Zāli pārņēma nāvīgs klusums. Skara norija siekalas. - Nosauciet savu cenu, dižais karali!
— Jūs.
Sviedri ritēja zem aizlienētajām bruņām. Rīklē sakāpa nelabums, Skarai gribējās apšļākt galdu ar vēmekļiem, bet diez vai Māte Ķīra to uzskatītu par piedienīgu atbildi uz karaļa bildinājumu.
— Jau ilgu laiku es meklēju karalieni, - Zobenlauzis sacīja. - Sievieti, kuras viltus un drosme neatpaliktu no manējās. Sievieti, kura kļūtu par manas dārgumu krātuves monētu seju. Sievieti, kura man spētu dāvāt daudz bērnu, ar kuriem lepoties.
Skara pieķēra sevi raugāmies uz Reitu, un viņš vērās pretī, muti pavēris, nespējot piedāvāt neko vairāk par zobenu, kuru viņa tik tikko varēja pacelt.
Tēvs Jārvi nobālēja. Atklāti sakot, šādu pavērsienu viņš nekādi nebija gaidījis. - Kādu, kurš jums pasniegtu uz paplātes Trovenlandi... - viņš skarbi piebilda.
Gorms sakustināja varenos plecus, un nepanesami smago gardu novilktā ķēde viegli nograbēja. - Kādu, kura varētu pievienot Trovenlandi Vensterzemei un palīdzēt abas ievest slavas saulē. Es gribu jūsu roku, jūsu asinis un jūsu prātu, karaliene Skara, un pretī es dodu jums savējos. Manuprāt, tas ir godīgs darījums.
- Manu karalien, - čukstēja Māte Ouda.
- Nedariet to, - ierunājās Zilais Dženers.
Tomēr nu bija Skaras kārta ar žestu apklusināt savus padomdevējus.
Viņa bija šokā, tomēr karaliene nevar atļauties pārlieku ilgi būt šokēta. Viņa vairs nav bērns.
Ar Zobenlauzi pie sāniem viņai izdotos noturēt Beila strēli. Viņa varētu atriebties par vectēvu. Viņa varētu noraudzīties Gudrā Jillinga nāvē. Ar Vensterzemes atslēgu kaklā viņa varētu iegūt drošību saviem ļaudīm, no jauna uzcelt Jeiltoftu un kalt Trovenlandes nākotnes plānus.
Skarai bija apriebies mierināt, glaimot un izspēlēt vienu sāncensi pret otru. Viņa bija nogurusi no fakta, ka pašas tituls karājas mata galā. Skara nebūt nevēlējās dalīt vienu gultu ar Gromgilgormu, bet dalīšanās ar viņam piemītošo varu bija kas pavisam cits.
Lai viņš ir divtik liels kā Skara. Lai viņš ir divreiz
> >
vecāks. Lai viņš ir rētu izvagots, bezbailīgs, nežēlīgs un tik maz līdzinās vīram, par kādu viņa sapņoja vēl skolas gados. Sapņotājiem nākas pamosties. Viņa saprata, ka Māte Ķīra atbalstītu šādu darījumu. Galu galā pasaule ir briesmoņu pilna. Varbūt labākais, uz ko varam cerēt, ir visbriesmīgākā briesmoņa pārvilināšana savā pusē.
Turklāt viņai praktiski nebija izvēles. Skara izspieda smaidu.
- Es pieņemu piedāvājumu.
- Vai esi gatavs? -Tēvs Jārvi jautāja, krāmēdams kastē grāmatas. Savas mīļākās aizliegtās grāmatas par elfu drupām un elfu relikvijām. - Mums jādodas ceļā jau līdz ar nākamo paisumu.
- Pilnībā gatavs, - Kols atbildēja. Tas nozīmēja, ka savas mantas jau sakravājis, lai gan šim ceļojumam viņš nekad nebūtu gana sagatavojies.
- Parunā ar Ralfu. Pārliecinies, vai mums ir pietiekami daudz alus, ar ko stiprināt komandas drosmi. Pat ja pūtīs ceļavējš, piecas dienas būs jāpavada ceļā gar krastu līdz Fērfingai.
- Uz ceļavēju nevar paļauties, - Kols noburkšķēja.
- Jā, nevar gan. īpaši jau, šķērsojot Strokomas līčus.
Kols norija nepatīkamu kamolu. Vislabprātāk viņš šo
pasākumu atliktu līdz pasaules galam, tomēr šādi situācija tikai vēl vairāk pasliktinātos. - Tēvs Jārvi... - Ak dievi, viņš tomēr ir gļēvulis. - Varbūt... man vajadzētu palikt šeit.
Maģistrs pavērās uz viņu. - Kāpēc?
- Kamēr būsiet prom, ķēniņam Otilam var savaja-dzēties...
- Viņš neuzsāks sarunas par tirdzniecības darījumu, izmantojot triku ar monētu vai grebjot karotes. Viņš karos. Vai tu uzskati, ka ķēniņam Ūtilam vajadzīgi padomi par to, kā karot?
- Vispār jau...
- Šeit valda Kara māte. - Jārvi nogrozīja galvu un atgriezās pie grāmatu saiņošanas. - Tiem no mums, kuri runā Miera tēva vārdā, jāatrod citi veidi, kā pakalpot.
