atgriezies, mans karali. - Drīzāk viņa tomēr gribētu sveikt pārnākam kādu citu.
- Patiesību sakot, es esmu laimīgs, ka atgriezos, karaliene Skara. Cīņa nakts laikā sagādā maz prieka, tomēr mēs nopostījām viņu izrakto eju.
- Paldies dieviem. Kas notiks tālāk?
Gorms pasmaidīja, atsedzot sodrējiem nosmērētajā melnajā sejā baltu zobu rindu. - Tālāk viņi raks jaunu.
Vīri atgriezās cietoksnī. Visi bija pārguruši, daži -savainoti. Māte Ouda metās uz priekšu, lai palīdzētu, Rīna notupās blakus un ar pamatīgām šķērēm jau grieza pušu kāda kareivja asinīm klāto vesti, lai piekļūtu brūcei.
- Kur ir Reits?
- Kopā ar brāli viņš atradās tunelī, kad aizdegās eļļa. - Kāds vergs atnesa Gormam ūdeni, un viņš sāka mazgāt no sejas sodrējus.
Rīklē krājās tik smags kamols, ka Skara gandrīz nevarēja parunāt. - Vai viņš ir miris?
Gorms drūmi pamāja. — Es viņam iemācīju karot, nogalināt un mirt, un nu viņš ir paveicis visus trīs darbus.
- Tikai divus, - Skara attrauca, un galva sagriezās no pēkšņā atvieglojuma.
Kājas vilkdams, gaismā ienāca Reits, ar roku balstoties uz Zilā Dženera pleca. Viņa mati bija pieķepuši smiltīm, kas šņirkstēja arī starp asinīs mirkstošajiem zobiem.
- Ak tā. — Gorms izbrīnā sarauca pieri. — Viņš jau vienmēr bija tas stiprākais.
Skara metās uz priekšu un satvēra Reita elkoni. Pie saplēstās, apsvilušās piedurknes karājās savādas stērbeles. Tad Skaru pārņēma šausmas, saprotot, ka tā nav vis piedurkne, bet gan puiša āda. — Ak dievi, tava roka! Māte Ouda!
Šķita, ka Reits to gandrīz nemana. - Raid ir miris, -viņš čukstus sacīja.
Vergs bija atnesis Gormam bļodu ar gaļu, kas tikko nocelta no uguns. Tā izskatījās tik līdzīga Reita rokai, no kuras Māte Ouda nolobīja apdegušo audumu, ka Skarai rīklē sakāpa nelabums.
Pat ja Zobenlauzis vispār no kaut kā baidījās, tas nekādi neietekmēja viņa apetīti. - Pēc kaujas man vienmēr ir lieliska ēstgriba, - viņš sacīja, grozīdams mutē lielu kumosu, un gaisā izšļācās tauki. - Kopumā ņemot, šonakt Kara māte uzsmaidīja mums.
- Un kā tad Raki? - Reits nošņāca, un Ouda sapīkusi nopūtās, jo viņš izrāva no rokām jau daļēji apsaitēto delmu.
- Es viņu paturēšu gaišā piemiņā. Atšķirībā no citiem viņš pierādīja, ka ir uzticams.
Skara pamanīja, ka sakustas dzīslas un Reita dūre vēl ciešāk sakļaujas ap cirvja maksti, un veikli nostājās tam priekšā.
- Jūsu ķēde, mans karali. - Grabošā kritušu vīru gardu kolekcija bija tik smaga, ka viņas rokas drebēja, to ceļot. Gorms pielieca galvu, lai to apliktu, un abi nonāca tuvāk viens otram nekā jebkad agrāk. Skaras rokas nolaidās uz Gorma skausta kā neveiklā apskāvienā. Viņš smirdēja pēc slapja suņa gluži kā kurti, kuri vienmēr dzīvoja vectēva mājā.
- Pa šiem gadiem tā izaugusi tik gara, - Gorms teica un izslēja muguru.
Stāvot tik tuvu, viņš šķita vēl lielāks nekā jebkad. Skara tik tikko sniedzās līdz Gorma kaklam. Vai būs jānēsā līdzi trepes, lai noskūpstītu savu vīru? Citā situācijā viņa pasmietos par šādu iedomu, bet tobrīd smiekli nenāca.
- Man bija gods to uzglabāt. - Skara ļoti gribēja atkāpties, bet labi saprata, ka nedrīkst to darīt. Viņa nolaida rokas un sakārtoja bezgaumīgās, biedējošās piemiņas zīmes uz Gromgilgorma krūtīm.
- Kad būsim precējušies, es nozāģēšu gabalu, lai arī jums ir, ko nēsāt.
Skara pavērās augšup un sajuta saltus drebuļus. Uz mūžu tikt sapītai mirušu cilvēku gardu ķēdē... — Es neesmu pelnījusi šādas tiesības, - viņa izdvesa aizsmakušā balsī.
- Lūdzu, tikai netēlojiet pieticību! Mana karalien, vien pusi no kara izkaro ar zobeniem, un jūs esat izcīnījusi uzvaru no otras puses - ar prasmi un drosmi. -Gorms pasmaidīja un novērsās. - Jūsu drosmīgais veikums atnesis nāvi simtiem.
