Acumirklī visa liellaiva aizsvilās tā, ka Reits gandrīz sajuta svelmi, lai gan stāvēja augstu uz mūra.
Viņš pavērās uz sāniem un ieraudzīja, kā siltā gaisma apspīd Skaras smaidu. Viņa to izdomāja. Galu galā kuģis ir karotāja sirds un viņa mājas.
Nācās paveikt neciešami smagu darbu, lai izvilktu kuģi no ostas un tad augšā uz ritenīšiem pa garo krau-tuvi līdz pagalmam. Pēc piedalīšanās šajā pasākumā Rei-tam sāpēja mugura un svila jēlās plaukstas. Karaliene Skara iedeva apzeltīto vējrādi Zilajam Dženeram, karalis Gorms izplēsa laukā sudraba piederumus, lai tos izkausētu un izgatavotu kausus. Ķēniņš Ūtils paņēma sarkani krāsoto buru, lai Getlandes sievietēm būtu mazāk jāauž. Mastu noplēsa, lai tiktu cauri ieejas vārtiem, un pa ceļam apskrāpēja smalkos kokgriezumus, kad kuģis iesprūda vārtos, tomēr beigu beigās dabūja to cauri.
Reits cerēja, ka Gudrais Jillings pratīs novērtēt, kādas pūles viņi pielikuši, lai sveiktu viņa ierašanos Beila strēlē. Katrā ziņā cietokšņa aizsargi priecājās, redzot viņa liesmojošo kuģi. Atskanēja gaviles, smiekli un aizvainojumi, veltīti Jillinga pakalpiņiem, kuri gan mierīgi sēdēja sedlos pārāk tālu, lai tos varētu sasniegt ar bultām. Tomēr pacilātais noskaņojums drīz vien pagaisa.
Sāka ierasties Veckundzes Veksenas karapulki. Tie plūda pa ceļu no ziemeļiem kārtīgā kolonnā kā cilvēku veidota dzelzs glodene ar Augstā karaļa standartu priekšgalā. Šur tur Vienīgās dievietes saule ar septiņiem stariem pacēlās virs galvām, un vakara mierā ļengani nokarājās vairāk nekā simts varoņu piemiņas zīmju. Aizvien lielāks pulks tuvojās ciemata drupām, to ierinda aizstiepās līdz dūmakas tītajam apvārsnim.
- Kad tas gājiens beidzot aptrūksies? - Reits izdzirdēja Skaras čukstu; pārlikusi roku pār krūtīm, karaliene nervozi grozīja savu aproci.
- Es cerēju, ka izlūki būs kļūdījušies ar skaitļiem, -nomurmināja Zilais Dženers.
- Šķiet, būs kļūdījušies gan, - norūca Reits. - Uz mazo pusi.
Uz mūra stāvošo ņirgāšanās pārvērtās skumjos smaidos un pēc tam vēl drūmākos smīnos, bet cilvēku čūska tikai spļāva arvien tālāk un apvijās ap cietoksni, līdzīgi kā paisums apņem salu. Zemmales, Inglfordas un Jutmārkas karavīri ieskāva Beila strēli no klintīm austrumos līdz pat klintīm rietumos.
Viņiem nebija jāplātās vai jāizaicina. Viņu daudzums runāja skaļāk par pērkonu.
- Kara māte izpleš spārnus pār Beila strēli, — Ouda paklusām sacīja.
Nu jau parādījās īsta ratu armija, vāģi stenēja zem pārtikas produktu smaguma, aiz tiem nāca ģimenes locekļu un vergu, kalpotāju un andelmaņu, priesteru un spekulantu, grāvraču un lopu tirgotāju armija ar baurojošu un blējošu aitu un govju ganāmpulku. 1ās bija tik liels, ka iedzītu kaunā ikvienu Reita redzēto tirgu. - Vesela pilsēta devusies ceļā.
Tumsa sāka biezēt, bet arjergards tikai vēl plūda šurp kā mirgojošu lāpu upe. Skarbi vīri ar liesmu izgaismotiem miroņgalvu karogiem un kailām, rētu un kara krāsām klātām krūtīm.
- Šendi, - Reits secināja.
- Vai tad viņi nav nozvērējušies būt par Augstā karaļa ienaidniekiem? — Skara jautāja vēl spalgākā balsī nekā parasti.
Mātes Oudas lūpas līdzinājās skarbai svītrai. — Tā vietā Veckundze Veksena acīmredzot piespiedusi viņus kļūt par mūsu ienaidniekiem.
- Es dzirdēju, ka savus gūstekņus viņi apēd dzīvus, -kāds čukstēja.
Zilais Dženers nikni paskatījās uz runātāja pusi. - Labāk nekrīti gūstā.
Reits paberzēja sasvīdušo plaukstu gar sava vairoga rokturi un pavērās uz ostas pusi, kur aiz drošajām ķēdēm joprojām drūzmējās gana daudz kuģu, cerot aizvest prom tūkstoti aizstāvju...
