- Zinu. - Kols saprata, ka cieš sakāvi. Viņš aptvēra, ka tiek sakauts, vēl pirms pavēra muti. Beigu beigās viņš gribēja tikt sakauts.
- Es iešu ar jums, - viņš teica.
Nebūs jāsaka viņai, un labi, ka tā. Kols nebija pārliecināts, ka viņam pietiktu drosmes.
Rīna pavērās uz Kolu, un ar to bija gana. Sasprindzinājusi žokļus, viņa atgriezās pie darba. - Tad jau esi izlēmis.
- Kaut man nebūtu jāizvēlas! - Kols nomurmināja un jutās vainīgs kā zaglis.
- Tomēr tu izvēlies un esi pieņēmis lēmumu.
Kols justos labāk, ja Rīna izplūstu asarās, nikni mestos virsū vai lūgtos vēlreiz apdomāties. Viņš bija sagatavojis viltīgu plānu, kā pavērst to pret pašu Rīnu. Uz tik saltu vienaldzību viņam nebija atbildes.
Nožēlojami saraustīts “piedod” bija viss, ko Kols spēja izspiest. Nez vai māte lepotos par to, viņš nodomāja, lai gan atbilde nebija īpaši svarīga.
- Nevajag. Mēs abi esam zaudējuši pietiekami daudz laika. Par to man jāpārmet tikai sev. Brands brīdināja, ka tā notiks. Viņš vienmēr atkārtoja, ka tu esi pats savu cerību pārpilns un nevari uzņemties vēl citu cerības.
Ak dievi, viņas vārdi trāpīja sāpīgi kā spēriens pa olām. Kols pavēra muti, lai noburkšķētu, ka tas nav godīgi, bet kā gan lai aizstāvas pret miruša cilvēka argumentiem? īpaši, ja pats tik ļoti centies pierādīt, ka tev taisnība...
- Es vienmēr zināju, ka tā būs, - Rīna nošņāca caur sakostiem zobiem. - Tā rādās, ka Brands laikam smiesies pēdējais, ko?
Kols pašļūca soli tuvāk. Iespējams, viņš nevar dot Rīnai to, ko viņa vēlas, un nevar būt tāds, kādu draudzene vēlētos viņu redzēt, tomēr viņš var vismaz gādāt, lai viņa atrastos drošībā. Tik daudz viņš ir Rīnai parādā un tik daudz parādā arī Brandam.
- Pēc dažām dienām Gudrais Jillings var būt klāt, -viņš čukstēja, - un līdz ar viņu ari tūkstošiem Augstā karaļa kareivju.
Rīna nosprauslājās. - Tev vienmēr paticis pasniegt vispārzināmo kā kādu baigo atklājumu. Man tas šķita mīļi, bet, jāatzīst, tu sāc sevi izsmelt.
- Tev jāatgriežas Torlbijā...
- Kāpēc? Mans brālis ir kritis, un mājas nodedzinātas līdz mūriem.
- Te nav droši...
- Ja mēs zaudēsim šeit, cik, tavuprāt, droši būs Torlbijā? Es labāk palikšu te un darīšu, ko varēšu, lai palīdzētu. Tā rīkotos Brands. To viņš arī darīja. - Ak dievi, kas viņai par drosmi! Daudz vairāk nekā viņam. Tas Kolam viņā patika. Pašam nemanot, viņš sniedzās pie meitenes pleca. - Rīna...
Viņa uzšāva Kolam pa pirkstiem un savilka dūri, it kā grasītos sist. Kols zināja, ka pelnīti, tomēr Rīna nebija noskaņota visu viegli atrisināt. Viņa riebumā novērsās. - Ejiet prom. Jūs esat izdarījis savu izvēli, Brāli Kol. Celieties un dzīvojiet tālāk ar to, kas ir.
Ko gan viņš varētu uz to atbildēt? Velti viņš bažījās, vai tik Rīna neraudās. Viņš pats rija asaras, zagdamies prom no smēdes, un vairāk nekā jebkad līdz šim jutās tik tālu no labākā cilvēka, kāds viņš īstenībā varētu būt.
Pār elfu būvēto Beila strēles krastmalu smidzināja rets lietutiņš - tāda kā spļaudīšanās, kas pārklāja pasaulei Kola garastāvoklim pieskaņotu drūmu šķidrautu, kurš kā rasa kažoka spalvai pieķērās Ralfa pleciem. Viņš stāvēja uz stūres platformas un drūmi raudzījās, kā airu vīri sejai pielipušiem matiem krauj kuģī kravu. Viņš nožēloja, ka Frora vai Dodivuā nav kopā ar viņiem, - komanda, ar kuru kopā Kols kuģoja lejup pa Dievišķo upi, bija kā vēja izpluinīti. Šos vīrus viņš gandrīz nemaz nepazina.
- Kāpēc tāds bēru noskaņojums, manu dūjiņ? -Skifra painteresējās un izbāza garo pirkstu no apmetņa, lai piesardzīgi paurbinātu degunu. - Tu man reiz jautāji, vai spēj saskatīt brīnumus, tā bija?
