>
Beila slavas zāles otrā galā Gromgilgormam pie sāniem Mātes Skēras sejā pamazām atplauka pašapmierināts smaids. Viņa un Jārvi gluži vai sēdēja milzīgos svaru kausos, no kuriem, vienam izkrītot, otrs tiktu uzmests gaisā.
- Mūs gaida karš! — maģistre iesaucās, un Vensterze-mes karavīri visapkārt sāka neapmierināti kurnēt. - Gudrais Jillings gan negaidīs uz jauno karalieni, ar to mēs varam rēķināties. Mums ātrāk jāizlemj tālākā darbība, vai arī mēs iebrauksim nelaimē.
- Mēs to lieliski apzināmies, Māte Skēra, - ķēniņš Ūtils atcirta un pielieca galvu tuvāk Tēvam Jārvi. - Kur viņa palikusi?
Puse no čīkstošajām durvīm atvērās šaurā šķirbā, un ienāca Māte Ouda, kura tūliņ pat sastinga kā pīļu māte, kura pazaudējusi savus mazuļus, jo visu skatieni pievērsās viņai.
- Ko teiksiet? - Tēvs Jārvi nepacietīgi iesaucās.
- Karaliene Skara...
Gorms piemiedza acis. - Kas ir?
- Karaliene Skara... - Māte Ouda piespiedās pie durvīm, palūrēja laukā un ar manāmu atvieglojumu pagāja sānis. - Viņa ir klāt.
Durvis ar joni atsprāga vaļā, un Saules māte iespīdēja drūmajā telpā. Visi palika muļķīgi pavērtām mutēm, jo zālē iesoļoja troveniešu vienība.
Priekšgalā, galvu augstu pacēlusi, gāja karaliene Skara - izlaistie mati plīvoja kā tumšs mākonis debesīs. Saulrieta starā iedegās sarkanais akmens viņas aprocē, no spožajām bruņām iemirdzējās auskara dārgakmeņi, viņa bija ģērbusies pilnā kaujas aprīkojumā ar dunci pie sāniem un apzeltītu bruņucepuri padusē. Reits soļoja viņai blakus, noliecis gaišo galvu un kā bērnu uz rokām turot Rīnas kalto zobenu Kola grieztajā makstī, kas, jāatzīst, izskatījās pēc brīnišķīga mākslas darba.
Rīna bija pārspējusi pati sevi. Skara nudien izskatījās pēc karalienes karotājas, pat ja bija nesamērīgi trausla šādai nodarbei un izlaistie mati kaujā izrādītos nāvējošs traucēklis. Bruņojumam žvadzot, viņa izsoļoja starp Vensterzemes un Getlandes delegācijām, apzināti nepaskatījusies ne pa labi, ne pa kreisi, un uzticīgie kareivji viņai sekoja.
Smaids bija pagaisis no Mātes Skēras lūpām - Tēvs Jārvi bija to nozadzis. Gromgilgorms blenza uz jauno karalieni, un rētām klātajā sejā nemanīja varenības. Ķēniņa Ūtila dzelzs uzacis mazliet nodrebēja. Kols nekad nebija redzējis viņu tik apstulbušu.
Māte Ouda un Zilais Dženers apsēdās ķēniņienei Skarai abās pusēs, bet viņa izlikās neredzam Beila troni, uzsvieda zeltīto bruņucepuri uz galda un nolika dzelzī apkaltos pirkstus tai blakus. Viņas karavīri sastājās puslokā aiz muguras. Reits noslīga zemē uz viena ceļa un pabīdīja zobenu tā, it kā sniegtu valdniecei tā spalu.
Visi zināja, ka Skara nekādā gadījumā neķersies pie šī zobena. Tas bija tīrais teātris, gandrīz vai izsmiekls. Gandrīz, bet ne gluži, jo visiem virs galvām pie sienas noraudzījās gleznots uzvarošās Ašenlīras portrets - arī viņa bija ģērbusies bruņās un izlaidusi vaļā matus, arī viņai pie kājām uz ceļiem tupēja zobennesis. Kola skatiens šaudījās no leģendu apvītās karalienes uz šī brīža karalieni — viņas izrādījās neaptverami līdzīgas.
Tēva Jārvi smaids pletās plašumā. — Ak vai, cik skaisti!
Māte Skēra nebija tik sajūsmināta. - Jums nudien patīk sarīkot varenu ierašanos, - viņa pavīpsnāja.
— Atvainojiet, es gatavojos kaujai\ - Skara sacīja. Pat ja viņa bija maza auguma, toties ar varones balsi. Pēdējo vārdu Skara norēca tik nežēlīgi, kā to varētu izkliegt Dzelksne, un pat Māte Skēra satrūkās, to dzirdot.
Kols pielieca galvu Tēva Jārvi ausij. - Manuprāt, viņa ir ieradusies.
- Mani sabiedrotie! - Skara iesaucās, un balss aizplūda klusumā dzidra un pārliecināta, it kā būtu radīta, lai skanētu šeit. - Mani viesi! Karaļi un maģistri, Get-landes un Vensterzemes karavīri!
