Skara izlīda no gultas un, sirdij skaļi pukstot, aizskrēja līdz durvīm. Aukstais akmens stindzināja basās pēdas. Viņa paraudzījās turp, kur mazā kabūzītī gulēja viņas verdzene, bet izlēma, ka tai būs gana veselā saprāta, lai nejauktos savas pavēlnieces darīšanās.
Delna sastinga pavisam tuvu durvīm, pirkstu gali kņudēja.
Viņa brālis ir miris, Skara sevi pārliecināja: viņa vajadzīga Reitam tad, kad pati jūt, ka ir vajadzīga. Viņai jāaizmirst par pienākumu. Jāaizmirst par savu zemi un savu tautu, lai iegūtu kaut nieku arī pati sev. Pirms ir par vēlu, viņai jāuzzina, kā ir, kad tevi skūpsta un apskauj, kad tevi grib tevis pašas izredzētais.
Par šādu domu Māte Ķīra Skarai izrautu matus no galvas, bet maģistre jau sen atrodas otrpus Beidzamajām durvīm. Tobrīd - naktī, kad Nāve jau skrubinās aiz sienas, - tas, kas ir piedienīgi, vairs nešķita tik svarīgs.
Ar drebošiem pirkstiem Skara atvēra aizbīdni un iecirta zobus lūpā, lai nesaceltu lieku troksni.
Pavisam nesteidzīgi un viegli viņa vēra vaļā durvis.
>
Kad viss bija galā, Reits nevēra vaļā acis un atvilka elpu. Viņam tikai gribējās kādu apskaut un tikt apskautam - viņš pārlaida apsaitēto roku pār meitenes kailo muguru un cieši piespieda viņu sev klāt.
Raki ir miris.
Atkal un atkal viņš to atskārta. Acu priekšā kavējās bridis, kad viņš redzēja brāli pēdējoreiz, pirms viss uzliesmoja un zeme sabruka.
Viņa noskūpstīja Reitu. Skūpsts nebija ne skarbs, ne steidzīgs, bet viņš saprata, ka tās ir atvadas, un pūlējās paildzināt mirkli. Līdzšinējā dzīvē viņš nebija paspējis diezgan daudz skūpstīties. Ja nu šāda iespēja vairs nerodas? Cik daudz laika bija izšķiests bezjēdzīgi! Tobrīd katrs šāds mirklis šķita kā sāpīgs zaudējums. Viņa pielika plaukstu pie puiša krūtīm un viegli pagrūda. Nācās saņemties, lai palaistu meiteni vaļā.
Pār Reita lūpām izlauzās vaids; kad pēdas pieskārās raupjajam tepiķim, viņš saķēra ribas. Sāni bija pārvērtušies vienā vienīgā sāpē. Reits vēroja, kā viņa apģērbjas, uz aizkara fona figūra šķita melna. Vārgajā gaismā viņš tomēr pamanīja sīkumus: muguras muskuļu vibrēšanu, pietūkušos kāju asinsvadus un pietvīkušo seju, pirms viņa novērsās. Reits īsti nesaprata, ko redzēja, - smaidu vai skumjas.
Raki ir miris.
Reits paskatījās uz savu nosaitēto delnu. Uz mirkli sāpes bija piemirsušās, bet nu tās par sevi atgādināja jau divtik stipri. Viņš pieskārās un uzreiz saviebās, acu priekšā nostājās pēdējais skats uz brāļa seju - tik līdzīgu viņam pašam un tik atšķirīgu. Gluži kā divi rastru profili, kuri vienmēr pavērsti katrs uz savu pusi. Tagad gan palicis tikai viens, un kuģis bezjēdzīgi dreifē, jo tam nav galamērķa, kurp doties. Viņa apsēdās blakus. - Vai tev sāp?
- It kā joprojām degtu. — Reits pakustināja pirkstus, un sveloša sāpe aizšāvās līdz pat elkonim.
- Vai es varu tev palīdzēt?
- Neviens man nevar palīdzēt.
Viņi sēdēja viens otram blakus un klusēja, viņas delna atdusējās uz viņa rokas. Viņas rokas bija spēcīgas, bet maigas. — Tu nevari te palikt, atvaino.
- Es zinu.
Reits savāca izmētātās drēbes un sāka ģērbties, kad asaras aizplūda pār vaigiem. Apsvilusī roka neveikli mocījās ap jostas sprādzi, un tad piepeši skatiens aizmiglojās un pleci sāka drebēt klusos šņukstos.
Vēl nekad Reits nebija tā raudājis, ne reizi visā mūžā. Lai kādus triecienus nācās saņemt, lai kādas cerības zau-dēt, Raki vienmēr atradās blakus.
Tagad Raki ir miris.
Sācis raudāt, Reits nespēja norimt. Kamēr plūdi nav atkāpušies, izrautu dambi neaizmūrēsi. Tāda ir dvēseles nocietināšanas otra puse. Ja parādījusies plaisa, vairs nav iespējams savākties.
Viņa apskāva puisi, piekļāva viņa seju sev pie pleca un sāka šūpot šurpu turpu.
- Kuš, - viņa čukstēja pie auss. - Kuš.
