- Sākums nav diez cik labs, - Māte Ouda noburkšķēja. No rītiem viņa bija īgna. - Tomēr es zinu dažus stāstus, kuri, šādi sākušies, izvēršas labi.
- Šis gan ne. Viņa iemīlējās staļļa puisī.
- Cik neapdomīgi.
- Cik man zināms, mīlestība iet pati savu ceļu.
Mātes Oudas piere nodrebēja. — Parasti tās tuvošanās
ir manāma jau no tālienes, lai varētu pamukt nost no
ceļa.
>
- Vismaz Gudruna tā nerīkojās. Tolaik Trovenlandē valdīja trīs karaļi, un vectēvs bija apsolījis princesi vienam no abiem. Gudruna mēģināja aizbēgt, tāpēc vectēvs šajā tornī pakāra viņas mīļoto un meiteni ieslēdza pašā augšā, līdz tā sāktu pildīt pienākumus.
Māte Ouda pakasīja pajukušo matu mezglu. — Man kaut kā neizdodas saskatīt, kur te radīsies labās beigas.
- Tādu nebūs. Gudruna metās lejā no mūra un nositās grāvī.
- Cerams, ka mūs visus negaida tāds pats iznākums, — Reits piezīmēja.
- Nonāvēties mīlestības dēļ? - Skara painteresējās.
- Nosisties grāvī.
Mūžam skarbais Reits pēdējā laikā šķita vēl bargāks, un, lai gan ikviena klātesošā sliktajam noskaņojumam nebija jāmeklē cits izskaidrojums kā vien desmit tūkstošu bruņotu ienaidnieku tuvošanās, Skarai iešāvās prātā, vai tik pie vainas nav viņas un Gorma vienošanās. Viņa pati nelepojās par šo savu izvēli, tomēr neko vairs nevarēja labot. Skara apnikusi nopūtās. Bija daudz svarīgākas lietas, par ko uztraukties, nekā jūtas, pat savējās.
Pakavu klaboņa piesaistīja viņas uzmanību, un pa vārtiem iejāja jātnieki. Divi simti vai pat vēl vairāk zirgu pārvietojās kolonnā; pakaviem dunot, tie sacēla gaisā zemi un padrāzās garām vīriem, kuri joprojām raka dziļāku grāvi. Pa dubļu klāto zemi viņi aiztraucās uz Gorma un Ūtila karaspēka apmetnēm.
Skara uzsauca Zilajam Dženeram, kurš pa lēzeno slīpumu devās tiem pretī: - Kuram te trūkst pacietības sagaidīt gaidāmo?
- Dzelksnei Batu, - Dženers atbildēja un ar skatienu pavadīja garām paskrējušos jātniekus. — Gan tikai tāpēc, ka, viņasprāt, Gudrais Jillings nāk šurp pārāk lēni. Viņa ved līdzi divus simtus Getlandes asinskārāko kareivju, lai tam nodarītu pāri, cik vien ir viņas spēkos.
- Tas varētu izvērsties diezgan asiņaini, - Skara paklusām noteica, vērodama, kā jātnieki straumē aizplūst no Beila strēles paēnas un cauri pamestajam ciematam prom uz ziemeļiem.
- Mums tik un tā nav, ar ko barot zirgus, manu karaļiem - Dženers nostājās viņiem blakus un iespieda rokas sānos. - Pat cilvēkiem nepietiek ēdamā. Gudrais Jillings ir nodedzinājis gandrīz visas lauku sētas simts jūdžu attālumā un pārējās izlaupījis. Ūtils un Gorms spriež, ka šeit var palikt tikai tūkstoš cilvēku. Tie, kuriem jārūpējas par ģimeni un jāved mājās raža, ar kuģi dosies uz Torlbiju un vēl tālāk.
Dzirdētais pārsteidza Skaru. - Viņiem būs desmitkārtīgs pārsvars.
- Jo lielāks pretspēks, jo diženāka slava, - Reits paklusām norūca. - Vismaz esmu dzirdējis tā sakām...
- Paliks tikai labākie karotāji. - Kā ierasts, Dženers centās kalt optimistiskus plānus. - Vēl daudzi aizstāvēs mūrus līdz Tēva Jārvi pārnākšanai. Četri simti vensteriešu, četri simti getlandiešu, simts kalēju, pavāru un kalpotāju. Simts mūsu pašu.
- Vai mums ir tik daudz viru, kuri gribētu te palikt?
- Piectik viru vēlas atdot par jums savu dzīvību, manu karalien, un es varu izvēlēties kādu simtu, kuri, to darot, nogalinās dažus Augstā karaļa karavīrus.
- Es jūtos pagodināta, patiesi, — Skara sacīja. — Tikai tev nav jābūt viņu vidū, tu jau esi paveicis daudz vairāk nekā...
Zilais Dženers nosprauslājās. - Nē taču, es palieku, un punkts. Es apsolīju savējiem sasodīti labu samaksu pēc tam, kad tiks sakauts Augstais karalis. Ja viņiem to nenodošu, palikšu par muļķi. Jums gan jādodas prom.
