Reits nogriezās uz zema uzkalna pusi, kura galā dega vientuļš ugunskurs, un kāpa virsotnē, atstājot dziestošās čalas aiz muguras. Pie ugunskura uz segas tupēja Raki, iespiedis Gorma vairogu starp ceļiem, un ar lupatu drūmi pucēja spožo apmali. Ak dievi, cik ļoti Reits priecājās, redzot brāli! Gluži kā cilvēks, kurš pēc ilgstošas prombūtnes ieraudzījis savas mājas.
- Sveiks, brāl, - Reits teica.
- Sveiki, sveiki. - Kad Raki atskatījās, viņam šķita, ka veras spogulī, burvju spogulī, kuru Harolds pārveda no ceļojuma un kurš rādīja cilvēka labāko pusi.
Sēdēt blakus brālim bija tikpat tīkami kā ieaut kājas ērtākajos zābakos. Reits kādu brīdi klusēja un skatījās, kā Raki strādā, tad uzmeta acis savām tukšajām plaukstām. - Kaut kā trūkst.
- Ja tu runā par savām smadzenēm, skaistumu un humora izjūtu, tad tas viss ir pie manis.
Reits nozviedzās. — Es domāju zobenu, kuru varētu sakopt.
- Vai tad karalienes Skaras zobena maksti nevajag nopulēt?
Pacēlis skatienu, Reits ieraudzīja uz Raki lūpām iešķībo smaidiņu. Viņš vēlreiz nosmēja. — Es jau gaidu kaujas gatavībā, tikai vēl neesmu saņēmis karalisko aicinājumu.
- Tavā vietā es nesēdētu, zobus vadzī iekāris, brāl. Kamēr gaidi, tu katrā ziņā vari arī paēst. - Raki pamāja ar galvu uz veco, kvēpiem apķepušo katlu virs pavarda.
- Trusis? — Reits pievēra plakstus un ievilka plaušās smaržīgos tvaikus. Tas atgādināja labākus laikus, kad abi dalījās ēdienā, cerībās un meistarā. - Man tiešām garšo trusis.
- Skaidrs, ka garšo. Mēs taču pazīstam viens otru kā raibu suni, vai tad ne?
- Tā viņš ir. - Reits iesānis palūrēja uz brāli. - Kas tev aiz ādas?
- Vai tad es nevaru kaut ko uzšmorēt paša brālim?
- Protams, vari, tikai tu nekad tā nedari. Ko tu gribi?
Raki nolika Gorma vairogu malā un ieskatījās Rei-
tam acīs. — Es redzu tevi kopā ar jauno Trovenlandes karalieni, to viņas atvaļināto pirātu un tuklo maģistra izsmieklu, un tu izskaties laimīgs. Tu nekad nemēdz izskatīties laimīgs.
- Viņiem nav ne vainas. — Reits sabozās. — Turklāt mēs taču visi esam vienā pusē, vai tad ne?
- Vai jā? Ļaudis sāk mēļot, vai tu maz gribi atgriezties.
Raki vienmēr prata iedzelt brālim. - Neko no tā es pats neizvēlējos! Tikai centos darīt visu, cik labi vien varu, lai kur es nonāktu! Es atdotu visu, lai varētu pārnākt atpakaļ!
Atbilde atskanēja aiz muguras. - Man prieks to dzirdēt.
Reits vairs nebija bezpalīdzīgs mazulis, bet, dzirdot šo balsi, viņš joprojām sarāvās kā kucēns pēc negaidīta pēriena. Viņš saņēmās un pagriezās, vēlreiz saņēmās un ieskatījās Mātes Skēras spilgti zilajās acīs.
— Sen neesmu tevi redzējusi, Reit. - Maģistre notupās viņa priekšā, nolika dzīslainās delnas uz ceļiem un ļāva garajiem pirkstiem brīvi nokarāties. - Manuprāt, pienācis laiks, lai tu atgrieztos vietā, kuru esi pelnījis.
Reits norija smagu kamolu, rīkle acumirklī izkalta sausa. Vai piepildīt sava karaļa kausu, nest karaļa zobenu un cīnīties plecu pie pleca ar brāli? Atgriezties kā visnežēlīgākajam, neuzveicamākajam un skarbākajam? Atgriezties, lai dedzinātu, nogalinātu un kādu dienu sagumtu zem paša izcīnīto gardu ķēdes smaguma? - Es vēlos tikai to, — viņš sacīja piesmakušā balsī. - Neko vairāk neesmu vēlējies.
— Zinu, — maģistre atbildēja mierinošajā tonī, kas Reitu biedēja vēl trakāk par skaudro balss pieskaņu. - Es to zinu. — Skēra pasniedzās un sabužināja puiša matus, kā, pakasot starp ausīm, mēdz samīļot kucēnu. — Tavs karalis vēlas, lai tu izdarītu vienu vienīgu pakalpojumu.
No maģistres pieskāriena salti drebuļi pārskrēja pār Reita muguru. — Sakiet, kādu!
— Baidos, ka Tēvs Jārvi ievilcis riņķi jaunās karalienes Skaras glītajās nāsīs. Baidos, ka viņš to vada turp, kur pats vēlas. Baidos, ka viņš to aizvedīs līdz iznīcībai un kā nepakļāvīgu baru aizraus mūs visus līdzi.