- Bija gan, un jūs man atbildējāt, ka esmu jauns un neapdomīgs un ka brīnumiem piemīt briesmīgs risks un briesmīga cena, un ka man jālūdz visiem man zināmajiem dieviem, lai nekad nebūtu tie jāredz.
- Ak tā. - Skifra izbrīnā sarauca pieri, ieraugot nāsī atrasto, un aizmeta uz to pusi, kur bēgumā zvārojās Gorma un Utila kuģi, arī Gudrajam Jillingam atņemtās liellaivas. - Esmu izteikusies visai skarbi. Vai tu lūdzies?
- Šķiet, ka nepietiekami. — Viņš iesāņus pavērās uz Skifru. - Jūs man teicāt, ka protat tik daudz maģijas, ka varētu nodarīt daudz ļauna, bet nepietiekami, lai paveiktu daudz laba.
- Ir karalaiks. Es nācu šurp, lai darītu ļaunu.
- Neizklausās diez cik nomierinoši.
- Neizklausās gan.
- Kur jūs iemācījāties burvestības?
- Es nevaru pateikt.
- Nevarat vai negribat?
- Nevaru un negribu.
Kols nopūtās. Šķita, ka līdz ar katru Skifras atbildi viņš saprot aizvien mazāk. - Vai tiešām varat mūs droši ievest Strokomā?
- Ievest jūs Strokomā? Jā. Vai droši? - Sieviete paraustīja plecus.
- Tas īpaši nenomierina.
- Nenomierina gan.
- Vai mēs tur atradīsim ieročus?
- Vairāk, nekā pati Kara māte varētu likt lietā.
- Un, ja mēs tos liksim lietā... vai mēs riskējam vēlreiz sašķelt Dieva vienību?
- Es būšu apmierināta, ja mēs sagrausim Veckundzi Veksenu.
- Vēl mazāk mierinoši nekā iepriekšējās atbildes. Skifra vērās pelēkajā jūrā. - Ja tu domā, ka esmu šurp
nākusi, lai tevi nomierinātu, tad esi pamatīgi kļūdījies.
- Kāpēc nekas nenāk viegli? - Tēvs Jārvi domīgs raudzījās uz daudz pieredzējušajiem elfu akmeņiem piestātnes molā, kas stiepās līdz cietokšņa pagalmam. Pa to tuvojās slaids stāvs - gara auguma cilvēks ar noskūtu galvu un ap tetovēto augšdelmu apliktām elfu aprocēm.
— Māte Skēra, kāds pārsteigums! Es tā sapratu, ka jūs nevēlaties nekādi saistīties ar šo ārprātu?
Vensterzemes maģistre pagrieza galvu un nospļāvās.
- Es gribu, lai neviens nebūtu saistīts ar šo ārprātu, bet mans karalis ir izvēlējies iet savu ceļu. Mans uzdevums ir pārliecināties, lai viņš to pabeidz ar uzvaru. Tāpēc es braukšu ar jums.
- Jūsu sabiedrība iepriecina. - Jārvi nostājās blakus Mātei Skērai. - Kamēr vien jūs vēlaties man palīdzēt. Tikai nostājieties man ceļā, un to nožēlosiet.
- Tad jau mēs viens otru saprotam, - Māte Skēra attrauca un uzmeta lūpu.
— Mēs vienmēr viens otru saprotam.
Kols paklusām nopūtās. Kas gan var būt labāks partnerības pamats par abpusēju ienaidu un aizdomām?
- Ķeramies beidzot pie airiem! - iesaucās Ralfs. - Es nekļūstu jaunāks!
Bija jauks vēlas vasaras rīts, un, Saules mātes apspīdētas, aizvadītās nakts lietus lāses zālē iemirdzējās kā dārgakmeņi.
- Šeit ir mūsu vājākais punkts, - Reits sacīja.
Lai to saprastu, nebija jābūt diženam karavīram.
Dieva sašķelšanas rezultātā cietokšņa ziemeļaustrumu
* > )
nostūris bija nogriezts kā ar milzīgu nazi, un, lai aizkorķētu caurumu, seno laiku valdnieki bija uzbūvējuši šeit torni. Tā bija neprasmīgi uzcelta un slikti pieskatīta būve ar iebrukušu jumtu, kur uz mēsliem notašķītajām spārēm drūzmējās putni. Zem šī jumta cilvēku būvētais mūris izlieca vēderu, balstoties pret drūpošiem bastioniem.
- Gudrunas tornis, - Skara nomurmināja.
- Kāpēc to tā sauc? — Māte Ouda gribēja zināt. Mātes Klras sniegumā šis stāsts pamatīgi nokaitināja Skaru, tomēr izrādījās, ka viņa to itin labi atceras tāpat kā gandrīz visu maģistres mācīto. - Princese Gudruna bija Trovenlandes karaļa mazmeita.