- Un kurās kaujās tad cīnījušies Ūtils ar Gormu? Ja vien neskaita tās, kuras abi ik dienu izcīna viens pār otru... - Advina izspļāva sulu pa mutes kaktiņu, un Kols nervozi sāka plūkāt no piedurknes atirušu diegu. Maģistre tik tikko netrāpīja viņam. - Tēvs Jārvi, jums ir paveicies, jo Augstā karaļa uzmanība tika pievērsta nemieriem Zemmalē. Es tā dzirdēju, ka jūs esat pielicis savu roku, lai tie nemieri tur izceltos.
Jārvi nevainīgi samirkšķināja acis. - Vai man būtu pa spēkam sacelt kājās vīrus simtiem jūdžu tālumā? Vai es esmu burvis?
- Dažs labs tā saka, bet tagad ne burvestības, neveiksme vai velnišķīga viltība vairs neko nemainīs — sacelšanās ir apspiesta. Gudrais Jillings izsauca uz dueli visus trīs Hokona dēlus un citu pēc cita nogalināja. Neviens nespēj līdzināties viņa prasmei rīkoties ar zobenu.
Tēvs Jārvi uzmeta acis sažuvušās rokas vienīgajam nagam, it kā lai pārbaudītu, vai viss kārtībā. — Ķēniņam Ūtilam par to varētu būt cits ieskats. Viņš būtu sakāvis
visus tos brāļus ar vienu cirtienu.
>
Māte Advina izlikās nemanām tukšo lielīšanos. - Gudrais Jillings ir jauna tipa cilvēks ar jaunu kārtību. Viņš lika zvēresta lauzējiem ķerties pie zobena, savukārt viņa sabiedrotie nodedzināja to svētās zāles ar visām tur iekšā palikušajām ģimenēm.
- Sadedzināja ģimenes. - Kols norija sarūgtinājuma kamolu. - Kāds progress!
- Iespējams, neesat dzirdējuši, ko Gudrais Jillings iesāka pēc tam...
- Tā runā, ka viņš esot nasks dancotājs, - Kols teica. - Vai viņš uzdejoja?
- Un kā vēl. Pāri jūras šaurumam līdz pat Jeiltoftai, kur apciemoja bezgodi karali Finu.
Iestājās klusums, vien viegla brīzīte čabināja koku lapas, nočīkstēja pakārtie ziedojumi, un Kols sajuta pār skaustu pārskrējām nejaukus drebuļus. Māte Advina košļādama nočāpstināja lūpas vienreiz, tad otrreiz un pasmaidīja.
- Ak tā. Un jūsu āksts nespēj no šī izdomāt kādu pamatīgu joku. Jeiltofta guļ drupās, karaļa Pina Diev-zāle pārvērsta par pelniem, bet viņa karavīri līdz ar vēju izklīduši kur kurais.
Jārvi tik tikko manāmi sarauca pieri. - Un kas dzirdams par pašu karali?
- Viņš jau atrodas otrpus Beidzamajām durvīm tāpat kā viņa maģistre. Viņu nāves spriedums tika parakstīts brīdī, kad jūs viņu ievilinājāt savā sīkajā sazvērestībā.
- Kaujas laukā nepastāv noteikumi, - Tēvs Jārvi nomurmināja. - Nudien jauna kārtība.
- Gudrais Jillings jau piešāvis uguni Trovenlandei, tā nogludinot ceļu Augstā karaļa pulkiem. Tajā armijā vīru ir vairāk nekā liedagā smilšu graudu. Varenākais karaspēks, kāds vien devies karagājienā, kopš laika, kad elfi uzsāka karu pret Dievu. Viņi stāvēs pie Torlbijas vārtiem vēl pirms vasaras saulgriežiem.
- Nākotne ir miglā tīta, Māte Advina. Tā varētu pārsteigt mūs visus.
- Nav jābūt pareģim, lai redzētu, kas mūs sagaida. -Māte Advina izvilka un atritināja ar rūnām blīvi aprakstīto pergamentu. — Veckundze Veksena nosauks jūs un ķēniņieni Leitlinu par pesteļotājiem un nodevējiem. Maģistrāts pasludinās to viņas papīra naudu par elfu maģijas augli un ikvienu tās lietotāju - par izstumto un noziedznieku.
Kols satrūkās, izdzirdot krūmos salūstam zaru.
- Jūs padzīs no pasaules tāpat kā Ūtilu, Gormu un visus, kuri paliks viņu pusē.
Tad parādījās nācēji. Vīri no Jutmārkas apmetņos ar kantainām sprādzēm un gariem vairogiem rokās. Kols
saskaitīja pavisam sešus un dzirdēja vēl divus sev aiz muguras, tomēr saņēmās un nepagriezās.
- Esat izvilkuši zobenus? - Tēvs Jārvi jautāja. - Uz Miera tēva svētās zemes?
