— Laipns namatēvs savam ciemiņam atvēl vietu tuvāk ugunij, — Gorms skaļi uzsauca, un pār mūri pāršalca ņirdzīgi smiekli. Arī Reits izspieda saraustītu smējienu, lai gan tas prasīja varonīgas pūles.
Tomēr Jillings tikai paraustīja plecus. - Kāds zaudējums. Tas bija smalks kuģis.
— Ja reiz esam sagrābuši visus tavus kuģus, tagad mums to ir tik daudz, ka nezinām, ko ar tiem iesākt, — Gorms norēca.
— Nūja, jo beigu beigās jums ir par maz vīru, lai
izveidotu komandas. — Jillings jau atkal pieklusināja
smieklus. Viņš nopūtās, vērodams liesmas. — To gardu
es pats izgriezu. Tomēr, kā es mēdzu teikt: kas nodedzis -
nodedzis un tas vairs nevar kļūt nenodedzis.
»
Skara iekrampējās mūra izrobojumā. - Bezjēdzīgi un bez mazākā mērķa tu esi nodedzinājis pusi Trovenlandes!
- Ak tā! Tu laikam būsi jaunā Skara, nesadedzināto pārpaliku karaliene. — Jillings pastiepa uz priekšu sulīgās lūpas un samiedza acis šaurās spraugās. - Padari mani par savu ļaundari, ja vēlies, manu karalien, vaino mani visās savās ciešanās, bet es neesmu lauzis nevienu zvērestu, un manai dedzināšanai ir cēls mērķis: panākt, lai tu meties ceļos Augstā karaļa priekšā. Tas... ir skaists tāpat kā tā uguns.
- Lai nosvilinātu, pietiek ar vienu mirkli, bet, lai kaut ko uzbūvētu, - paiet visa dzīve.
- Tāpēc jau tas ir tik skaisti. Jebkurā gadījumā pavisam drīz tu metīsies ceļos Augstā karaļa priekšā.
- Nemūžam, - Skara nošņāca.
Jillings pakratīja pirkstu. - Visi tā saka līdz brīdim, kad viņiem pārgriež kāju cīpslas. Tici man, pēc tam visi ātri vien samierinās.
- Tukši vārdi, manu karalien, - Zilais Dženers teica un pabīdīja Skaru tālāk no aizsargmūra. Tomēr, ja vārdi ir ieroči, Reits saprata: tādā gadījumā šo divkauju Jillings ir uzvarējis.
- Vai tu paliksi tur stāvam un tikai muldēsi? - Gorms plati iepleta rokas un demonstratīvi nožāvājās. - Vai tomēr uzbruksi mūsu mūriem? Pat sīki vīreļi jauki nokrakšķ, kad es viņus no šejienes nogrūžu zemē, un es labprāt izkustinātu locekļus.
- Oho, tas tik bija vērtīgs jautājums! - Jillings pavērās zilajās debesīs un tad uz saviem vīriem, kuri bija aizņemti ar Beila strēles ielenkšanu pat vēl apjomīgākā uzasinātiem asmeņiem bruņotā lokā. - Es īsti nespēju izlemt... Metīsim kauliņus un ļausim Nāvei izlemt. Ko teiksi, karaliene Skara?
Skaras bālā seja notrīsēja, un viņa cieši pieķērās Dže-neram pie rokas.
- Kritīs cipars - uzbruksim jums, ja kritīs ģerbonis -paliksim uz vietas. - Jillings pameta monētu augstu gaisā; degošā kuģa atblāzmā tā iekrāsojās oranža un nokrita zālē. Iespiedis rokas sānos, Jillings pavērās lejā.
- Nu? - Gorms sauca. - Cipars vai ģerbonis?
Jillings spalgi un skaļi iesmējās. - Neesmu pārliecināts, tā aizripoja! Reizēm tā gadās, vai ne, Zobenlauzi?
- Tā gan, — nedaudz nokaitinātais Gorms norūca. - Tā gadās.
- Atliksim visu uz rītdienu. Nez kāpēc man šķiet, ka jūs joprojām stāvēsiet turpat!
Augstā karaļa labākais karotājs pagriezās un nesteidzīgi devās pie sava karaspēka, smaids joprojām rotāja viņa maigo, gludo seju. Divu bultu lidojuma attālumā viņi ķērās pie mietu dzīšanas zemē.
Tapa uz iekšu vērsts dzelkšņu aplis.
Ne drudža izraisīti murgi, ne nakts vidus priekšnojautas vai prātu zaudējuša cilvēka halucinācijas pat attāli nespētu tuvoties tam, kas patiesi valdīja Strokomā.
Dienvidvējš lēnītēm šķērsoja plato mierīgā ūdens ieloku. Vairāku jūdžu attālumā, piesegtas no jūras un salu ieskautas, atradās klintis, no kurām dažas bija vien palieli bluķi, bet citas atradās tik tālu, ka nebija saskatāmas, tomēr uz visām slējās mājas. Sašķaidīti mūri un sagrauti torņi, izraustīti un apdrupuši elfu akmeņi un joprojām spīdīgi elfu stiklu fragmenti. Vēl citi, pa pusei nogrimuši, slējās laukā no tumšajiem ūdeņiem. Neskaitāmi tūkstoši izsistu logu glūnēja lejup, un Kols pie sevis pārlika: nez cik daudz elfu savulaik dzīvojuši un miruši šajā kolosālajā postažā, tomēr nespēja saprast, ar kādiem skaitļiem sākt.
