Kols dziļi ievilka elpu un to aizturēja, tad metās pāri kuģa bortam. Kad zābaki skāra akmeņus, puisi gaidīja manāms atvieglojums, jo viņš joprojām bija dzīvs. Patiesību sakot, šķita, ka pamats zem kājām ir tāds pats kā jebkur citur. Tur tālāk ēnu apņemtajās ieliņās starp kalnos uzslietajām mājām nekas nepakustējās, ja nu vienīgi kāds vaļā pasprucis dēļa gals vai auklas gabals sašūpojās nerimstošajā vējā.
- Te nav sūnu, — Kols secināja, notupies ūdensmalā. - Neredz arī ūdenszāles vai gliemežvākus.
- Šajā jūrā neaug nekas, tikai sapņi, - Skifra piebilda un kaut ko izmakšķerēja no savām skrandām. Tā izrādījās savāda pudelīte, kuru pakratot saujā izbira pieci sīki graudiņi. Tādi kā grumbuļaini zirnīši - pa pusei balti, pa pusei sarkani. Ieskatījies ciešāk, Kols uz katra ieraudzīja sīkiem pabālējušiem burtiem veidotus uzrakstus. Diez vai būtu jāpaskaidro, ka tie bija elfu burti, un Kols jau grasījās pārmest krūtīm svēto zīmi, kad atcerējās, ka šeit dievu nav, tāpēc maigi saņēma pirkstos zem krekla pakarinātos atsvarus. Tie sniedza nelielu mierinājumu.
- Katram jāapēd viens zirnītis, - Skifra pavēstīja un, atliekusi galvu, iemeta vienu mutē un norija.
Māte Skēra uzlūkoja pārējos ar vēl nicinošāku skatienu nekā parasti. - Un kas būs, ja es to nedarīšu?
Skifra paraustīja plecus. — Es ne reizi neesmu rīkojusies tik muļķīgi, ka neievērotu savu skolotāju svinīgo norādījumu apēst pa vienam ik reizi, kad dodos elfu drupās.
- Ja nu tā ir inde?
Skifra pieliecās tuvāk maģistrei. - Ja gribētu jūs nogalināt, es vienkārši pārgrieztu jums rīkli un atdotu jūsu līķi Jūras mātei. Ticiet man, esmu bieži par to domājusi. Ja nu inde atrodas mums visapkārt un šī ir pretinde?
Tēvs Jārvi paķēra graudiņu no Skifras saujas un norija. - Beidziet gausties un ēdiet tos zirņus, — viņš noteica un paraudzījās uz iekšzemi. - Mēs visi izvēlējāmies savu ceļu, un tas ved tālu uz priekšu. Gādā, lai vīri uzvedas mierīgi, kamēr būsim prom, Ralf.
Vecais stūrmanis pabeidza siet kuģa tauvu pie milzīga laukakmeņa un norija zirnīti. — Mierīga uzvedība varētu būt par daudz prasīts.
- Tad vienkārši gādā, lai viņi paliek šeit, - Skifra teica un pagrūda roku ar visu tās saturu Kolam zem deguna. - Ceram atgriezties piecu dienu laikā.
- Mēs tur paliksim piecas dienas? — Zirnītis Kola saujā sastinga, neticis līdz mutei.
- Ja paveiksies. Drupas sniedzas jūdzēm tālu, un ceļu nav viegli atrast.
- Kā jūs zināt tos ceļus? - Skēra jautāja.
Skifra piešķieba galvu. - Kā vispār kāds kaut ko zina? Es ieklausos tajos, kuri tur gājuši pirms manis. Es eju viņu pēdās, līdz vienā mirklī sāku iet pati savu ceļu.
Skēra saviebās. - Vai tu, ragana, proti ko vairāk par dūmiem un mīklām?
- Varbūt, ja pienāks īstais brīdis, es parādīšu ko vairāk. Man nav, no kā baidīties. Šā vai tā tikai no
г
Nāves. - Skifra pieliecās Mātei Skērai pie auss un pabeidza čukstus: - Vai tad viņa vienmēr nestāv jums pie pleca?
Zirnītis negribīgi virzījās uz priekšu pa Kola rīkli, bet negaršoja ne pēc kā un nelika justies citādi. Skaidri un gaiši - tās nebija zāles pret sāpēm, vainas apziņu un nospiedošu nolemtības sajūtu.
- Kas būs ar pārējo komandu? - viņš vaicāja, atskatījies uz kuģi.
Skifra paraustīja plecus un attrauca: — Man ir tikai pieci zirnīši. - Viņa pagriezās un devās uz drupām, un Getlandes un Vensterzemes maģistri sekoja.
Лк dievi, cik ļoti tobrīd Kols nožēloja, ka nav palicis kopā ar Rīnu. Viss, ko viņš mīlēja, radīja nepārvaramas ilgas. Tobrīd viņš būtu vēlējies drīzāk stāties pretī desmit Augstā karaļa karaspēkiem un atrasties Rīnai blakus, nevis doties dziļāk klusajā un nolādētajā Strokomā.
