Viņi virzījās uz priekšu pa bultām nosēto lauku - tāda bija Gudrā Jillinga neveiksmīgo uzbrukumu raža: bagātīga un blīva gluži kā vēja noliektie grīšļi Vensterzemes augstajos purvājos. Cietoksnis aiz muguras attālinājās, un Reits saklausīja tālu klaigāšanu un asmeņu šķindoņu. Ķēniņš Ūtiis taisīja troksni pie galvenajiem vārtiem, cerot novērst Gudrā Jillinga uzmanību no pusraktās ejas.
Vīri steidzās, un biezajā miglā lietas zaudēja apveidus, pārvēršoties neskaidrās ēnās kā čūskas, kas savijas kopā un atkal mūk katra uz savu pusi. Kā vilku sejas, cilvēku sejas. To sejas, kurus viņš nogalināja, klusēdamas pieprasīja atriebi. Reits tās atgaiņāja ar vairogu, bet sejas atgriezās. Viņš centās sev iestāstīt, ka miris ir miris, tomēr zināja, ka Zilajam Dženeram ir taisnība. Nogalināto rēgi paliek to cilvēku atmiņā, kuri viņus pazinuši, mīlējuši vai ienīduši. Visciešāk to atmiņā, kuri viņiem
atņēmuši dzīvību.
>
Tumsā pavīdēja uzasinātie mietu gali, Reits sagriezās sānis un izlīda starp baļķiem, tad sarāvās čokurā un, acis piemiedzis, vērīgi ieskatījās nakts tumsā grimstošajās pretinieka pozīcijās.
Viņš redzēja nupat uzmestos kapkalna kuprus vai Jillinga vīru izdangātos rakumus un to lāpu iezīmētās kontūras. Gorms pavēzēja zobenu, un vīri izklīda, lai klusi skrietu uz priekšu gar tuvāko uzkalnu. Neatskanēja ne vārds. Vārdi bija lieki. Ikviens zināja, kas jādara.
Divi vīri sēdēja pie ugunskura, tāpat kā agrāk mēdza sēdēt Reits un Raid. Viens ar adatu lāpīja siksnu, otrs ar segu uz pleciem drūmi raudzījās turp, kur skanēja uzmanības novēršanai Ūtila saceltā kņada. Kad pieskrēja Reits, viņš pagriezās.
— Ko tu...
Sorjorna bulta, ieurbusies mutē, apklusināja sēdošo. Otrs sāka rausties kājās, bet sapinās savā siksnā. Nošņāca
Gorma sodrējiem nosmērētais zobens, un karavīra galva aizlidoja tumsā.
Reits pārlēca pār krītošo ķermeni un ieslīdēja tranšejā starp sakrauto laupījumu, tad pietupās pie tumšās ieejas ar lāpām abās pusēs.
- Uz priekšu! - Gorms čukstus pavēlēja, bet viņa karavīri izkārtojās puslokā. Raki ātri nomurmināja klusu lūgsnu Geļagaismas rādītājai un nākamajā mirklī jau ielīda Zemes tēvam vēderā ar Dienvidu degšķidruma krūku plecā. Sorjorns un Reits viņam sekoja soli solī.
Tumsā zibēja greizo baļķu ēnas, kuri balstīja augšējos zemes slāņus, koku saknes ķērās Reitam matos. Nebū-dams kalnracis, viņš tomēr redzēja, ka rakts steigā, un, virzoties uz priekšu pa eju, zeme saujām vien bira lejā. Reits neatrāva skatienu no Sorjorna saliektās muguras. - Ak dievi, šim te lemts sabrukt pat bez mūsu palīdzības, - viņš čukstēja.
Bija karsts, bet kļuva vēl karstāks, sviedri pilēja no Reita uzacīm un lipa pie drēbēm, bet viņš tikai gāja uz priekšu. Viņš iebāza cirvi siksnas cilpā un izvilka dunci. Ja nāksies cīnīties, šeit nepietiks vietas, lai atvēzētos. Visu nokārtos tādā attālumā, lai varētu saost ienaidnieka dvašu.
Viņi ielīda nelielā pilošas lampas izgaismotā telpā. Uz klona mētājās cērtes, lāpstas un nestuves, bet griesti balstījās uz neveikli sastutētiem baļķēniem. Daļa baļķu vēl gaidīja, sakrauti kaudzēs. Citas divas tumšas ejas veda dziļāk, Reits piesteidzās pie vienas un ielūkojās tumsā.
Vai dzirdēs kaut kur dziļāk cirtienu trokšņus? Varbūt
> )
rakšanu? Raki jau rāva laukā krūkas korķi un šļakstīja šķidrumu uz visa, kas izgatavots no koka.
- Piesargies no uguns! — Reits uzsauca Sorjornam, kurš bija aizķēris mirguļojošo eļļas lampu, kura nu šūpojās uz āķa. — Viens neveikls solis, un mēs visi būsim beigti.
