Varētu domāt, ka maģistrs līdz šim nebija par to prātojis, tomēr Kols zināja, ka Tēvs Jārvi nemēdz atstāt nākotnes laukumā ar plāniem neaizpildītus fragmentus.
Ak dievi, ja nu Skifrai ir taisnība? Vai tiešām mēs esam tādi paši kā elfi? Vai mēs liekam savas mazās pēdiņas milzīgajos pēdu nospiedumos, ejot pa to pašu ceļu? Kols atcerējās līdz drupām nopostīto Torlbiju, milzīgo kapulauku, sadedzinātos Getlandes iedzīvotājus, pēc kuriem palicis vien klusums un putekļi, varbūt vēl kāds viņa izgrebtā masta fragments kā regains liecinieks tiem, kuri te ieradīsies tālā nākotnē, lai mēģinātu atminēt šo mīklu.
Kols pēdējo reizi atskatījās uz pasakaini laimīgo seju, kuras īpašniece bija mirusi jau pirms tūkstošiem gadu, un pamanīja kaut ko iemirdzamies starp stikla šķēpelēm. Zelta aproce, tieši tāda kā gleznā. Kols to paķēra un noslēpa kabatā.
Diez vai elfu sievietei tās pietrūks.
- Būs bīstami, - Skara drūmi novilka.
Bija pienācis īstais brīdis Reitam izriezt krūtis un sākt tukši lielīties kā varonim. Beigu beigās savulaik viņam bravūra plūda neapturamā straumē. Ar to jau es rēķinos vai briesmas es ēdu brokastis., vai arī par mūsu ienaidniekiem). Tomēr Reitam izdevās izspiest tikai: - Nūja. Tikai mums jāaptur tā rakšana, pirms viņi tikuši zem mūriem...
Vairāk nebija jāsaka. Visi apzinājās, kas likts uz kārts. Viss.
Reits pārlaida acis brīvprātīgajiem, viņu sejām un vairogu kantīm, viņu ieročiem, kas bija viscaur nosmērēti ar sodrējiem, lai tumsā nespīdētu. Divi duči visveiklāko getlandiešu, divi duči visnežēlīgāko vensteriešu un viņš pats.
Zobcnlauzis un Ūtils vilka lozes, kuram tiks virspavēlnieka gods, un Gorms uzvarēja. Tagad viņš stāvēja un smaidīja, kamēr visi gaidīja īsto brīdi, izbaudot ik elpas vilcienu, it kā nakts smaržotu pēc puķēm. Šis vīrs nekad neizrādīja bailes, tas nu Reitam bija jāatzīst. Tomēr tas, kas agrāk izskatījās kā drosme, tagad atgādināja neprātu.
- Neviens tevi nenosodīs, ja paliksi te, - Skara sacīja.
- Es pats sevi nosodīšu. - Ja vien tas vispār būtu iespējams. Uz mirkli Reita un brāļa skatieni satikās, tad Raki novērsās, viņa sodrējiem klātajā sejā springa nepiekāpība. Raki izmisīgi vēlējās pierādīt, ka ari viņš var būt skarbs, pat ja abi zināja, ka tā nav. - Man jāiet un jāpieskata brālis, lai viņš atgriežas.
- Pat ja viņš negrib, lai tu palīdzi?
- īpaši tāpēc.
Raid turēja uz pleca vienu, bet Sorjorns — otru māla krūku ar degšķidrumu, ko Tēvs Jārvi pārveda no Dienvidiem. Reits atcerējās, kā šī viela uzliesmoja uz Augstā karaļa kuģiem un kā degoši cilvēki metās jūrā. Tad viņš iedomājās par baļķiem, kas ar to ieberzēti un ierakti dziļi zemē, lai vēlāk ar lāpām pielaistu uguni, un sirdī ieplūda drosme. Nez cik vēl tā turēs? Laiks nemēdz biedēt Reitu - vai arī līdz šim viņš vienmēr izlikās?
Ak dievi, kaut varētu doties cīņā! - Visneciešamākā ir gaidīšana, - viņš nočukstēja.
- Neciešamāka par to, ka tevi varētu nodurt, sadedzināt vai aprakt tajā alā?
Reits norija rūgtu kamolu. - Nē, ne trakāk par to.
- Par mani jums, manu karalien, nav jābaidās. -Gorms nāca tuvāk, īkšķus aizkabinājis aiz platās siksnas tā, lai visi redz, kas viņš par viru. Kā jau karalis. Pārmēru augstā pašapziņa ir gandrīz visu valdnieku spožums un posts. — Kara māte man uzpūta dvašu jau šūpuli, -Gorms apnicīgi atkārtoja vietā un nevietā. — Jau zvaigznēs rakstīts, ka es nevaru krist no cita vīra rokas.
Skaras sejā pavīdēja izbrīns. - Un kas tad, ja jums uz galvas uzkristu pamatīgs zemes blāķis?
- Ko jūs! Zemes tēvs mani radījis pārāk lielu, lai es iesprauktos Jillinga alā. Tur iekšā līdīs citi, bet es tikmēr apsargāšu ieeju. Tomēr jāmāk priecāties ari par risku.