Tomēr, kā Brands mēdza teikt, par vēlmēm nevar nopirkt neko.
Kols uzmeta somu plecos un sekoja pārējiem.
Vīri gulēja zemē, spļaudījās un grozījās. Viņi lūdzās pēc palīdzības un paklusām sauca palīgā mātes. Caur sakostiem zobiem viņi lādējās un šņāca, kliedza un tecināja asinis.
Ak dievi, cik cilvēkā daudz asiņu! Skara gandrīz nespēja noticēt, cik daudz.
Lūgšanu audējs stāvēja telpas stūrī, skandēja lūgsnas Brūču savilcējam un zvāroja gruzdošu tāss trauku, no kura izplatījās salkani dūmi. Tomēr tas nemazināja smacējošo sviedru, urīna un visu organisma noslēpumu smaku; Skara piespieda plaukstu pie mutes, aizspieda degunu un gandrīz aizsedza acis, līdz atlika skatīties tikai caur pirkstiem.
Māte Ouda nebija gara auguma, bet tobrīd šķita, ka viņa paceļas pāri visiem un nemaz nelīdzinās vecam fir-ziķim ar dziļi ieaugušām saknēm, kas visiem ir pagalam apnicis. Grumbas klāja maģistres pieri, vaļā pasprukuši sasvīduši mati lipa pie saspringtajiem žokļiem, un uzro-tītās piedurknes atsedza sarkaniem plankumiem klātās rokas, kurās cilājās spēcīgi muskuļi. Viņa sniedza palīdzību kādam vīrietim, kurš izlieca muguru, maģistrei pieskaroties savainotajam augšstilbam, tad sāka svaidīties un īdēt.
- Kāds pieturiet viņu! - Ouda norūca. Rīna padrāzās garām Skarai, sagrāba vīrieti aiz delnas un nesaudzīgi piespieda pie zemes, bet Māte Ouda tikmēr izvilka no atrisušā matu mezgla kaula adatu, sakoda ar zobiem tā, lai varētu ievērt diegu, un sāka šūt ciet brūci. Vīrietis šņāca un auroja, viņa siekalas šļācās uz visām pusēm.
Skara atcerējās, kā Māte Ķīra viņai mācīja orgānu nosaukumus, raksturoja to funkcijas un minēja dievus, kuri par tiem gādā. Princesei jāzina, kā darbojas cilvēka organisms, viņa mēdza teikt. Tomēr, pat ja zini, ka cilvēks ir pilns ar zarnām, tās redzot, tu nevari izvairīties no vispārēja šoka.
- Viņi ieradās ar kāpnēm, - Zilais Dženers sacīja,
- un rīkojās diezgan drosmīgi. Es negribētu veikt tādu darbiņu. Laikam jau Gudrais Jillings apsolīja labu gredzenu naudu ikvienam, kurš uzrāpsies augšā pa mūri.
- Nemaz tik daudziem neizdevās, - sacīja Reits.
Skara uzmeta acis mušām, kuras lidinājās virs asiņainu apsēju kaudzes. - Pietiekami daudz, lai radītu šo te.
- Šo te? — Nudien viņa nesaprata, kā Zilajam Dže-neram pietiek spēka pasmieties. — Būtu jūs redzējusi, ko mēs nodarījām viņiem! Ja šie būs mūsu sāpīgākie zaudējumi, pirms atgriezīsies Tēvs Jārvi, es nudien uzskatīšu, ka mums paveicies. — Visticamāk, Skaras acīs pazibēja šausmas, jo, notvēris viņas skatienu, viņš sastomījās:
- Nu... varbūt ne gluži šiem puišiem...
- Jillings mūs pārbaudīja. - Reita bālos vaigus klāja skrambas. Skara negribēja zināt, kā tās radušās. - Lai uztaustītu mūsu vājās puses.
- Vismaz šo pārbaudījumu mēs izturējām, - teica Dženers. - Šoreiz. Labāk atgriezīsimies pie mūriem, manu karalien. Gudrais Jillings nav no tiem, kuri padodas pēc pirmā klupiena.
Tobrīd uz Mātes Oudas galda cēla jau nākamo ievainoto, bet maģistre tikmēr mazgāja rokas traukā ar trīskārt svētītu ūdeni, kas jau krāsojās sārts no asinīm. Tas izrādījās augumā liels getlandietis, tikai mazliet vecāks par Skaru, un par viņa savainojumu liecināja vien tumšs plankums uz bruņukrekla.
Ouda bija pakarinājusi kaklā grabošu nazīšu virteni, un ar vienu no tiem viņa pārgrieza siksnu, kas noturēja
karavīra bruņojumu, tad Rīna pavilka to malā, un polsterētajā kreklā parādījās neliels griezums vēdera augstumā. Ouda noliecās pār to, uzspieda un vēroja, kā izplūst asinis. Karavīrs nodrebēja un pavēra lūpas, atskanēja vien smagas elsas, bet maigā seja viscaur trīsēja. Māte Ouda paošņāja ievainojumu, paklusām izgrūda lāstu un izslējās.