- Pirmajam noslaktēt to, kurš tikpat labi gribētu nogalināt tevi, ir kas cits nekā atņemt dzīvību kādam... -Kādam, kurš tev nav nodarījis neko sliktu. Kādam, kurš bijis laipns pret tevi. Kādam, kuru tu...
Raki aiz krekla pievilka brāli sev klāt. — Vienīgā atšķirība ir tāda, ka šoreiz tu vari iegūt daudz vairāk un daudz vairāk zaudēt! Ja tu to neizdarīsi... paliksi viens pats. Mēs abi paliksim vieni paši.
- Kā tad paliek ar kopīgu došanos lejup pa plato Dievišķo upi?
- Tu liki man pateikties Kara mātei par to, ka mēs paliekam uzvarētāju pusē, un tev bija taisnība! Neizliksimies, ka tu esi nogalinājis tikai karavīrus. Cik daudziem esmu padarījis galu tevis dēļ? Kā ar to sievieti tajā lauku sētā, ko? Kā ar viņas bērniem?
- Es zinu, ko esmu sadarījis! - Dusmas vārījās, un Reits sagrāba pudelīti ciešā dūrē un pavicināja brālim pie deguna. - Es to darīju mūsu dēļ, vai ne tā? - Viņš sagrāba Raid aiz apkakles, tas paklupa un nogāza podu no uguns. Sautējums izlija zālē.
— Brāl, lūdzu... — Raki saķēra Reitu aiz pleciem drīzāk kā apskāvienā, nevis lai cīnītos. Jo skarbāks kļuva Reits, jo vairāk atmaiga Raki. Viņš taču pazīst brāli labāk par visiem citiem, vai ne? - Ja mēs viens par otru negādāsim, kurš tad to darīs? Izdari to. Manis dēl. Mūsu dēl.
Reits ielūkojās brālim acīs. Tobrīd abi nemaz neizskatījās tik līdzīgi. Viņš ievilka nāsīs gaisu, lēnām to izpūta un līdz ar to arī visu cīņas sparu.
— Es to izdarīšu. - Reita galva noslīga uz krūtīm, viņš blenza uz sīko blašķīti saujā. Galu galā - cik cilvēku viņš ir nogalinājis? — Es mēģināju atrast pamatotu iemeslu, lai to nedarītu, bet... tu esi gudrākais no mums abiem. -Reita dūre savilkās vēl ciešāk. - Es esmu tas slepkava.
* * *
Gandrīz neizdvešot ne skaņas, vadu gabalus mutē saņēmusi, Rīna domīgi pētīja pašas paveikto. Iespējams, satraukumā par gaidāmo tautas sapulci vai arī tāpēc, ka tuvumā atradās vienaudze, Skara runāja par abām. Viņa stāstīja par Beila strēlē pavadīto jaunību un niecīgajām atmiņām par vecākiem, par Jeiltoftā uzcelto Meža zāli un tās nodedzināšanu, kā arī cerību to uzbūvēt no jauna. Par Trovenlandi un tās ļaudīm, kā arī par to, kā ar dievu palīdzību viņai tie jāatbrīvo no Augstā karaļa tirānijas, jāatriebjas Gudrajam Jillingam un jāpasargā sava nogalinātā vectēva mantojums. Māsa Ouda, nu jau Māte Ouda, sataisījusi jaunajam statusam atbilstoši nopietnu sejas izteiksmi, visu laiku apstiprinoši māja ar galvu.
Reits gan ne. Viņš labprāt kļūtu par tik jaukās nākotnes daļu, tomēr bija jau pieredzējis to, kāda ir dzīve. Viņš neuzauga cietoksni vai karaļa pilī, kur vergi izpatīk ikvienai saimnieka vēlmei. Reits bija kūlies pa dzīvi tikai paša spēkiem un ar brāļa atbalstu.
Pielicis roku pie krekla, viņš caur audumu sajuta mazītiņās pudelītes apveidus. Viņš zināja, kas viņš ir. Viņš zināja, kas viņam jādara.
Tad Skara Reitam uzsmaidīja, un šķita, ka pati Saules māte izvēlējusies viņu par vienīgo, kuru apspīdēt. - Kā tu vari tādās cīnīties? - viņa jautāja un noskurinājās. Bruņas nograbēja. — Cik tās smagas!
Reita apņēmība kusa kā sviests uz pannas. - Pie tā pierod, manu karalien, - viņš atbildēja aizkritušā balsī.
Skara sarauca pieri. - Vai esi slims?
- Vai es? - Reits nostostījās. - Kāpēc tā prasāt?
- Pa kuru laiku tu iemācījies smalki uzvesties? Ak dievi, cik te karsts! - Skara paraustīja bruņu apkakli un polsterēto jaku zem tām. Vēl nekad viņa nebija izskatījusies tik vitāla - pietvīkusi, ar mirdzošām acīm un blāvi spīdīgu ādu. Skara uzsita knipi, lai pasauktu verdzeni. - Lūdzu, atnes man vīnu!
- Es atnesīšu! — Reits iesaucās un veikli metās pie krūkas.