Izskats liecināja, ka Skara drīzāk varētu izvemties no gaidāmā riska. - Kāpēc gan?
- Bez Nāves karš būtu garlaicīga padarīšana. - Gorms
nonēma resno ķēdi no kakla un sniedza Skarai. - Vai
> >
izrādīsiet man godu un paturēsiet to drošībā, līdz darbiņš būs padarīts? Es negribētu, lai tās grabēšana nonāktu Nāvei ausīs.
Kad ķēdes īpašnieks smagiem soļiem attālinājās, Skara palūkojās uz gardām, kuras sudrabā, zeltā un dārgakmeņos zvīļoja lāpu gaismā.
- Tad jau katra no tām ir kāds nogalināts cilvēks, -viņa nomurmināja un nobālēja, it kā būtu ieskatījusies mirušo sejās. - To ir dučiem.
- Turklāt neskaitot tos, kurus viņš nogalinājis bez zobeniem rokās, vai arī visus tos, kuri vispār nebija apbruņoti.
>
Savulaik Reits raudzījās uz šo ķēdi un staroja lepnumā par to, ka kalpo tik diženam karotājam. Savulaik viņš sapņoja, ka pats sev tādu izkals. Tagad Reits pārlika: nez cik garu ķēdi veidotu visi viņa nokautie, un no šīs domas viņu pārņēma tikpat slikta dūša kā Skaru, kad viņa pavērās augšup.
- To es neizvēlējos.
Ak dievi, cik viņa skaista! Šķita, ka Skara izstaro gaismu, un, jo apkārt vairāk satumsa, jo spožāk viņa spīdēja. Reits pārdomāja pie sevis un ne pirmoreiz: kas varētu notikt, ja viņi būtu citi cilvēki citā vietā un citā laikā? Ja viņa nebūtu karaliene un viņš — slepkava... Tomēr neviens nevar izvēlēties, kas viņš būs.
- Kurš tad to izvēlējās? - viņš nobubināja.
- Ir laiks. - Gorms noskrubināja no pēdējā klaipa drusku, padeva maizi tālāk un pielieca galvu, lai ietrāpītu šaurajā ejā.
Pirms sekot Gormam, katrs vīrs notiesāja savu kumosu, noteikti apdomājot, vai tas tiešām būs viņa pēdējais kumoss. Reits nāca pašās beigās, apēda savu tiesu, bet pārējo sadrupināja dūrē un pārmeta pār plecu kā dāvanu vārnām - Kara mātes bērniem. Pat ja Reits īpaši neticēja veiksmei, viņš zināja, ka viņiem tā būs nepieciešama tik, cik vien to iespējams dabūt. Viņš iegāja elfu mūrī izbūvētajā ejā, kur atbalsojās straujā kareivju elpa. Pirms dažām nedēļām pa šo pašu eju viņš nāca šurp, šaubu un baiļu nenomākts, iekaisis priekā par došanos kaujā. Zilais Dženers stāvēja blakus pie durvīm - tik biezām kā delms —, katram izejošajam uzsita pa muguru un gaidīja, lai aizšautu bultu, kad būs izgājis pēdējais.
- Atgriezies dzīvs, — vecais sirotājs nošņāca. — Nekam citam nav nozīmes. - Viņš izstūma Reitu pa durvīm vēsajā naktī.
Pamanījis Jūras mātes atpūsto miglas aizsegu, Reits nomurmināja pateicības lūgsnu. Viņš uzskatija miglu par dāvanu, kas trīskāršo viņa izredzes šonakt izdzīvot. Tumsā pa kreisi kā drūmi smērējumi pavīdēja Gudrā Jillinga vīru ugunskuri. Labajā pusē slējās masīvie Beila strēles mūri.
Viņi bija atteikušies no bruņām, lai ātrāk paskrietu, un melni kā ogles, muguras pieliekuši, ātri un klusi slīdēja tumsā kā rēgi. Briesmu galodas divkārt asi uzasinātās maņas uztvēra ikvienu ņurdu un soli kā skaļu bungu rīboņu, bet Reita saspringtie jutekļi jau pagura no nakts mitruma un tālo ugunskuru dūmiem.
Cits pēc cita viņi iešļūca grāvī un devās uz priekšu pa tā purvaino gultni. Reita zābaks atsitās pret kaut ko cietu, un viņš saprata, ka tas ir līķis. Tie mētājās visapkārt - nevienam nevajadzīgi, nesadedzināti un neaprakti, iejukuši sadragāto kāpņu fragmentos, no augšas nomestajos akmeņos un kritušo atstātajos vairogos.
Reits pamanīja tumsā Gorma atņirgtos zobus, vadonis pieliecās tuvāk Sorjornam un čukstēja: - Te Kara māte godam pastrādājusi.
No pēdējā maizes kumosa mutē saskrēja skābenas siekalas, un Reits nospļāvās, bet tikmēr visi jau rāpās ārā no grāvja. Vīri klusēdami padeva cits citam palīdzīgu roku un paklusām lādējās, jo kājas ķērās un slīdēja, līdz zābaki samīcīja zemi lipīgos dubļos.