- Tu esi izslavēts nodevējs, zirneklēn. - Māte Advina izspļāva sev pie kājām tumši violetu sakošļātās mizas kumosu. - Un kā tad tava Miera tēva svētvieta?
Jārvi paraustīja plecus. - Ko jūs! Šis dievs prot piedot. Tomēr prātīgāk būtu katram gadījumam pakārt jūs šajos kokos un pārgriezt jums rīkli.
- Tad tā arī dari, - sieviete nošnāca.
- Žēlsirdībā slēpjas vairāk spēka nekā slepkavošanā. Atgriezieties pie Veckundzes Veksenas. Pasakiet viņai paldies par visu, ko man pavēstījāt, šī informācija man vēl noderēs. - Jārvi pamāja uz kritušo vīru pusi, kurus
citi jau vilka aiz kājām, lai piekarinātu pie svētās birzs koku zariem. — Pasakiet viņai paldies par tik bagātīgiem ziedojumiem Augstajiem dieviem — tos viņi noteikti pratīs novērtēt.
Atņirdzis zobus, Tēvs Jārvi pieliecās tuvu klāt Mātei Advinai, viņas maska krita, un Kols pamanīja bailes maģistres sejā.
- Tikai neaizmirstiet piebilst galvenajai no maģistriem, ka es uzmīžu viņas piedāvājumam! Es zvērēju atriebties sava tēva slepkavām. Zvērēju pie Saules un pie Mēness. Paziņojiet Veckundzei Veksenai, ka mieru neredzēt, kamēr vien mēs abi būsim dzīvi.
у
- Es tevi noslaktēšu, tu, kuce ar puspliko pauri! -Reits metās virsū, šņākdams un šļākdams siekalas. Raki satvēra viņu aiz kreisās un Sorjorns aiz labās rokas, un tikai pa abiem tiem izdevās noturēt karavīru uz vietas. Galu galā viņi bija gana trenējušies.
Dzelksne Batu nepakustējās, ja neskaita žokļa muskuļu savilkšanos noskūtajā galvas pusē.
- Tagad visi nomierināsimies, - viņas vīrs Brands sacīja un iepleta plaukstas kā gans, kurš cenšas nomierināt satrakojušos ganāmpulku. - Mums taču jābūt sabiedrotajiem, vai ne tā? — Šim milzīgajam, spēcīgajam vīram gluži kā vērsim nevarēja iebilst. - Tikai... kādu brīdi paliksim gaismas pusē.
Reits ne no viena neslēpa savu attieksmi pret šādu priekšlikumu un izrāvās no brāļa tvēriena pietiekami tālu, lai iespļautu Brandam sejā. Diemžēl viņš netrāpīja, bet savu pateica.
Dzelksne sašuta. - Vai tev nešķiet, ka tas suns ir jānoliek pie vietas?
Ikvienam ir savs Ahilleja papēdis, un šie vārdi Reitam iedzēla. Viņš sašļuka, galva novēlās uz sāniem, zobi atvāzās nicīgā smīnā, bet acis uzmeklēja Brandu. — Varbūt tā vietā es labāk nogalināšu to tavu gļēvulīgo sievu?
Reitam vienmēr labi padevās uzsākt kautiņu un ne tik slikti veicās arī ar tā pabeigšanu, tomēr nekas nebūtu ļāvis viņam sagatavoties tam, cik spēji Dzelksne metās šim klāt. - Tu esi līķis, baltmatainais nodevēj!
Reits parāvās malā un gandrīz parāva līdzi savu brāli un Sorjornu - visi tā arī būtu apjukušā ņudzeklī nogāzušies uz doka grīdas. Tikai trim getlandiešiem - skarbajam, vecajam ieroču pārzinātājam Hūnanam, vecajam plikpaurainajam stūrmanim Ralfam un Brandam - izdevās atvilkt Dzelksni nost, turklāt pēdējais ar rētām klāto apakšdelmu apķēra sievas rīkli. Trīs spēcīgie vīri stipri nopūlējās, bet Dzelksne tik un tā pamanījās ar dūri pamatīgi iezvelt Reitam pa galvu.
- Miers! - Brands uzšņāca, ar spēku atrāvis rokas vicinātāju sievieti no Reita. - Dievu dēļ, nomierinieties!
Tomēr nevienam nenesās prāts uz mieru. Vēl divi sāka paklusām lamāties - pa vienam no getlandiešu un vensteriešu puses. Reits pamanīja saspringtus pirkstu kauliņus sažņaudzam zobenu spalus un izdzirdēja skrāpējošo skaņu, kad Sorjorns izvilka no maksts savu nazi.
Reits saoda krietni nežēlīgākas vardarbības tuvošanos nekā tā, kas bija viņam padomā. Bet tāda jau ir nežēlības daba - reti kad tā iekļaujas cilvēka novilktajās robežās. Ja iekļautos, tā vairs nebūtu nežēlība. Reits atņirdza zobus tādā kā smīnā, kā smaidā, krūtīs jau svila nemiers, un karstā elpa dedzināja rīkli, ikviens muskulis saspringa.