- Itin glīti! - Tēvs Jārvi nočukstēja. Vēl nekad neviens nebija izteicies tik piezemēti par kaut ko tik varenu.
Iestājās klusums. Virs galvas nelidoja neviens putns, nepazibēja neviena iztraucēta zivs. Čīkstēja tikai airu dulli, un skanēja komandas pieklusinātās lūgšanas. Sen pārbaudītie airu vīri sajauca ritmu, un airi saķērās, kamēr to cilātāji satriekti blenza uz baiso ainu. Kols nešaubījās, ka viņš pats visstiprāk no visiem klātesošajiem ļāvies bailēm un šausmām.
Dievi labi zināja, ka viņš ne reizi nav uzskatījis sevi par drosmīgu cilvēku, tomēr šķita, ka gļēvulība var sagādāt daudz lielākas nepatikšanas nekā drosme.
- Vēja piedziedātāja dusmojas, - Māte Skēra nomurmināja, pavērusies uz samocītajām debesīm, kur skaudri purpursarkana un asinssarkana spirāle šķērsoja pusnakts melno klaju, kurā neparādījās neviena zvaigzne. Tik smagi mākoņi varētu saspiest visu pasauli.
- Te vējš ir un paliek tikai vējš. — Skifra noņēma svēto zīmju, talismanu, svētīto medaljonu un veiksmi nesošo ilkņu mudžekli, no kura nekad nešķīrās, un nolika visu malā. - Te dievu nav.
Kols krietni vairāk ticēja dusmīgu dievu varbūtībai, nevis situācijai, kad dievu nav nemaz. - Ko jūs ar to gribat teikt?
Stalti izslējusies virs kuģa korpusa, Skifra iepleta rokas, un vējš pacēla gaisā apmetņa skrandas tā, it kā viņa būtu liels dabā nesastopams putns, kāda neprāša radīts rastra briesmonis, kurš veras uz likteņa lēmumu.
- Tā ir Strokomā! - viņa iebrēcās. - Visdiženākās elfu laiku drupas! Varat pārtraukt savas lūgšanas, jo šeit pat dievi baidās ieklīst!
- Neesmu pārliecināts, ka šādi jūs palīdzat, - Tēvs-Jārvi noņurdēja.
Komanda paraudzījās uz Skifru, un daži ierāva galvu plecos tā, it kā varētu tur pazust. Nesatriecami un bezbailīgi cīnītāji, tomēr nekāda cīņa, nekādas grūtības vai zaudējumi nevarētu sagatavot cilvēku šādam pārbaudījumam. - Mēs nedrīkstam te atrasties, - norūca kāds
vecs airu vīrs škielacis.
>
- Šī vieta ir nolādēta, - teica kāds cits. - Tas, kurš tur ieiet, saslimst un nomirst.
Tēvs Jārvi nostājās iepretī Skifrai mierīgs kā cilvēks, kurš atpūšas pie sava pavarda. — Irienu pa īrienam, mani draugi! Es saprotu jūsu bailes, bet tām nav pamata! Savukārt tās naudas lādes, kuras saņemsiet no kēninienes Leitlinas tad, kad atgriezīsieties, gan dos jums stingru pamatu zem kājām. Elfu nav jau tūkstošiem gadu, un mums ir Drupu minēja, kura parādīs drošāko ceļu. Te nav nekā bīstama, ticiet man! Vai kaut reizi esmu jūs aizvedis uz kādu nepareizu vietu? - Bailes izčākstēja ņurdēšanā, tomēr pat solītā bagātība nespēja izraisīt kaut vienu smaidu.
- Tur! - Skifra norādīja uz šķībiem pakāpieniem, kuri slējās laukā no ūdens un bija tik milzīgi, ka derētu pat milža pēdai. - Laidiet mūs krastā.
Ralfs deva pavēli lēni vēzēt airus, uzgūla stūres airim un līgani piestūrēja krastā, līdz ķīlis atdūrās pret granti. Kols sadzirdēja viņa čukstu: - Kā gan tas ūdens var būt tik mierīgs?
- Te viss ir miris, - Skifra paskaidroja. - Pat ūdens. -Viņa uzlēca uz pakāpieniem.
Tēvs Jārvi jau uzlika roku uz margām, bet Māte Skēra sagrāba viņa sažuvušo delnu. - Vēl nav par vēlu atteikties
no šī neprāta. Tiklīdz spersim kāju uz šīs nolādētās zemes, mēs sagrausim svētāko no Maģistrāta likumiem.
Jārvi atbrīvojās no tvēriena. - Ikvienam likumam, kurš vētrā nespēj liekties, ir jāsalūst. — Viņš izlēca krastā.