- Tas tiesa, — aizkritušā balsī piebilda karoga nesējs un pielieca izstieptā rokā saņemto krūku, ar otru aizsedzis seju. Degšķidrums tā smirdēja šaurajā telpā, ka visi sāka kāsēt no tā smakas. Reits klupdams tuvojās otram tunelim un ar apakšdelmu noslaucīja asaras, acis svila, bet viņš ieraudzīja divus cilvēkus, kuri skatījās pretī. Viens turēja rokā cērti, otrs — lāpstu, abi bija līdz jostasvietai kaili un nosmērējušies.
- Vai jūs esat jaunie racēji? - viens jautāja, pētīdams Reita vairogu.
Vislabākie karavīri ilgi nedomā. Viņi daudz nedomā ne pirms cīņas, ne pēc tās, bet cīņas laikā nedomā nemaz. Viss ir skaidrs: kurš pirmais uzbrūk, tas beigās paliek dzīvs. Reits ar vairogu izsita cērti vienam kalnracim no rokām un iedūra viņam kaklā. Asinis piešļāca visu eju.
Otrs racējs atvēzēja savu lāpstu, bet Reits jau klupa uz priekšu, uzkrita pretiniekam virsū, ar vairogu atvairīja sitienu un piespieda viņu pie sienas tā, ka abi šņākdami vērās viens otram acīs. Pretinieks atradās tik tuvu, ka, izbāzis mēli, Reits varētu nolaizīt viņam seju. Viņš mežonīgi un neganti dūra zem vairoga kants, tutenis iegrima līdz spalam, kalnracis gārdza un šņāca reizē ar katru triecienu, beidzot Reits atkāpās un ļāva tam novelties zemē. Tā kalnracis arī palika sēžam, ar rokām saķēris uzšķērsto vēderu, bet viņa melnās asinis klājās pār Reita vairogu, dūri un dunci.
Raki skatījās ar pavērtu muti kā parasti, kad Reits ķērās pie slaktēšanas, - gan jau vēlāk būs laiks kraut kaudzē nožēlu.
- Pieliec punktu! - Reits metās pie ejas, pa kuru visi bija ieradušies, lai ierautu plaušās svaiga gaisa malku. Galva griezās no smakas. Tālu ārā atskanēja cīniņa trokšņi.
- Tūliņ!
»
Raki apgāza krūku un klepodams lēja šķidrumu uz balstiem, sienām un klona. Sorjorns nometa zemē savu krūku, un šķidrums no tās guldzēdams aizplūda pa grīdu, garām Reitam un tālāk uz eju, bet augšā ļaudis kliedza vēl skaļāk. - Ak dievi! - Raki noelsās, un brālis metās apkārt.
Viens no kalnračiem grīļodamies tuvojās, mežonīgi izvalbījis acis un ar asinīs izmirkušu roku joprojām pieturēdams savas pārgrieztās zarnas. Ar otru viņš sagrāba Raki, rūca caur sakostajiem zobiem un šļāca uz visām pusēm asiņainas siekalas.
Atbilstoši visiem likumiem viņam jau sen bija jāatrodas otrpus Beidzamajām durvīm, tomēr Nāve, izrādās, ir nepastāvīga mīļākā un seko pati saviem noteikumiem. Tikai viņa pati varētu pateikt, kāpēc ar prieku devusi šim cilvēkam vēl dažus dzīves mirkļus.
Raki krūka aizripoja, viņš cīnījās ar ievainoto kalnraci, piespiests pie kāda baļķa, bet eļļa tikmēr šļakstījās uz abiem vīriem, kuri kāpās tālāk.
Pavēris muti, Reits spēra soli uz priekšu, tomēr atradās pārāk tālu.
Pretinieki atsitās pret balstu, un Raki atvēzējās sitienam, bet elkonis trāpīja pa lampu un norāva to no āķa.
Lampa krita lēni, ievelkot Reita skatienā garu, neskaidru švīku, un viņš nekādi nevarēja palīdzēt. Reits dzirdēja, kā aizraujas elpa. Viņš redzēja, kā mazā gaismiņa uzliesmo uz eļļas klātās grīdas. Viņš redzēja, kā Raki pagriežas un uz acumirkli ieskatās brāļa plati ieplestajās acis.
Reits metās pie zemes un noslēpās aiz sava vairoga. Ko gan vēl viņš varēja iesākt? Nākamajā brīdī šaurā telpa kļuva gaišāka par dienu.
Nav šaubu, ka sievietei pienākas notraust atvieglojuma asaru, redzot, kā viņas iecerētais dzīvs pārrodas mājās no kaujas, bet Skarai gan nenoritēja ne asara, ieraugot, ka Zobenlauzis pirmais ienāk pa mazajiem vārtiem.
Milzīgajā vairogā netālu no apmales bija iestrēgusi salauzta bulta, bet visādi citādi Gorms izrādījās neskarts. Viņš izvilka šautru, pavērās visapkārt, kā meklēdams, kam atdot vairogu, un tad sarauca pieri.
- Nūja. - Gorms atslēja vairogu pret sienu.
Skara izspieda smaidu. - Priecājos redzēt, ka jūs esat