Kols mēģināja vēlreiz. - Godīgi sakot, es baidos. -Galu galā labs melis ievij sakāmajā pēc iespējas vairāk patiesības, un vēl nekad nebija pateikts nekas patiesāks par šo.
Saraucis pieri, Tēvs Jārvi pavērās uz viņu. - Maģistram, tāpat kā karavīram, jāvalda pār savām bailēm. Viņiem abiem tās drīzāk jāizmanto, lai stiprinātu savus spriedumus, nevis jāļauj tām aizmiglot skatienu. Domā, es nebaidos? Es esmu pārbijies. Vienmēr. Tomēr daru, kas jādara.
- Nūja, tikai kurš izlemj, kas jādara...
- Es. - Tēvs Jārvi aizcirta savas lādes vāku un nostājās blakus. - Mums ir grandioza iespēja! Maģistrs ir zinību meklētājs, un tu tāds esi vairāk par visiem. Nekad neesmu saticis vēl zinātkārāku cilvēku. Mums ir iespēja mācīties no pagātnes!
- Vai atkārtot pagātnes kļūdas... - Kols nomurmināja un tajā pašā mirklī nožēloja pateikto, jo Tēvs Jārvi sagrāba viņu aiz pleciem.
- Es domāju, ka tu vēlies pārvērst pasauli, nostāties blakus karaļiem un vadīt vēstures gaitu! Es tev piedāvāju šādu iespēju!
Ak dievi, cik ļoti viņš to vēlējās! Kļūt par Tēvu Kolu, no kura visi baidās un kuru visi ciena, kuru vienmēr uztver nopietni un kuram nekādā gadījumā neviens gaišmatains slepkava neuzdrīkstētos iebelzt pa pieri... Kols atvairīja šo domu. — Tēvs Jārvi, esmu pateicīgs, bet...
- Tu apsolīji Rīnai.
Kols apjuka. - Es...
- Tevi var lasīt viegli kā grāmatu, Kol.
- Es devu solījumu Brandam! — izlauzās pār Kola lūpām. — Es esmu viņai vajadzīgs!
- Tu esi vajadzīgs man! — Tēvs Jārvi atcirta un iekrampējās puiša plecos. Kaut arī maģistra roka bija sažuvusi, tā tik un tā turēja gana cieši, lai Kols sāktu locīties. -Tu esi vajadzīgs Getlandei! - Jārvi savaldījās un palaida vaļā rokas. - Tici man, Kol, es saprotu tevi labāk nekā jebkurš cits. Tu gribi darīt labu un palikt gaismas pusē, tikai tu jau esi izaudzis par vīrieti. Tu zini, ka vieglu atbilžu nemēdz būt. - Blenzdams zemē, Jārvi saviebās, it kā viņam sāpētu. - Kad es paglābu tevi un tavu māti no verdzības, es nekādā gadījumā negaidīju kaut ko pretī...
- Tad kāpēc jūs par to tik bieži atgādināt? - Kolam paspruka.
Tēvs Jārvi pacēla skatienu. Viņš bija pārsteigts, pat mazliet sāpināts. Ar to pietika, lai Kolu pārņemtu tik pazīstamā vainas apziņa.
- Tāpēc, ka es apsolīju Safritai gādāt, lai tu kļūtu par iespējami labāku cilvēku. Par cilvēku, ar kuru viņa varētu lepoties.
Par cilvēku, kurš dara labu. Par cilvēku, kurš turas gaismas pusē. Kola galva nošļuka. - Es nepārtraukti domāju par visu to, ko es būtu varējis darīt citādi. Es domāju... par Mātes Advinas piedāvājumu...
Jārvi acis iepletās. - Saki, ka tu par to neko neteici manai mātei!
- Neesmu teicis nevienam. Bet... ja būtu, varbūt viņa atrastu kādu ceļu, kā panākt mieru...
Šķita, ka Tēva Jārvi pleci sagumst. - Cena bija pārāk augsta, - viņš klusi teica. - Tu to zini.
- Zinu.
- Es neuzdrošinātos apdraudēt mūsu aliansi. Mums bija nepieciešami sabiedrotie, to tu arī zini.
- Zinu.
- Veckundzei Veksenai nevar uzticēties, un tu to zini.
- Zinu, bet...
- Bet Brands varbūt paliktu dzīvs. - Piepeši Tēvs Jārvi izskatījās krietni vecāks par saviem gadiem - vecs, slims un salīcis zem vainas smaguma. — Vai tu domā, ka mani ik dienu nenomoka tūkstošiem šādu domu? Maģistram pienākas mūžīgi šaubīties, bet vienmēr rādīt pārliecinātu vaigu. Nedrīkst ļaut sev sastingt iespējamās nākotnes priekšā. Un vēl mazāk - tā priekšā, kas varētu būt noticis. - Jārvi sakaltusī delna savilkās dūrē un lūpas noraustījās, it kā viņš grasītos iesist pats sev. Tad roka nošļuka gar sāniem. - Jācenšas izvēlēties lielāko labumu. Jācenšas atrast mazāko ļaunumu. Pēc tam jāizskauž nožēla un jāskatās uz priekšu.