- Vispār jau es varētu saņemt arī vislabāko apkalpošanu. - Skara pamāja Reitam un uzsmaidīja Rīnai. - Reiz viņš bija karaļa kausa pildītājs.
- Biju gan, - Reits paklusām nomurmināja. Un būšu atkal. Ja vien varēšu paveikt to vienīgo darbu.
Sirds pukstēja tik skaļi, ka viņš ar grūtībām sadzirdēja Skaras teikto. Lēnām un uzmanīgi, cenšoties gādāt,
lai trīcošās rokas nenodotu, Reits ielēja vīnu. Kausā tas izskatījās pēc asinīm.
Agrāk Reits gribēja kļūt par karavīru, par vīru, kurš iestāsies par savu karali un kaujas laukā izpelnīsies slavu.
Par ko viņš ir kļuvis? Par tādu, kurš nodedzina lauku sētas, nodod uzticēšanos, indē sievietes...
Reits atgādināja pats sev, ka tas ir jādara. Sava karaļa vārdā, sava brāļa vārdā.
Iedzerot malku pārbaudei, kā kausu pildītājs dara, lai pārliecinātos, ka vīns nav saindēts un to drīkst dzert vērtīgākas lūpas par viņējām, Reits sajuta Mātes Oudas skatienu ieurbjamies mugurā. Viņš dzirdēja maģistres soļus nākam tuvāk, un tad Skara sacīja: - Māte Ouda! Jūs taču pazināt Tēvu Jārvi, pirms viņš kļuva par maģistru, vai ne?
- Pazinu gan, manu karalien, mazliet. Jau tolaik viņš mēdza rīkoties nežēlīgi.
Reits dzirdēja, kā maģistre aizgriežas, un, pat neuzdrošinoties elpot, izvilka Mātes Skēras doto pudelīti no kreklapakšas, izrāva korķi un iepilināja kausā lāsi tās satura. Ar vienu lāsi pietiks. Viņš vēroja, kā apļi izplešas un izgaist, tad iebāza pudelīti atpakaļ. Piepeši ceļi kļuva slābani, un Reits atbalstījās uz dūrēm.
Viņš sev iestāstīja, ka cita ceļa nav.
Viņš saņēma kausu ar abām rokām un pagriezās.
Skara nogrozīja galvu un vēroja, kā Rīna ap vidukli saņem ciešāk bruņukreklu, lai tas labāk piegulētu, un veikli visu nostiprina ar savītu stiepli.
- Zvēru, tev tērauds pakļaujas tikpat viegli, kā manai vecajai šuvējai - zīds.
- Lai svētīta Smēdes vesera cilātāja, manu karalien, — Rīna nomurmināja un atkāpās, lai novērtētu paveikto. - Pēdējā laikā es gan īpaši neizjūtu šo svētību.
- Viss mainīsies. Es zinu, ka tā būs.
- Jūs runājat kā mans brālis. - Rīna skumji un skopi pasmaidīja un apmeta loku ap Skaru. - Šķiet, esam galā. Es atsiešu un ieņemšu, kur vajag.
Reits tuvojās ar vīnu, un Skara piecēlās, uzlikusi roku uz siksnai piestiprinātā dunča. Bruņas iemirdzējās eļļas lampas gaismā. - Ko teiksi? Vai mani varētu noturēt par karotāju?
Dievi zina, ka Reits nespēja dabūt vārdu pār lūpām. Drebošiem ceļiem viņš notupās karalienes priekšā tāpat kā savulaik pēc katras divcīņas vai kaujas Gormam pie kājām - tā, kā viņš to atkal darīs. — Ja visi vairogu mūri izskatītos šādi, - ar milzīgām pūlēm Reits izdvesa, - jums nebūtu problēmu piedabūt vīrus izšaut uz tiem neliešiem. - Ar abām rokām viņš pacēla kausu un sniedza Skarai.
Viņš sev atgādināja, ka nav izvēles.
- Es varētu pierast pie tā, ka izskatīgi vīrieši metas ceļos manā priekšā. — Kā viņa iesmējās! Saviem sulīgajiem, nevaldāmajiem smiekliem... un paņēma kausu.
- Kur viņa ir? — Tēvs Jārvi paklusām murmināja un vēlreiz uzmeta acis durvīm.
Kols nebija radis redzēt savu skolotāju satrauktu, un tas darīja nervozu ari viņu. Varētu domāt, ka viņš jau tāpat nebija gana sakrcņķējies, jo jāizlemj visas pasaules liktenis un viss ar to saistītais.
- Varbūt pārģērbjas, - viņš čukstēja. - Viņa, šķiet, ir no tiem cilvēkiem, kuri šādiem notikumiem ilgi pucējas.
Tēvs Jārvi pagriezās un veltīja Kolam iznīcinošu skatienu, un jaunais puisis iegrima dziļāk krēslā. — Man šķiet, ka viņa ir no tiem cilvēkiem, kuri arī paredz, cik daudz laika nepieciešams, lai sapucētos šādam notikumam. - Viņš pieliecās tuvāk savam māceklim. - Vai tev tā nešķiet?
Kols nokremšļojās un kārtējo reizi pavērās uz durvīm. - Kur viņa ir?