- Brālis bija visa mana ģimene, - viņš klusi sacīja.
- Es zinu, - viņa atbildēja. - Tāpat kā man.
- Vai ar laiku kļūst vieglāk?
- Varbūt. Pa drusciņai.
Viņa pati aiztaisīja Reita siksnas sprādzi, daudz cietusī ādas sloksne slīdēja caur tikpat daudz pieredzējušo sprādzi, bet viņa rokas nespēkā karājās gar sāniem. Viņš nebija īpaši aizdomājies par to, kā būtu, ja sieviete aiztaisītu viņa jostu, bet nu izrādījās, ka tas ir jauki. Nekad neviens nebija par viņu rūpējies, ja nu vienīgi Raki. Bet Raki ir miris.
Meitene paraudzījās augšup - asaru pēdas klāja arī viņas seju, un Reits tās noslaucīja. Viņš centās būt tikpat saudzīgs kā viņa. Nešķita, ka šīs rokas sāpju savilktajos, kreveļainajos un sasistajos pirkstos vairs palicis kaut mazumiņš maiguma. Nešķita, ka viņa rokas vairs derētu kam citam kā tikai slepkavošanai. Brālis mēdza teikt, ka mīlētājs no Reita nesanāks, tomēr viņš centās.
- Es pat nezinu, kā tevi sauc, - viņš ieminējās.
- Es esmu Rīna. Labāk ej. - Meitene atbīdīja aizkaru no mazītiņās nišas, kurā atradās viņas gulta.
Ar roku atspiedies pret sienu, Reits kliboja augšup pa smēdes kāpnēm un pagāja garām kupolveidīgai krāsnij, kur sievietes cepa maizi un pulcējās izsalkušu vīru bars ar maizes dēļiem rokās. Viņš kliboja pāri pagalmam, kuru izgaismoja augstu pakāpies Mēness tēvs, un garām izdegušajiem staļļiem. Tikpat izdegušiem kā viņš pats.
Izdzirdējis kādu smejamies, Reits satrūkās un pavērās turp. Lūpas savilkās smaidā. Tā taču ir Raki balss, vai ne?
Tomēr Raki ir miris.
Mērodams ceļu cietoksnī gar nozāģētā koka sakaltušo celmu, Reits piekļāva rokas ķermenim. Lai gan nakts nebija auksta, tobrīd viņam sala. It kā saplēstās drānas būtu pārāk plānas vai arī pārāk plāna viņa saplēstā āda.
Pēdas taustīja ceļu tumsā augšup pa augstajām kāpnēm un lejup pa garo gaiteni, kur logi vērās uz mirguļojošo Jūras māti. Tur kustējās gaismas. Lampas uz Gudrā
Jillinga kuģiem, kuri gādāja, lai Bcila līcis nesaņemtu nekādu palīdzību.
Vaidēdams Reits lēnām apsēdās zemē blakus kādam vecam vīram, kurš sargāja Skaras durvis. Sāpēja visas maliņas. Viņš pārvilka segu pāri ceļiem, un galva atkrita ar pakausi pret auksto elfu akmens sienu. Ērtības viņu nekad nebija interesējušas. Raki gan sapņoja par vergiem un smalkiem gobelēniem.
Bet Raki ir miris.
- Kur tu biji?
Viņš satrūkās un pagriezās. Pa pavērto durvju spraugu viņā vērās Skara, viņas tumšo matu mākonis nesavākts un sapiņķējies pēc miega gluži kā todien, kad viņš to pirmoreiz ieraudzīja.
- Atvainojiet, - Reits pārdabūja pār lūpām un nopurināja segu. Viņš cēlās kājās, ievaidējās no sāpēm un pieķērās pie sienas, lai nepakristu.
Acumirklī Skara jau atradās gaitenī un saņēma viņa elkoni. - Vai tu slikti jūties?
Reits bija pārbaudīts karavīrs, Gromgilgorma vairog-nesis. Viņš bija slepkava, cirsts no Vensterzemes klints. Viņš nejuta ne sāpes, ne žēlastību. Tikai vārdi nenāca pār lūpām. Sāpe izrādījās pārāk spēcīga, tā ieurbās līdz pat kaulam.
- Jā, - viņš nočukstēja.
Pacēlis skatienu, Reits ieraudzīja, ka Skara ir ģērbusies tikai kreklā un lāpu gaismā caur to redzams viņas auguma kalsnais siluets.
Saņēmies viņš aizvirzīja skatienu līdz karalienes sejai, bet kļuva vēl ļaunāk. Viņas skatienā pazibēja tāds skarbums, tāda nelokāmība, kā vilks veras uz kauliem, un acumirklī karsti sviedri noklāja Rcita augumu. Skaras skatiena dēļ gandrīz aizmiglojās acis. Viņas smaržas dēļ gandrīz aizrāvās elpa. Ar pēdējiem spēkiem Reits centās atbrīvot roku, bet tikai pievilka viņu vēl tuvāk, nu jau pavisam blakus. Viņa pastūma puisi nostāk un pārlaida pirkstus pār jēlajiem sāniem, viņš noelsās. Otra roka saņēma viņa seju un pietuvināja sev.