Nu bija Skaras kārta sprauslāt. - Kā gan es varu gaidīt, lai citi riskē ar dzīvību, ja pati tā nedaru?
- Manu karalien, - ierunājās Māte Ouda, - jūsu asinis Trovenlandei ir daudz vērtīgākas par...
- Es esmu karaliene pati savā cietoksni. Vienīgais cilvēks, kurš ir tiesīgs dot man pavēles, ir Augstais karalis, un, ņemot vērā, ka esmu atklāti sacēlusies pret viņu, tev nav paveicies. Es palieku, un punkts.
- Tad palieku arī es, - Māte Ouda nopūtās. - Dziednieka vieta ir starp ievainotajiem. Maģistres vieta ir blakus savai karalienei.
Pateicības vilnis gandrīz parāva asaras. Šie nu nekādā gadījumā nebūtu tie padomdevēji, kurus Skara izvēlētos, tomēr tagad viņa tos abus vairs neatdotu ne par kādu cenu. - Pat ja dievi atņēma man vectēvu, — Skara ar vienu roku apņēma Māti Oudu, ar otru - Zilo Dženeru un cieši apskāva, - tomēr viņi man atsūtīja divus pīlārus, uz kuriem balstīties.
Māte Ouda bažīgi nopētīja sevi. - No manis tāds bluķītis vien sanāks, nevis pīlārs.
- Pat tāda jūs mani pārsteidzoši atbalstāt. Tagad ejiet. - Skara pastūma abus uz cietokšņa pusi. - Atrodiet man tos simts kareivjus, kuri vissāpīgāk iespers Gudrajam Jillingam pa pautiem.
- Mēs tos atradīsim, manu karalien, — Zilais Dženers atbildēja ar smaidu, — un ņemsim tos, kuriem vissmagākie zābaki.
Skara palika stāvam zālājā kopā ar Reitu. Putni joprojām čivināja, vējš atnesa strādnieku sasaukšanos grāvī, stiprāka brīzīte sapurināja zāli. Skara neskatījās uz sāniem, tomēr viņai patika apziņa, ka Reits tur atrodas,
ka viņš ir blakus.
>
- Vari iet, — Skara sacīja. — Ja vēlies.
- Es teicu, ka miršu par jums, un tā arī domāju.
Paskatījusies sānis, Skara pamanīja jau ierasto Reita
dižošanos un uzdrīkstēšanos, bīstamību un nepiekāpību, un lūpas savilkās smaidā. - Pagaidām tas nav nepieciešams, man vēl vajadzīgs kāds, kurš apdraudēs manus ciemiņus.
j
- Arī tas man ir pa spēkam. — Reits pasmaidīja savu skarbo un alkstošo smaidu, kas atsedza visus zobus. Tas nepazuda pietiekami ilgi, lai būtu uzskatāms par nejaušu. Pietiekami ilgi, lai Skaras ādai pārskrietu siltas satraukuma tirpas.
Zināmā mērā viņa labprāt sekotu Gudrunas piemēram — uzspļautu vispārpieņemtajam un mestos sienā pamīlēties ar savu staļļa puisi. Vismaz uzzinātu, kā tas ir.
Tomēr vēl krietni stiprāk Skara apsmēja šādu iedomu - viņa nav nekāda romantiķe. Viņa nevar atļauties > > > >
tāda būt. Viņa ir karaliene un solījusies Zobenlauzim Gromgilgormam. Visa tauta paļaujas uz viņu. Lai cik Skara savulaik strīdējās ar Māti Ķīru, lai cik žēlojās viņai un sacēlās pret savu skolotāju, beigu beigās viņa tomēr vienmēr izpildīja savu pienākumu.
Tāpēc tā vietā, lai pieķertos Reitam kā slīkstoša meitene dēļa galam un skūpstītu viņu tā, it kā puiša mutē glabātos dzīvības noslēpums, Skara norija rūgtu kamolu kaklā un drūmi pavērās uz Gudrunas torni.
— Tas, ka tu esi gatavs karot par mani, man daudz nozīmē, - viņa teica.
— Nemaz ne. — Uz mirkli mākonis aizsedza sauli, un zālē izbārstītie dārgakmeņi pārtapa auksta ūdens lāsēs. - Ikvienam labam slepkavam nepieciešams kāds, kura dēļ nogalināt.
Uz asiņainā saulrieta fona Sorjorns izskatījās pēc varena strēlnieka un varoņfigūras — viena kāja uzstutēta uz Gudrunas torņa mūra izrobojumiem un atliekta mugura, lai atvilktu savu milzīgo loku, un liesmojošās stiegras izgaismota klintī cirsta seja.
- Pielaid uguni! — Gorms sacīja.
Tūkstotis izraudzīto Trovenlandcs, Vensterzemes un Getlandes karavīru skatienu sekoja uguns svītrai, kamēr bulta apmeta loku klusajās vakara debesīs un ieurbās Gudrā Jillinga kuģa klājā. No dienvidiem vestā eļļa ar vieglu būkšķi aizdegās, un gaisā uzšāvās zilas liesmas.