Reits iekoda mēlē, līdz sagaršoja asinis, tad piespieda sevi skatīties uz karapulku, kas pulcējās aiz cietokšņa mūriem. Vēl nekad došanās kaujā nebija viņu biedējusi. Varbūt tāpēc, ka parasti priekšrocības atradās viņa pusē. Vai arī tāpēc, ka šoreiz viņš bija zaudējis savas mājas, savu ģimeni un jebkādu cerību tās atgūt.
Mēdz teikt, ka jābaidās no tiem, kuriem vairs nav, ko zaudēt. Tomēr tieši viņi paši visstiprāk baidās.
- Skatieties! - Skara norādīja uz Augstā karaļa kareivju rindām.
Kāds nāca uz cietokšņa pusi. Gaita tik lepna, kā ierodoties svētajā zālē pie drauga, nevis pie ienaidnieka nocietinājuma. Karavīrs bija tērpies tik spožās bruņās, ka degošā kuģa liesmu atblāzmā šķita, ka arī viņš kvēlo. Karavīra garie mati plīvoja vējā, bet seja likās savādi maiga, jauneklīga un daiļa. Neapbruņojies ar vairogu, viņš brīvi pārlika delnu pār zobena spalu.
- Gudrais Jillings, - Dženers norūca un atņirdza visus vēl atlikušos zobus.
Jillings apstājās tuvāk nekā bultas šāviena attālumā un paskatījās augšup uz ļaužu pilnajiem mūriem, tad iesaucās spalgā un dzidrā balsī: — Diez vai ķēniņš Ūtils atrodas tur augšā?
Dzirdot Ūtilu atbildam tik skarbā balsī, it kā viņam būtu vienalga, jāstājas pretī vienam vai desmit tūkstošiem ienaidnieku, aizstāvjus pārņēma zināms mierinājums. - Vai tu būtu tas vīrs, kuru dēvē par Gudro Jillingu?
Jillings izaicinoši zīmīgi paraustīja plecus. - Kādam jau jābūt.
- Tas, kurš kaujā pie Fornholtas nogalināja piecdesmit vīrus? - Gorms sauca no Gudrunas torņa jumta.
- Grūti pateikt. Es nogalināju, nevis skaitīju.
- Vai tas, kurš ar vienu cirtienu noskaldīja prinča Konmera kuģim rastru? - Ūtils jautāja.
- Es jau neko, tikai mana roka, - Jillings atbildēja.
- Vai tas, kurš nogalināja karali Finu un viņa neaizsargāto maģistri? - Skara uzrūca.
Jillings joprojām smaidīja. - Nūja, tas pats. Kaut jūs būtu redzējuši, ko es nupat sadarīju ar savām pusdienām! - Viņš apmierināts papliķēja sev pa vēderu. - Tas tik bija slaktiņš!
- Tu esi sīkāks, nekā es gaidīju, - Gorms teica.
- Un tu esi lielāks, nekā es uzdrīkstējos cerēt. - Jillings aptina ap pirkstu garo matu cirtu. - Lieli vīri tīkami skaļi nokrakšķ, kad es tos notriecu no kājām. Jūtos noraizējies, redzot Dzelzs ķēniņu un Zobenlauzi, saspiedušos kopā kā veprus aizgaldā. Biju pārliecināts, ka jūs gribēsiet pret mani pārbaudīt savu prasmi zobenu cīņā - tēraudu pret tēraudu.
— Tikai pacietību. - Gorms pārliecās pār mūri, un viņa rokas brīvi nokarājās. — Es varbūt varēšu tevi nogalināt, kad būsim iepazinušies tuvāk.
Ūtils stīvi pamāja ar galvu. — īstam ienaidam, gluži kā īstai draudzībai, vajadzīgs laiks, lai nobriestu. Stāstu jau nemēdz sākt no beigām.
Jillinga izaicinošais smaids pletās vēl platāks. - Tādā gadījumā es pagaidīšu piemērotu brīdi, patiesi cerot nogalināt jūs abus jau pavisam drīz. Būtu žēl liegt skal-diem iespēju sacerēt tik skaistu dziesmu.
Gorms nopūtās. - Skaldi atradīs kaut ko, ko apdziedāt, šā vai tā.
— Kur tad Dzelksne Batu? - Jillings pavērās apkārt, it kā viņa varētu slēpties grāvī. - Esmu nokāvis dažas sievietes, bet neviena nebija tik slavena kā viņa.
— Šaubu nav, ka pavisam drīz viņa pati stādīsies priekšā, - sacīja Ūtils.
— Šaubu nav. Liktenis liek ikvienam stipram karavīram reiz šķērsot ceļu kādam vēl stiprākam. Tāda ir mūsu varenā svētība un mūsu varenais lāsts.
Ūtils vēlreiz pamāja ar galvu. - Nāve gaida mūs visus.
— Gaida gan! — Jillings plati iepleta rokas un izkustināja pirkstus. - Cik sen es sapņoju par to, kā ļaušos šīs mīļākās apskāvieniem, tikai vēl neesmu sastapis kareivi, kurš būtu tik prasmīgs, lai mūs iepazīstinātu. - Viņš pagriezās pret liesmojošo liellaivu. — Vai tu nodedzināji manu kuģi?