- Mēs pielūdzam Vienīgo dievieti, - atrūca nācēju vadonis - kareivis ar zeltītu ķiveri galvā. — Mums šis te ir vien dubļu lauks.
t
Kols pārlaida skatienu skarbajām sejām un pret sevi pavērstajiem asajiem šķēpiem, un sauja, turot noslēpto nazi, nosvīda. — Man ir zināms labs risinājums.
Pergamenta rullis izslīdēja Mātei Advinai no rokām.
- Pat tagad pēc jūsu perinātā dumpja un nodevības Veckundze Veksena piedāvās mieru. - Raiba ēna pārkrita pār maģistres seju, kad viņa pavērsa acis pret debesīm.
- Vienīgā dieviete ir patiesi piedodoša.
Tēvs Jārvi nosprauslojās. Kols nespēja noticēt viņa šķietamajai bezbailībai. - Uzdrīkstos pieļaut, ka viņas piedāvātajam mieram tomēr ir sava cena?
- Visas Augsto dievu statujas ir jāiznīcina un visapkārt Sašķeltās jūras krastiem jāpielūdz tikai Vienīgā dieviete, - Advina pasludināja. - Ikvienam vensterie-tim un getlandietim reizi gadā jāmaksā Maģistrātam desmitā tiesa. Ķēniņam Otilam un Karalim Gormam jānoliek zobeni Skekenmuižā Augstajam karalim pie kājām, jālūdz piedošana un jādod jauns zvērests.
- Vecie zvēresti nebūs gana stipri.
- Tāpēc jūs, Māte Skēra un jaunais princis Druins kļūsiet par ķīlniekiem.
- Hmmm... - Tēvs Jārvi pacēla sažuvušo pirkstu un pabungāja pa zodu. - Jauks piedāvājums, tomēr vasaras Skekenmuižā mēdz būt diezgan karstas.
г
Bulta aizšāvās garām tik tuvu Kola sejai, ka viņš sajuta vēja pūsmu. Šautra bez skaņas trāpīja karavīru komandierim plecā tieši virs vairoga malas. No meža izlidoja jaunas bultas. Kāds iekliedzās. Kāds cits saķēra ievainoto seju. Kols metās pie Tēva Jārvi, norāva viņu zemē aiz svētā koka resnā stumbra un tad pamanīja karavīru, kurš ar augstu gaisā paceltu zobenu metās viņiem klāt. Tad parādījās Dodivuā, milzīgs kā māja, un ar savu vareno cirvi atdalīja uzbrucēju no kājām, viņa rumpis aizvēlās, sacēlis gaisā sakaltušu lapu mākoni.
Ēnas sakustējās, tās triecās un sitās pret ziedojumiem, kapāja tos sīkos gabalos un pluinīja. Vēl daži asinis stindzinoši mirkļi, un Mātes Advinas vīri būtu pievienojušies karaļa Fina spēkiem viņpus Beidzamajām durvīm. Viņu komandieris, nokritis uz ceļiem, sēca, sešas bultas caururba viņa bruņukreklu. Atbalstījies uz zobena kā uz kruķa, vīrietis mēģināja piecelties kājās, bet spēki sarkanā straumē aizplūda no viņa.
Izcirtumā iznāca Frors. Vienā rokā viņš stingri turēja smago cirvi, bet ar otru viegli atsprādzēja komandiera zeltītās ķiveres aizdari. Bruņucepure bija skaista, un par to varētu dabūt krietnu naudas žūksni.
- Tu to vēl nožēlosi, - komandieris noelsa asinai-nām lūpām, viņa sirmie mati bija pielipuši pie nosvīdušās pieres.
Frors lēnītēm pamāja ar galvu. - Man jau ir žēl. -Viņš ieblieza kareivim pa galvu, un tas nokrita, plati iepletis rokas.
— Nu jau vari ļaut man piecelties. - Tēvs Jārvi uzsita Kolam pa sāniem. Puisis pamanīja, ka guļ, piesedzis
maģistru ar savu miesu, līdzīgi kā māte sargā savu mazuli no vēja.
- Kāpēc jūs mani nepabrīdinājāt par saviem plāniem? — Kols jautāja, rausdamies kājās.
- To, ko nezini, nevari pastāstīt citiem.
- Jūs neesat pārliecināts, ka jūs nenodošu?
- Uzticēšanās ir kā stikls, - sacīja Ralfs, pārmeta pār plecu savu milzīgo loku un, pastiepis pretī plato delnu, palīdzēja Jārvi piecelties. — Tā ir jauka, tomēr tikai muļķis paļaujas uz to.
Rūdītie Getlandes un Vensterzemes kareivji bija ielenkuši izcirtumu no visām pusēm, un Māte Advina starp tiem šķita pavisam vientuļa. Kolam gandrīz sametās viņas žēl, tomēr viņš zināja, ka no tā nebūtu labuma
nevienam no viņiem.
>
- Tā vien šķiet, ka mana nodevība izvērtusies labāka par jūsējo, - Jārvi piebilda. — Nu jau divreiz jūsu pavēl-niece mēģinājusi mani noslaucīt no zemes virsas, un tomēr es vēl esmu tepat.