Reits uzmeta acis brālim, bet tas nespēja palīdzēt. Kā gandrīz vienmēr. — Man šķiet, ka viņai pašai ir galva uz pleciem, — Reits nomurmināja.
Māte Skēra nicinoši nosprauslājās. - Tēvs Jārvi nolēmis sagraut Maģistrāta vissvētākos likumus un no Stro-komas iznest elfu ieročus.
- Elfu ieročus?
Šņākdama maģistre pieliecās tuvāk Reitam, bet viņš atsprāga atpakaļ. - Es tos redzēju! Apžilbis no paša stulbuma, viņš grasās palaist brīvībā burvestības, kuras savulaik sašķēla Dieva vienību. Reit, es zinu, ka tu neesi gudrais brālis, bet vai tu saproti, kas tiks likts uz kārts?
- Es domāju, ka nevienam nav lemts ieiet Strokomā un palikt dzīvam...
- Tā ragana Skifra ir ieradusies, viņa to spēj un arī izdarīs, ja tā sīkā kuce atdos savu balsi Jārvi.
Reits nolaizīja lūpas. — Es varētu ar viņu parunāt...
Skēra pacēla roku, un viņš neviļus pieliecās, tomēr maģistre tikai saudzīgi pielika vēso plaukstu pie puiša vaiga. - Vai tu domā, ka es rīkotos tik nežēlīgi un iemestu tevi vārdu divkaujā ar Tēvu Jārvi? Nē, Reit, diez vai. Tu neesi runātājs.
- Tad jau...
- Tu esi slepkava. - Vilšanās grumbas sačokuroja Skēras pieri nožēlā, ka Reits pats to nav uzreiz sapratis. - Es gribu, lai tu to Skaru nogalini.
Reits apstulbis blenza — ko gan citu viņš varētu darīt? Puisis vērās Mātei Skērai acīs un juta, ka sastingst. - Nē... - viņš nočukstēja, bet neviens vārds vēl nebija izskanējis tik nedroši. - Lūdzu!
Ar lūgšanos no Mātes Skēras nekad neko nevarēja panākt. Šādi viņš tikai izrādīja maģistrei savu vājumu.
- Nē? - Skēras pirksti sāpīgi iegriezās Reitam sejā.
- Lūdzu! - Viņš mēģināja atbrīvoties, bet pietrūka spēka, un maģistre pievilka puisi sev klāt tik tuvu, ka abu deguni gandrīz saskārās. - Šis nav lūgums, puis, -viņa šņāca, - tā ir tava karaļa pavēle.
- Viņi uzzinās, ka es esmu vainīgs, — Reits kauca un meklēja attaisnojumus kā suns, kas meklē apraktu kaulu.
- Es visu esmu izdomājusi tavā vietā. - Mātes Skēras pirkstos parādījās pudelīte, kuras dibenā skalojās tāds kā ūdens. - Tu biji karaļa kausu pildītājs. Iepilināt karalienes kausā šo te nebūs grūti. Pietiks ar vienu lāsi. Viņa necietīs. Viņa aizmigs un nekad vairs nepamodīsies. Tad šim pašnāvnieciskajam neprātam tiks pielikts punkts, varbūt pat panākts miers ar Augsto karali.
- Karalis Fins uzskatīja, ka var noslēgt mieru...
- Karalis Fins nezināja, ko piedāvāt.
Reits norija siekalas. - Vai jūs zināt?
- Es iesāktu ar Tēvu Jārvi ienaglotu zārkā. - Māte Skēra piešķieba galvu. - Iespējams, pievienotu Getlandes dienviddaļu... Tomēr visam uz ziemeļiem no Torlbijas jāpieder mums, vai nepiekrīti? Esmu droša, ka man izdotos pārliecināt Veckundzi Veksenu ieklausīties šajā argumentā...
Māte Skēra saņēma Reita šļaugano delnu, pagrieza un iemeta saujā pudelīti. lads nieciņš. Tajā brīdī prātā iešāvās Skaras vārdi: Kāpēc lai sūtītu godīgu idiotu darīt viltīga meļa darbu?
- Jūs mani aizsūtījāt pie Skaras tāpēc, ka esmu slepkava, vai ne? - viņš klusi nomurmināja.
- Nē, Reit. - Māte Skēra atkal pielika pirkstus pie viņa sejas un piešķieba to sev tuvāk. — Es tevi aizsūtīju tāpēc, ka tu esi uzticams. Tagad nopelni atlīdzību! — Sieviete piecēlās kājās, un Reitam šķita, ka tā izslējās virs viņa kā tornis. — Jau rīt ap šo laiku tu būsi atpakaļ tur, kur tava vieta, — karalim pie sāniem. — Skēra aizgriezās. - Plecu pie pleca ar savu brāli. - Viņa nozuda nakts melnumā.
Raki roka uzgūla Reita plecam. - Cik cilvēku tu esi nogalinājis, brāl?
- Tu zini, ka skaitīšana man nepadodas.
- Tad jau kāda starpība - viens vairāk vai mazāk, ne?