- Es nekādi nevaru palīdzēt. Kādam jānodzied viņam beidzamā lūgsna.
Skara vērās uz ievainoto. Tik viegli cilvēks tiek nolemts nāvei. Tomēr dziedniekam ir jāizdara šāda izvēle. Jāizlemj, kuru var glābt, bet kurš jau pārvērties gaļā. Māte Ouda devās pie nākamā, un Skara saņēma sevi rokās un, ceļiem trīcot, nostājās blakus mirstošajam vīrietim. Nelabums jau spiedās pret rīkli, bet Skara saņēmās un satvēra ievainotā roku.
- Kā tevi sauc? - viņa vaicāja.
Karavīra čuksts atgādināja vien nopūtu. — Sordafs.
Skara mēģināja nodziedāt lūgsnu Miera tēvam, lai tas nogādā mirstošo līdz galīgajai atpūtai. Savulaik Māte Skēra to skandēja, kad Skara bija vēl maza un nomira viņas tēvs, tomēr vārdi nāca ar grūtībām. Viņa bija dzirdējusi par to, kā karavīri varonīgi zaudē dzīvību kaujas laukā. Viņa vairs nespēja ilgāk iztēloties to, kā viņš jūtas.
Ievainotā vīrieša izvalbītās acis kā piekaltas vērās Skarā vai arī viņai pāri. Varbūt viņš redzēja savu ģimeni vai to, kas palicis nepadarīts un nepateikts. Varbūt viņš raudzījās tumsā, kas plešas aiz Beidzamajām durvīm.
- Kā es varu palīdzēt? — Skara čukstus jautāja un saspieda viņa delnu tikpat cieši, cik mirstošais turējās pie viņas.
Karavīrs centās izrunāt vārdus, bet atskanēja tikai guldzēšana, un plūstošas asinis noklāja viņa lūpas.
- Kāds atnesiet viņam ūdeni! - karaliene iesaucās.
- Vairs nevajag, manu karalien. - Rīna maigi atlocīja Skaras pirkstus no karavīra ciešā tvēriena. - Viņš ir miris. — Tad Skara aptvēra, ka vīrieša roka jau atslābusi.
Viņa piecēlās kājās.
Skaru pārņēma nelabums. Viņa jutās kā sadzelta. Viss
ķermenis karsa.
>
Kāds iekliedzās. Starp piesmakušajiem, savādajiem brēcieniem un guldzoņu viņa sadzirdēja Lūgšanu audēja pātarus, viņš murmināja un purpināja, lūdzot palīdzību un izlūdzoties žēlastību.
Nedrošiem soļiem viņa tika līdz durvīm, klupdama izskrēja pagalmā, kur izvēmās, tad gandrīz ievēlās pašas vēmekļos, bet paspēja paraut kleitu malā, kad izšāvās nākamā nelabuma šalts. Pēc tam Skara noslaucīja no lūpām garu gļotu staipekni un drebēdama atslēja muguru pret sienu.
- Vai jums viss kārtībā, manu karalien? - Māte Ouda jautāja, lupatā slaucīdama rokas.
- Man vienmēr bijis švaks kuņģis. - Skara iekāsējās un vēlreiz norīstījās, bet šoreiz laukā iznāca vien rūgtas gļotas.
- Mums visiem kaut kur jānoglabā savas bailes, īpaši ja nevaram atļauties tās izrādīt. Domāju, ka savas bailes jūs slēpjat vēderā, manu karalien. - Ouda maigi uzlika plaukstu Skarai uz pleca. — Tā nav sliktāka par citām vietām.
Skara uzmeta skatienu durvīm, aiz kurām skanēja tāli ievainoto vaidi. - Vai es esmu pie tā visa vainīga? - viņa čukstus vaicāja.
- Karalienēm nākas ne tikai izdarīt sāpīgu izvēli, bet arī cieņpilni izciest šīs izvēles rezultātus. Jo ātrāk jūs bēgat no pagātnes, jo ātrāk tā dzenas jums pakaļ. Atliek vien pagriezties un ieskatīties tai sejā, apskaut to. Mēģiniet, un nākotne nesīs vairāk gudrības. - Maģistre kādai blašķei noskrūvēja korķi un sniedza Skarai. - Jūsu karavīri skatās uz jums kā uz piemēru. Lai izrādītu drosmi, jums nav jādodas kaujā.
- Es nejūtos kā karaliene, - Skara nomurmināja. Viņa iedzēra malku un saviebās, jo spirts izsvilināja muti līdz pat rīklei. — Es jūtos kā gļēvule.
- Tad rīkojieties tā, it kā būtu drosmīga. Neviens nekad nejūtas gatavs. Neviens nekad nejūtas pietiekami pieaudzis. Rīkojieties tā, kā rīkotos dižena karaliene. Tad jūs tāda arī būsiet, lai kā jūtaties patiesībā.
Skara izslējās un izrieza plecus. - Jūs esat gudra sieviete un lieliska maģistre, Māte Ouda.
- Es neesmu nekas no sacītā. - Maģistre pieliecās tuvāk un uzrotīja piedurknes vēl mazliet augstāk. - Tomēr esmu itin labi iemācījusies izlikties par abām. Vai jums atkal gribas vemt?
