- Nūja, - Reits atbildēja. Gudrā Jillinga apmetnes vienā flangā vīdēja izdedzis caurums, un, spriežot pēc degošu salmu smakas, Dzelksne bija ievērojami patukšojusi pretinieka zirgu barības rezerves. — Izskatās, ka viņiem klājies vēl sāpīgāk nekā man mūsu pirmajā tikšanās reizē.
- Ar to meiteni ir labi draudzēties, bet, vai, cik slikti, ja esi viņas ienaidnieks, - Dženers ieķiķinājās. - Viņa man iepatikās, kad pirmoreiz satikāmies uz Aizliegtās.
- Tu esi kuģojis pa Aizliegto upi? - Reits pārjautāja.
- Trīsreiz.
- Kāda tā ir?
- Ļoti izskatās pēc lielas upes.
Garām Zilajam Dženeram Reits skatījās uz drūpošo durvju aiļu Gudrunas torņa sānos. Pa to nupat bija
iznācis Raki, un vējš plivināja baltos matus, kamēr viņš nopētīja Jillinga vērienīgos rakšanas darbus.
Sirmā uzacs Dženera sejā pacēlās. - Vai varu kā palīdzēt?
- Dažas lietas jāizdara pašam. - Reits paplikšķināja vecajam sirotājam pa plecu un aizgāja.
- Brāl!
Raki nepaskatījās, tomēr puiša deniņos notrīsēja muskulis. - Vai tad es tāds esmu?
- Ja neesi, tad izskaties pārsteidzoši līdzīgs man.
Raki nepasmaidīja. - Labāk ej.
- Kāpēc? - To pateicis, Reits uzreiz sajuta kādu varenu klātbūtni un, negribīgi pagriezis galvu, ieraudzīja Zobenlauzi, kurš pa durvīm smagiem soļiem iznāca gaismā. Sorjorns neatkāpās ne soli.
- Paskaties, kas tur nāk, - Gorms nodziedāja.
Sorjorns uzmanīgi sakārtoja savu granātiem rotāto
kaklariņķi. - Tas ir Reits. - Viņš vienmēr bija vārdos skops un teica tikai acīm redzamo.
Gorms stāvēja un, plakstus aizvēris, ieklausījās tālajās priesteru dziesmās Vienīgajai dievietei. - Vai no rīta var būt vēl saldāka mūzika nekā ienaidnieka lūgšanas par savu kritušo dvēselēm?
- Varbūt arfas dziesma? - Reits iebilda. - Man patīk arfa.
Gorms atvēra acis. - Vai tiešām tu domā ar jokiem salabot to, ko esi sabojājis?
- Tas nenāks par ļaunu, manu karali. Es gribēju jūs apsveikt ar saderināšanos. - Lai gan nav daudz tādu saderināšanos, kuras viņu priecētu vēl mazāk. - Karaliene
Skara radīs skaudību visā pasaulē, turklāt vēl pūrā nāk līdzi visa Trovenlande...
- Jāatzīst, varenas balvas. - Gorms pacēla roku un pamāja uz kareivjiem, kuri viņus ieskāva no visām pusēm. — Tomēr vēl ir tāds nieks kā Augstā karaļa sakaušana, pirms es tās saņemšu. Tava nodevība likusi man visu likt uz Tēva Jārvi viltības kārts tā vietā, lai ar Vec-kundzi Veksenu kaulētos par mieru, kā mēs ar Māti Skēru bijām plānojuši.
Reits uzmeta acis Raki, bet brāļa skatiens urbās zemē. — Es nedomāju, ka...
- Es neturu suņus, lai tie domātu. Es viņus turu, lai tie man pakļautos. Kam gan der krancis, kurš neskrien šurp uz svilpienu? Tāds, kurš nekož, kad es lieku kost... Tādai nodevībai manā mājā nav vietas. Es tevi brīdināju, ka esmu pamanījis tevī žēlumu. Bīdināju, ka tas var tevi salauzt. Nu tas ir noticis. - Gorms nogrozīja galvu un uzgrieza muguru. - Cik daudz puiku tavā vietā ar prieku būtu simtreiz nogalinājuši, tomēr es izvēlējos tevi.
- Kāda vilšanās, - Sorjorns piebilda, uz atvadām pasmīnēja un aizgāja pa gaiteni pakaļ savam saimniekam.
Reits stāvēja un klusēja. Savulaik viņš apbrīnoja Grom-gilgormu vairāk par visiem pasaulē. Apbrīnoja viņa spēku, viņa nežēlību. Reits vēlējās būt tāds kā Gorms. - Nespēju noticēt, ka es gribēju līdzināties tam nelietim.
- Starp mums ir viena atšķirība, - Raki murmināja. — Es viņu vienmēr ienīdu. Nē, tomēr vēl viena: es apzinos, ka viņš man joprojām ir vajadzīgs. Ko mēs tagad iesāksim?
- Nevarētu teikt, ka būtu kalis kādus plānus. - Reits pavērās uz brāli. — Nav viegli nogalināt to, kurš tev nav darījis ļaunu.
