle, turklāt aizlienēta, nevis atdota. Turklāt, gadījumā ja jūs, manu karalien, esat tik liela muļķe, ka pati to nesaprotat, viņa man izstāsta visu. Par to, ar ko un par ko jūs runājat. Par katru jūsu rīkojumu un vēlmi. Par to, cik lieli katru rītu bijuši jūsu izkārnījumi, ja nu tik tālu esam... Kā noprotu, līdzīgi tai, kura tos izspiež, tie ir mazliet... par sīku.
Satriektā Ouda blenza uz zemi, viņas seja krāsojās sārtāka nekā jebkad. Skarai tas bija jāzina. Varbūt viņa arī zināja, tomēr jutās stipri sāpināta. Uz mirkli sieviete zaudēja runas spēju, tomēr tikai uz mirkli. Tad viņa iegrima domās par to, kā atbildētu vectēvs, piedzīvojis pats uz savas zemes, savā cietoksnī, savos apartamentos tik lielu nicinājumu.
Kad Māsa Ouda jau negribīgi virzījās uz durvju pusi, Skara pacēla roku un apstādināja viņu.
- Jūs mani pārpratāt! Man nav prātā no viņas atteikties tāpēc, ka vēl šorīt Māsa Ouda deva man svinīgo zvērestu kā Mātes Kīras pēctece! Māsa Ouda ir jaunā Trovenlandes maģistre, un viņas vienīgā vieta ir blakus man.
Skēras pamatotais izbrīns, dzirdot šādus jaunumus, iepriecināja Skaru. Vēl pārsteigtāku seju rādīja tikai Ouda.
Viņas skatiens šaudījās no vecās pavēlnieces uz jauno, tad atkal atpakaļ, un acis šķita apaļas kā bļodiņas. lomēr Ouda bija pārāk gudra, lai ilgstoši paliktu izsista no līdzsvara. - Tas tiesa. — Ouda atlieca muguru un izslēja zodu. Māte Ķīra īpaši uzteiktu šādu stāju. — Es zvērēju karalienei Skarai kalpot par viņas maģistri. Es grasījos jums to pateikt...
- Bet jūs sabojājāt mūsu pārsteigumu, - Skara saldi pasmaidīja. Beigu beigās smaids taču neko nemaksā.
- Par to būs jāmaksā, - Māte Skēra attrauca, grozīdama galvu. - To es jums apsolu.
Skaras pacietība bija galā. — Pamodiniet mani, kad būs jāmaksā. Vai tagad pati atstāsiet manus apartamentus vai arī man jāliek Reitam izmest jūs pa logu?
Gorma maģistre pēdējo reizi riebumā nošņāca un, izgājusi no istabas, aizcirta durvis.
- Nu tā. - Skara saraustīti nopūtās un pielika roku pie krūtīm, lai nomierinātu satraukto sirdi. - Tas nu gan bija spirdzinoši.
- Manu karalien, - Māsa Ouda čukstēja, un acis kā piekaltas kavējās pie grīdas, — es zinu, ka neesmu pelnījusi jūsu piedošanu...
- Jūs nevarat tādu saņemt, - Skara kā mierinot uzlika roku maģistres plecam, — jo jūs neesat izdarījusi neko sliktu. Es vienmēr zināju, ka esat man uzticīga. Tomēr tikpat sen es saprotu, ka jums nācās uzticību dalīt. Māte Skēra bija jūsu skolotāja, tagad jūs esat izvēlējusies mani. Es esmu pateicīga par to, pat ļoti pateicīga. - Skara mierinoši saspieda Oudas plecu un pienāca tuvāk. - Tomēr kopš šī brīža jūs vairs nedrīkstat dalīt savu uzticību.
Māsa Ouda atskatījās un noslaucīja acīs sakāpušo valgmi. — Es zvēru pie Saules un zvēru pie Mēness, manu karalien, ka būšu jums un Trovenlandei uzticīga maģistre. Es rūpēšos par jūsu ķermeni vairāk nekā par savējo. Es gādāšu par jūsu interesēm rūpīgāk nekā par savām. Es nevienam nestāstīšu jūsu noslēpumus un neko nepaturēšu noslēpumā no jums. Es piederu jums. Zvēru.
- Es pateicos, Māsa Ouda. — Skara paplikšķināja maģistrei pa plecu un ļāva iet. - Dievi mani liecinieki, nekad man vēl sāpīgāk nav trūcis laba padoma.
Reits klīda starp nometņu ugunskuriem un ap teltīm, starp Vensterzemes kopā sanākušajiem karavīriem. Jau simtiem reižu viņš bija to darījis pirms divkaujām, uzbrukumiem un kaujām. Šeit viņš jutās vislaimīgākais.
Te bija viņa mājas, te tām bija jābūt. Tomēr viss bija mainījies.
Pārgurušie, tālu prom no saviem laukiem un ģimenēm atrautie vīri apzinājās, kādas grūtības viņus sagaida. Ugunskuru izgaismotajās sejās Reits redzēja šaubas. Viņš tās dzirdēja vīru balsīs, viņu smieklos un dziesmās. Viņš sajuta baiļu smaku.
Ne jau tikai Reits klaiņoja pa nometni, arī Nāve te mēroja soļus, iezīmēdama nolemtos, un viņas salto dvašu, garām ejot, izjuta ikviens.