Skara papurināja galvu, vēlreiz iedzēra svilinošo šķidrumu un atdeva blašķi, tad vēroja, kā arī Ouda iedzer lielāku malku. — Tā runā, ka manās dzīslās rit Beila asinis...
- Ko jūs ar tām Beila asinīm! - Māte Ouda satvēra Skaru aiz rokas. — Jūsu pašas asinis būtu gana labas ikvienam.
Skara drebēdama ievilka plaušās gaisu un pēc tam sekoja savai maģistrei atpakaļ tumsā.
j
Reits stāvēja cilvēku būvētā mūra virsotnē netālu no Gudrunas torņa un pāri sacirstajai, izārdītajai un bultām nosētajai velēnai raudzījās uz mietiem, kuri iezīmēja Augstā karaļa spēku pozīcijas.
Viņš gandrīz nemaz nebija gulējis, tikai snaudis ārā pie Skaras durvīm. Jau atkal sapnī rādījās tā sieviete ar bērniem, un viņš uztrūkās no trauslā miega, saltiem
sviedriem klāts un rokā sažņaudzis dunci. Nekā — tikai
>
klusums.
Kopš aplenkuma sākuma bija pagājušas piecas dienas,
un katru dienu viņi atnāca līdz mūriem. Viņi ieradās
> >
ar trepēm un pītiem klūgu vairogiem, kas pasargātu no bultu lietus un akmeņu krusas. Tie nāca drosmīgi, ar skarbākajām sejām un skarbākajām lūgšanām, un tika drosmīgi atsisti. Pretinieki nebija nogalinājuši daudzus no tūkstoš aizstāvjiem, tomēr bija iecirtuši viņu rindās manāmu robu. Ikvienam Beila strēles karavīram acis sūrstēja no negulēšanas un sejas krāsojās pelēkas no bailēm. Viena lieta ir vērties Nāvei acīs īsu brīdi. Tās aukstā elpa uz skausta kā dienu, tā nakti ir daudz vairāk, nekā cilvēkam lemts izturēt.
Lai pasargātu no izšautām bultām, pretinieks uzbēra augstu zemes valni - kapkalnu Augstā karaļa kritušajiem. Rakšana joprojām turpinājās. Reits dzirdēja tālīnu lāpstu graušanos zemē un priesteri dienvidnieku mēlē skandējam lūgsnas dienvidnieku Vienīgajai dievietei. Viņš izslēja zodu un sarāvās, ar nagu ieskrāpējis kaklā. Karavīram būtu jāpriecājas par ienaidnieka līķiem, tomēr Reits bija zaudējis jebkādu prieku.
- Vai bārda traucē? — Zilais Dženers pienāca pie nojumes un pieglauda dažus atlikušos nepaklausīgos matu kušķus, bet tie tikai vēl vairāk sacēlās gaisā.
- Niez. Dīvaini, ka tādi sīkumi tomēr traucē pat šādā situācijā.
- Dzīve ir sīku traucēkļu ķēde, kuras galā gaida Beidzamās durvis. Tu varētu vienkārši noskūties.
Reits tikai turpināja kasīties. - Es vienmēr iztēlojos, ka miršu bārdains. Gandrīz viss, ko ilgi gaidi, izvēršas par vilšanos.
- Bārda ir tikai bārda. - Dženers pakasīja pats savējo. - Sniega vētrā tā silda seju un laiku pa laikam patur sevī kādu ēdiena drusku, bet es pazinu kādu vīru, kurš izaudzēja to tik garu, ka tā ieķērās zirga iemauktos. Ērzelis viņu izrāva cauri dzīvžogam, un tas vīrs nolauza kaklu.
- Krita pats no savas bārdas? Cik nožēlojami.
- Mirušie nejūt kaunu.
- Mirušie nejūt neko, - Reits attrauca. - Pa Beidzamajām durvīm taču nevar atgriezties, vai ne?
- Droši vien ne. Tomēr mēs vienmēr atstājam kādu drusku no sevis arī šajā pusē.
- Vai tad? - Reits noburkšķēja diezgan vienaldzīgi.
- Mūsu rēgi paliek to atmiņās, kuri mūs pazinuši, kuri mūs mīlējuši vai ienīduši.
Vēl pēc tik ilga laika Reits skaidri atcerējās tās sievietes liesmu izgaismoto seju, kurā mirdzēja asaras, viņš izstaipīja pirkstus un sajuta senseno sāpi. - To atmiņās, kuri mūs nogalinājuši.
- Nūja. - Zilā Dženera acis vērās tālē. Varbūt tās atcerējās paša noslaktētos cilvēkus. - Visvairāk jau to. Vai tev sāp?
- Reiz es salauzu roku. Tā arī līdz galam nesadzija.
- Nekas nesadzīst līdz galam. - Zilais Dženers ievilka nāsīs gaisu, skaļi nokremšļojās, iztīrīja muti un izspļāva pāri mūrim. - Tā rādās, ka naktī Dzelksne Baru būs iepazīstinājusi ar sevi.