Tā nu uz lietus izmērcētās Torlbijas ostmalas dēļiem sāktos slavas dziesmu vērts cīniņš, ja vien Gromgil-gorms kā satracināts bullis neiebrāztos pūlī, izšķirdams sakarsušos prātus uz visām pusēm kā blējošu kazu baru.
— Diezgan! - iebrēcās Vensterzemes karalis. — Kas tas tāds par apkaunojumu mazu, ķērcošu putneļu izskatā?
Kņada pierima. Reits nopurināja brāļa tvērienu un jau atkal atņirdza zobus kā vilks, Dzelksne lādēdamās izrāvās no vīra skavām. Neviens nešaubījās, ka Brandu sagaida ne īpaši jauka nakts, bet viss bija nokārtojies visnotaļ atbilstoši Reita vēlmēm. Viņš bija uzsācis cīniņu -vienalga, kurš stātos pretī.
Getlandieši, naidīgi lūrot, tomēr pašķīrās, lai ļautu aiziet ķēniņam Ūtilam, kurš kailo zobenu bija piespiedis sev pie krūtīm kā bērnu. Skaidrs, ka Reits viņu ienīda, īstam vensterietim jāienīst Getlandes ķēniņš. Visādi citādi gan šis vīrs šķita apbrīnas vērts - sirms un ciets kā dzelzs stienis un tikpat nelokāms. Ūtilu apvija daudzu uzvaru un mazrunātāja slava, kā arī nostāsti par trakulīgi spožām, dziļi dobumos iegrimušām acīm, kuras vēstīja, ka tur, kur dievi parasti mēdz noglabāt cilvēkā žēlastību,
viņam atrodas vien salts tukšums.
»
— Esmu vīlies, Dzelksne Batu. - Ķēniņa vārdi skanēja griezīgi un smagi kā dzirnakmeņi. - No tevis es gaidīju vairāk.
- Es patiesi nožēloju, mans ķēniņ, - meitene norūca, tad uzmeta zvērojošu skatienu kā Reitam, tā Brandam, kurš sāpēs saviebās, zinādams sievas aso reakciju.
- Es gan negaidīju neko labāku. — Gromgilgorms pavērās uz Reitu, saraucis uzacis. — Bet uz to gan tomēr cerēju.
- Vai mums jāļauj viņiem mūs aizskart, mans karali? -Reits atcirta.
- Mazliet pazemojuma var paciest, ja esi nolēmis saglabāt sabiedroto, - atskanēja Mātes Skēras sausā balss.
- Turklāt mūsu partnerības kuģis ir nokļuvis vētru jūrā, — Tēvs Jārvi piebilda ar medussaldu smaidu uz lūpām; viņa galva prasīt prasījās pēc trieciena ar pieri. - Ar saviem ķīviņiem lieciet tam nogrimt, un mēs katrs pa vienam noslīksim.
Reits kaut ko noņurdēja, to dzirdot. Viņš ienīda maģistrus un viņu melīgās runas par Miera tēvu un Augstajiem dieviem. Reits bija pārliecināts, ka ikvienu problēmu vislabāk var atrisināt ar dūri.
- Vensterieši nekad neaizmirst aizvainojumu. -Gorms izlaida pirkstus starp siksnai piekarinātajiem nažiem. - Tomēr mani nomākušas slāpes, un, ja reiz mēs esam ciemiņi... - Gorms piecēlās un izrieza krūtis, ap kaklu sakustējās no viņa sakauto ienaidnieku gardām darinātā ķēde. - Es, Gromgilgorms, Zobenlauzis un Bāreņu Radītājs, Vensterzemes karalis un Kara mātes mīļākais dēls... ieiešu pilsētā kā otrais.
Gorma kareivji neapmierināti ņurdēja. Veselu stundu viņi bija ziedojuši strīdam par to, kurš ieies pilsētā
pirmais, un nu kauja bija zaudēta. Viņu valdnieks ieņems mazāk godātu vietu, un, dievi vien zina, cik ļoti svarīgs abiem bija savs gods.
- Gudra izvēle, - Ūtils sacīja, piemiedzis acis. - Tikai par to negaidiet nekādas dāvanas.
- Vilkam nevajag aitu dāvanu, - Gorms atbildēja un nikni paraudzījās pār plecu. Ķēniņa Ūtila tuvākie kareivji patraucās garām, zibinot apzeltītas apmetņu sprādzes, zobenu spalus un maiņas riņķus. Viņu nepelnītā augstprātība bija piebriedusi līdz jauniem augstumiem. Reits atņirdza zobus un nospļāvās skrējējiem pie kājām.
- Suns kas suns, - Hūnans nosmīnēja, un Reits būtu meties virsū vecajam nelietim un turpat uz ostas grīdas izšķaidījis tā smadzenes, ja vien Raki viņu stingri neturētu un paklusām nedungotu pie auss: — Mieru, brāl, tikai mieru.
- Zilais Dženers! Tas tik ir pārsteigums!
Reits pavērās pār plecu un ieraudzīja: kāds vecs jūrnieks ar jūras sāls cauraustu seju paved malā Tēvu Jārvi. - Ceru, ka patīkams, - Dženers atņēma un sarokojās ar Ralfu tā, it kā viņi būtu ilgus gadus sēdējuši pie viena aira.