Kādu brīdi Reits blenza uz veco sirotāju, tad uzmeta acis brūnajiem uzkalniem, un salti drebuļi pārskrēja viņam pār muguru. - Viņi rok eju zem mūriem.
>
Būdams vēl zēns, kurš negribīgi sāk atzīt sevi par vīrieti, Kols bija redzējis diezgan daudz pilsētu: iespaidīgo
Vulsgārdu pavasarī un plašo Kaljivu vasarā, ari majestātisko Skekenmuižu ar elfu mūriem un skaisto Jeiltoftu, pirms tās tika nodedzinātas. Viņš bija veicis garo ceļojumu lejup pa līkumaino Dievišķo upi, kad kuģim nācās buksēt pāri Augstajām korēm un cauri atklātai stepei, lai galu galā ar atvērtu muti apbrīnotu Galveno pilsētu — cilvēku visdiženāko apmetni.
Uz Strokomas elfu drupu fona viņi bija vien adatiņas. Pakaļ Skifrai un diviem maģistriem Kols devās uz priekšu pa tik platiem, melniem ceļiem kā Torlbijas tirgus laukums. d ie bija izurbti klintī kā atbalsīm bagāti tuneļi vai sakrauti cits virs cita uz vareniem akmens pīlāriem. Tie sapinās prātu zaudējuša milža sasietajos mezglos, bet izsistie logi skumji noraudzījās uz drupām. Viņi klusēja un gāja uz priekšu, katrs iegrimis savās bažās par pasauli, par pazīstamajiem un sevi pašu. Te nebija nekā dzīva — ne auga, ne putna vai rāpojoša kukaiņa. Tikai klusums un nesteidzīgs pagrimums. Visapkārt jūdzi pēc jūdzes pagātnes neaptveramie sasniegumi sabruka putekļos.
- Kāda bija šī vieta, kad te dzīvoja elfi? - Kols čukstus vaicāja.
- Neaptverami plaša, gaiša un skaļa, — Skifra atbildēja, ar augsti paceltu galvu iedama pa priekšu. - Izplānota tā, lai mulsinātu, un radīta tracinošai konkurencei. Tukša un klusa jau tūkstoš gadu.
Viņa pārlaida pirkstu galus pār izliektu sliedi, tad tuvināja tos acīm un nopētīja pieķērušos pelēkos putekļus. Skifra tos pagaršoja, saberzēja pret īkšķi un tad pavērās uz sasprēgājušo un brūkošo ceļu.
- Ko jūs redzat? — Kols gribēja zināt.
Skifra sarauca apsvilušo uzaci. - Tikai putekļus. Te nav citu zīmju, jo nākotni var mēģināt saskatīt tikai putekļos.
Ceļa vidū gulēja milzīga, savīta metāla čūska, kas bija nokritusi no kādas augstas karnīzes starp divām ēkām.
- Elfi sevi uzskatīja par visvareniem, - Skifra sāka stāstīt, kad visi pārkāpa pāri čūskai. — Viņi domāja, ka ir augstāki par Dievu. Elfi bija pārliecināti, ka spēj visu pārtaisīt atbilstoši kādam diženam plānam. Paskatieties tagad uz viņu muļķību! Lai cik dižens un slavens būtu radītais, laiks to iznīcinās. Lai cik stiprs būtu vārds, doma vai likums, visam atkal jāpārtop haosā.
Skifra atgāza galvu un izspļāva augstu gaisā gļotu piku, kas apmeta loku, krita lejā un izšķīda pret rūsējušo
metālu. — Kēninš Utils saka: tērauds nesīs atbildi. Es
> »
teiktu, ka viņš nav tālredzīgs. Putekļi ir pēdējā atbilde uz ikvienu jautājumu tagad un mūžīgi mūžos.
Kols nopūtās. - Jūs gan esat gatavā atziņu krātuve, vai tad ne?
Skifras saraustītie smiekli iztraucēja klusumu un atbalsojās no melnajām māju sienām tā, ka Kols satrūkās. Šeit tā bija neierasta skaņa. Absurdā kārtā viņam likās, ka tā var nodarīt ļaunu, lai gan jau simttūkstoš gadu te nav bijis neviena, kuram nodarīt pāri.
Vecā sieviete uzsita Kolam pa plecu un aizgāja pakaļ Tēvam Jārvi un Mātei Skērai. — Viss atkarīgs no tā, ko tu uzskati par smieklīgu, manu zēn.
Gaisma aizvien saruka, un viņi jau līda starp tik augstām ēkām, ka iela starp tām atgādināja ēnas pārņemtu kanjonu. Lai gan pārvērtušās drupās, torņu smailes joprojām skrāpēja debesis, tumšajā saulrieta atspulgā bezgalīgas elfu stikla sienas joprojām mirguļoja sārtos, oranžos un violetos toņos un savērpti metāla stieņi pacēlās gaisā virs sadragātajiem jumtiem gluži kā ērkšķi no dadžu krūma.