- Neviens neteica, ka tas ir viegli.
- Tomēr ir vieglāk, ja tas nav jādara pašam. Šķiet, tu vienmēr vēlies uzņemties grūtāko, - Reits atcirta, bet centās nepacelt ne balsi, ne dūres, — tomēr parasti tas jādara man!
- Tu jau vairs nevari man palīdzēt, vai ne? - Raki pabakstīja ar pirkstu uz Beila strēles pusi. - Ja reiz devi priekšroku tai sīkajai maitai, nevis pats savam...
- Tā par viņu nerunā! - Reits atņirdza zobus un savilka pirkstus dūrēs. - Es tikai izvēlējos viņu nenogalināt!
- Un, lūk, kur tas mūs novedis. Pienācis laiks pamodināt sirdsapziņu. - Raki atskatījās uz kapu kopiņām. - Es aizlūgšu par tevi, brāl.
Reits nosprauslājās. - Pieļauju, ka tie čaļi uz robežas arī lūdzās, kad mēs naktī piezagāmies. Pieļauju, ka viņi lūdzās tik stipri, cik vien tas iespējams.
- Un?
- Lūgšanas viņus nepaglāba no manis, vai ne tā? Kādēļ lai tavējās mani paglābtu no kāda cita nelieša? -Reits aizsoļoja prom gar mūri atpakaļ pie Zilā Dženera.
- Vai kādas problēmas? - vecais sirotājs jautāja.
- Pilns klēpis.
- Ģimene paliek ģimene. Varbūt tavs brālis vēl apdomāsies.
- Varbūt. Šaubos, vai Zobenlauzis būs tik devīgs.
- Viņš neizskatās pēc devīga cilvēka.
- Man ar viņu vairs nav nekāda sakara. — Reits nospļāvās pār mūri. - Tāpat kā ar sevi pašu - tādu, kāds es biju agrāk.
- Vai tu sev patic tāds, kāds biji?
- Tolaik tīri labi patiku. Tagad šķiet, ka biju diezgan liels nelietis. - Tās sievietes seja neizgāja no prāta, Reits norija siekalas un paskatījās uz vecajiem akmeņiem zem kājām. — Kā lai zina, kā būtu pareizi rīkoties?
Dženers piepūta vaigus. - Pusi mūža es rīkojos nepareizi. Pārējā laikā lielākoties centos vismaz atrast mazāko ļaunumu. Tās dažas reizes, kad esmu rīkojies pareizi, galvenokārt bijušas sagadīšanās.
- Turklāt tu esi gandrīz vai labākais cilvēks no tiem, kurus pazīstu.
Zilais Dženers izbrīnā sarauca pieri. - Paldies par komplimentu. Arī man tevis žēl.
- Tāpat kā man, vecais, tāpat kā man pašam. - Reits vēroja mazos cilvēciņus kustamies Gudrā Jillinga nometnē. Vīri rāpās laukā no migām, pulcējās ap ugunskuriem un ēda brokastis. Varbūt šur tur kāds vecāks vai gados jaunāks pavērās uz mūra parapetu, kur stāvēja viņi un pļāpāja par neko. - Šķiet, šodien nāks atkal.
- Kā tad, un tas mani dara diezgan bažīgu.
- Ar trepēm viņi nekādi netiks pāri šiem mūriem. Nemūžam.
- Netiks gan, un Jillings to noteikti zina. Kāpēc viņš tērē spēkus mēģinot?
- Lai mēs nervozētu, lai mēs satrauktos. Tas taču ir aplenkums, vai ne? Viņš grib kaut kādā veidā tikt iekšā.
- Turklāt tādā veidā, lai tas spodrinātu viņa slavu. -
Dženers pamāja ar galvu uz kapavietām. - Vai pēc kaujas
katram rok dziļu bedri?
>
- Vairākumu sakrauj kaudzē un sadedzina, bet tiem Vienīgās dievietes pielūdzējiem gan ir savādas paražas pret mirušajiem.
- Bet kāpēc tik tuvu mūsu mūriem? Zaudējumus taču slēpj no ienaidnieka. Zaudējumus nemēdz izrādīt viņam degungalā, pat ja vari to atļauties.
Reits pacēla roku un izurbināja ausī ieaugušo kreveli. - Cik noprotu, tev ir kāds gudrs izskaidrojums!
- Redzu, ka tu sāc mani iepazīt un apbrīnot. - Dženers izstiepa zodu, lai pakasītu kaklu. - Man ienāca prātā, ka Jillings dod pavēli doties tik neprātīgos uzbrukumos, lai viņam būtu līķi, ko aprakt.
- Ko viņš dara?
»
- Pielūdz Nāvi, vai tad ne? Un viņam ir gana vīru, lai tos ziedotu.
- Kāda jēga nogalināt cilvēkus, lai tikai viņus apraktu?
- Lai mēs domātu, ka viņš nedara neko citu. Es gan neuzskatu, ka Gudrais Jillings caurām naktīm rok kapus, tikai lai pasargātos no bultām, kas nav mūsu stiprā puse.