Reits riskēja un pavērās uz tiem, kurus agrāk vienmēr uzskatīja par draugiem. Pats Zobenlauzis nespēja atraut acis no Skaras, bet Mātes Skēras skatiens nāvējoši ieurbās Reitā, - tādu skatienu viņš ne reizi nebija manījis, lai gan bija redzējis pat visnežēlīgākos. Sorjorna lūpas bija savilkušās rūgtā ienaidā, tomēr visgrūtāk nācās izturēt Raki skatienu. Tas neizstaroja dusmas, tikai vilšanos. Tā raugās tas, kuru nodevis vistuvākais. Reits nodūra acis, un elpa iestrēga rīklē.
- Šodien mums jāpieņem dižens lēmums! — Skara turpināja. — Vai nu karosim ar Augstā karaļa spēkiem un liksim lietā aizliegtos ieročus, vai atkāpsimies un padosimies.
Reits neklausījās, viņš domāja par aizvadīto nakti. Puisis stāvēja uz ceļa viņas priekšā gatavs to izdarīt. Tad viņš izdzirdēja viņas smieklus, un pirksti pievīla. Kauss nokrita zemē, un saindētais vīns izlija uz grīdas. Skara tikai pajokoja par karaļu kausu pildītāja mazspēju, bet viņš apgūlās aiz valdnieces durvīm un visu nakti blenza tumsā kā uzticams suns, kāds viņš arī bija.
Reits gulēja nomodā un domāja par to, kā pats izlēmis savu likteni. - Es esmu Trovenlandes karaliene! — Skara kliedza. — Manās dzīslās rit Beila asinis. Citi varbūt labprāt bēgtu no Augstā karaļa, bet es tā vairs nekad nedarīšu. Esmu nozvērējusies atriebties Gudrajam Jillin-gam, un es solos novilkt viņam ādu pār acīm. Solos ar pēdējo elpas vilcienu izkliegt izaicinājumu! Solos cīnīties, liekot lietā visus iespējamos ieročus! - Skara nikni paraudzījās uz Māti Skēru. - Visus iespējamos ieročus. Turklāt es solos izcīnīt cīņu šeit. Es nepametīšu Trovenlandi. Es nepametīšu Beila strēli.
Reits vienmēr bija vēlējies tikai kalpot savam valdniekam, karot plecu pie pleca ar brāli, un nu viņš palaida garām šo iespēju, ko vairs nekādi nespēs atgūt. Viņš bija palicis viens, kā sacīja Raki. Zobena nesējs meitenei, kurai nebija spēka to pat pacelt.
- Ko teiksiet jūs, ķēniņ Ūtil? — Skara jautāja.
- Es teikšu, ka šeit nebūs neviena, kurš nejustos pazemīgs jūsu apņēmības priekšā, karaliene Skara. - Dzelzs ķēniņš pasmaidīja, un to Reits vēl nekad nebija redzējis. - Nāve gaida mūs visus. Uzskatīšu par savu godu ieskatīties tai sejā blakus jums.
Reits pamanīja, ka Skara norij smagu kamolu kaklā, pirms pievērsās vensteriešiem.
- Ko teiksiet jūs, karali Gorm?
Smagās bruņas spieda pie zemes. Karstums lika justies kā uz pannas. Bija jāsaņemas, lai nostāvētu taisni, ar lepni paceltu galvu un sejā noturētu augstprātīgu izaicinājumu. Viņa taču ir karaliene, nolādēts! Viņa ir karaliene, viņa ir karaliene, viņa ir karaliene...
- Pazemīgs jūsu apņēmības priekšā? - Māte Skēra
nikni ieķērcās. - Šeit nebūs neviena karavīra, kurš neiz->
justu riebumu pret jūsu izrādīšanos. Varētu domāt, ka jūs kaut reizi esat pacēlusi zobenu, nemaz nerunājot par tā cirtienu! Un jūs vēl liksiet mums nolikt galvas par jūsu tukšo karalisti, jūsu tukšo lepnību, jūsu...
- Pietiek, - Gorms mierīgi sacīja. Šķita, ka viņa tumšās acis nav novērsušās no Skaras kopš brīža, kad viņa ienāca zālē.
- Bet, mans karali...
- Apsēdieties, - Zobenlauzis teica. Māte Skēra dusmās grieza zobus, tomēr sabruka uz sava sola.
— Jūs vēlaties, lai es cīnos par jūsu cietoksni, — Gorms mierīgi turpināja savā skanīgajā balsī. - Lai izaicinu likteni, riskēju ar savu un savu karavīru dzīvību tālu prom no mājām. Lai stājos pretī Augstā karaļa bezgalīgajam karaspēkam ar solījumu izmantot elfu burvestības, ko devusi plikpauraina ragana un melis ar vienu roku. -Gorms atklāti pasmaidīja. - Ļoti labi.
— Manu karali, — Māte Skēra šņāca, bet Gorms pacēla roku, liekot viņai apklust, acis joprojām nenovērsdams no Skaras.
— Es karošu jūsu pusē. Ikviens Vensterzemes vīrs nogalinās jūsu vārdā un atdos dzīvību par jums. Es būšu jūsu vairogs šodien, rīt un katru sava mūža dienu, tomēr es kaut ko gribu pretī.