Tā Kola domās parādījās Dzelksne, un viņš paklusām norunāja viņai veltītu lūgšanu, pat ja šeit nebija neviena dieva, kurš uzklausītu. Šķita, ka pēc Branda nāves viņā kaut kas izdzisis. Varbūt neviens nepārnāk no kara tikpat dzīvs, kāds tajā aizgāja.
Ceļš bija bedrains un slīps, piemētāts ar samīcīta metāla detaļām, no kurām bira nolobījusies krāsa. Pie stabiem desmit cilvēku augumā karājās vadu rituļi, kas stiepās starp mājām kā milzu zirnekļa tīkls. Elfu burti bija redzami ik uz soļa: ceļā iemūrētas zīmes, pie ikviena izsista loga un durvīm lepni izkarināti karogi.
Kols pavērās augšup uz kādu uzrakstu, kas pletās pār visu namu, un pēdējais burts cilvēka augumā atlūzis skumji šūpojās gar stūri.
- Tik daudz tekstu, - Kols nomurmināja. Viņa kakls metās stīvs no raudzīšanās augšup.
- Elfi neuzskatīja lasītprasmi par dažu cilvēku privilēģiju, - Skifra skaidroja. - Viņi ļāva zināšanām izplatīties kā ugunij, kas apņem visu un visus.
- Kas viņus visus arī nodedzināja, - Māte Skēra noburkšķēja. — Pārvērta pelnos.
Kols apbrīnoja milzīgo uzrakstu. — Vai jūs saprotat, kas tur teikts?
- Es pazīstu burtus, - Skifra teica, - varbūt pat zinu vārdus, tomēr tās pasaules, par kuru viņi runāja, sen vairs nav. Kurš gan tagad varētu uzminēt to nozīmi?
Viņi pagāja garām izsistam logam, kura rāmī joprojām turējās stikla lauskas, un Kols mājā ieraudzīja sievieti, kura viņam uzsmaidīja.
Viņš bija tādā šokā, ka nespēja pat pakliegt, tikai atmuguriski paklupa un ievēlās Skifras apkampienos, joprojām rādīdams uz rēgaino tēlu. Vecā sieviete tikai nosmēja. - Viņa vairs nevar tev nodarīt pāri, manu zēn.
Tad Kols pamanīja, ka nobijies no pārsteidzoši reālistiskas gleznas, kas jau noklāta ar traipiem un izbalējusi. Tajā redzamā sieviete bija pacēlusi roku, lai parādītu ap delnu aplikto elfu aproci, un smaidīja tik neprātīgi, it kā šīs rotas nēsāšana sagādātu viņai neizmērojamu prieku. Tā bija gara auguma, tieva un savādi ģērbta — un tomēr sieviete.
- Vai elli, - Kols klusi jautāja, — izskatījās... līdzīgi mums?
- Briesmīgi līdzīgi un briesmīgi atšķirīgi, - Skifra atbildēja. Jārvi un Skēra nostājās viņai blakus, un visi pētīja pabālējušo seju, kas viņos vērās caur senas pagātnes biezo miglu. - Viņu bija daudz vairāk, viņi bija daudz gudrāki, daudz varenāki par mums. Tomēr, tāpat kā mēs, jo lielāka kļuva to vara, jo varenāki viņi vēlējās kļūt. Tāpat kā cilvēkos, elfos slēpās nemūžam nepiepildāms savtīgums. Ar visu šo... - Skifra plati iepleta rokas un rādīja uz varenajām drupām, un viņas apmetņa skrandas plandījās nerimstošajā vējā. - Ar šo visu viņiem nebija diezgan. Elfi bija tikpat skaudīgi, nežēlīgi un ambiciozi kā mēs. Un tikpat alkatīgi. - Viņa pacēla gaisā savu garo roku, tad ari delnu un visbeidzot vienu garu pirkstu, lai norādītu uz sievietes starojošo smaidu. — Viņus izpostīja pašu alkatība. Vai jūs mani dzirdat, Tēvs Jārvi?
- Dzirdu, - viņš atbildēja, uzmeta maisu plecos un, kā ierasts, devās tālāk uz priekšu. - Un es dotu priekšroku mazāk elfu mācībām, bet vairāk elfu ieročiem.
Māte Skēra pavadīja viņu ar drūmu skatienu un pārskaitīja pati savu seno rokassprādžu kolekciju. — Es teiktu, ka viņam noderētu gluži pretējais.
- Kas notiks pēc tam? - Kols uzsauca.
Sekoja klusums, līdz Tēvs Jārvi atskatījās. — Mēs izmantosim elfu ieročus pret Gudro Jillingu. Mēs tos pārvedīsim pāri līčiem uz Skekenmuižu un tur sameklēsim Veckundzi Veksenu un Augsto karali. - Maģistra balsī iezagās nāvējoša pieskaņa. - Es arī turēšu savu Saulei un Mēnesim doto zvērestu atriebties mana tēva slepkavām.
Kols norija smagu kamolu. — Es domāju - vēl pēc tam.
Skolotājs vērīgi palūkojās uz savu mācekli. - Kad nonāksim pie tās upes, mēs varbūt pārbridīsim tai pāri. -Jārvi uzgrieza muguru un atsāka ceļu.