Skara pēkšņi pamodās un ar pirkstiem ieķērās pār gultu pārsegtajā kažokādā, dzirde saspringa, iegremdējoties klusumā. Nekā.
Pēdējā laikā viņa slikti gulēja. Katru nakti divas trīs reizes cietoksnim uzbruka Gudrā Jillinga karavīri.
Viņi mēģināja atpeldēt līdz ostai, tumsā drosmīgi cīnoties ar bangojošo jūru, tomēr sargkareivji no augstajiem torņiem viņus pamanīja un sašāva ar bultām, bet līķus ķēdēs pakarināja virs vārtiem. Pretinieki salīda nogāzta koka stumbrā, kuru apkala ar dzelzi kā trieci, un drosmīgi vīri, turot vairogus virs galvas, to blieza pret vārtiem tik skaļi, ka varētu pamodināt mirušos, tomēr vārtus tikai mazliet saskrāpēja.
Viņi raidīja aizdedzinātu šautru lietu pāri mūriem tā, lai tās kā sīkas komētas no naksnīgajām debesīm nokristu iekšpagalmā. Pavisam nekaitīgi šautras atsitās pret akmens un slānekļa plāksnēm, ievainojot tikai dažus. No mutuļojošajiem dūmiem un izkliegtajām pavēlēm, ka jumti jāsalej ar ūdeni, Skarai sāpēja plaušas, bet jēlās plaukstas smeldza no ūdens spaiņu stiepšanas no akas līdz mūriem. Stalli, kur viņa, vēl maza meitene būdama, pirmoreiz apsegloja poniju, bija izdeguši līdz mūriem, tomēr apturējuši uguni no tālākas izplatīšanās.
Beigu beigās Skara bija uzrāpusies līdz mūru galerijai, lai sodrējiem pieķepušā, tomēr uzvaras iedvesmotā balsī uzsauktu Augstā karaļa loku šāvēju mugurām: - Paldies par bultām!
Ienaidniekam nekas neizdevās ne ar ūdeni, ne rāpšanos pāri mūrim vai rakšanos zem tā — Beila strēle bija un palika stiprākais cietoksnis Sašķeltās jūras krastos, un tā aizstāvji - izraudzītie izcilākie cīnītāji no trīs paaudžu karavīriem.
Tomēr pretinieka rindas jo diena, jo kļuva kuplākas. Katru rītu Saules māte uzlēca virs aizvien jaunu karotāju galvām no Jutmārkas, Inglfordas un Zcmmales. Ieradās aizvien jauni šendi ar mežonīgiem skatieniem un izkrāsotiem, kaulu caururbtiem vaigiem. Aizvien vairāk kuģu ārpus ostas neļāva aizstāvjiem saņemt palīdzību. Pat ja sīkās uzvaras pacilāja viņu garu, baisā skaitliskā attiecība vēl vairāk pasliktinājās. Mātes Oudas pagrabi bija ievainoto pārpildīti. Jau divreiz aizstāvji aizsūtīja jūrā laivas, lai kritušo līķus sadedzinātu uz ūdens.
Skarai šķita, ka viņi mēģina ar izraktiem grāvjiem paturēt paisumu. Tā varētu noturēt vienu vilni, varbūt pat desmit, tomēr paisums vienmēr izrādīsies stiprāks.
No rīkles izlauzās skābena atrauga, Skara norija nelabuma burbuli un izkāpa no gultas. Saķērusi galvu, viņa ieņurdējās.
Viņa taču ir karaliene, viņas asinis ir vērtīgākas par zeltu. Viņai jānoslēpj bailes un jāizrāda vien nepārspējama viltība. Viņa nevar likt lietā zobenu, tāpēc nākas izcīnīt kauju no otras puses, turklāt pieveicot Gudro Jillingu. Arī pārspējot Tēvu Jārvi un Māti Skēru. Viņai jārāda tautai piemērs. Tautai, kura bija likusi uz viņu visas nākotnes cerības. Dzīvo un mirušo cerības, vajadzības un gaidas ielenca Skaru kā dzīvžogs, un viņai nācās līst cauri ērkšķainu krūmu labirintam. Viņai jāizskata desmitiem viedokļu un jāpatur prātā simtiem mācību, viņai jāiegaumē simtiem piedienīgu lietu, kuras jāpaveic, un tūkstošiem nepiedienīgu, par kurām pat nedrīkst domāt...
Skaras skatiens pievērsās durvīm. Viņa zināja, ka tur, otrā pusē, guļ Reits. Vai arī sēž nomodā.
Skara nesaprata, ko jūt pret šo vīrieti. Toties viņa zināja, ka nekad neko tādu nav jutusi ne pret vienu citu. Skara atcerējās stindzinošo triecienu, uzzinot, ka viņš ir miris. Viņa nebija aizmirsusi silto atvieglojumu, kad ieraudzīja, ka Reits ir dzīvs. Kādas dzirksteles uzšķīlās, kad abu skatieni satikās... Cik stipra viņa jutās, kad viņš atradās blakus... Prāts apzinājās, ka viņš ir nepiemērota izvēle pēc visiem iespējamiem parametriem. Savukārt visa pārējā Skaras būtība juta pretējo.