Viņa noskūpstīja Reitu nevis maigi, bet piesūcās viņa lūpām un ar zobiem urbās jēlajā mēlē. Kad Reits pavēra acis, Skara skatījās uz viņu, kā novērtēdama pašas radīto efektu, bet pirksts stingri piespieda puiša vaigu.
- Nolādēts, - viņš čukstus sacīja. - Es gribēju teikt, manu karalien...
- Nesauc mani tā. Ne tagad. - Skaras roka pacēlās līdz Reita skaustam un cieši pieķērās, viņas deguns noglāstīja te vienu, te otru viņa nāsi, tad sekoja vēl viens skūpsts, un Reitam sagriezās galva, it kā viņš būtu dzēris.
- Nāc man līdzi, — Skara čukstēja un vilka Reitu uz savām durvīm, viņas elpa svilināja vaigu. Viņa gandrīz nogāza Reitu no kājām, kas joprojām bija sapinušās segā.
Raki vienmēr atgādināja, ka no viņa nesanāks mīlētājs. Nez ko Raki teiktu, dzirdējis par šo...
Bet Raki ir miris.
Reits spēji apstājās. - Man jums kaut kas jāsaka... -Vai tas, ka viņš nupat raudāja kādas citas gultā? Vai tas, ka viņa bija solījusies Gromgilgormam? Vai tas, ka pirms dažām naktīm viņš viņu gandrīz nogalināja un tā inde joprojām glabājas viņa kabatā? - Patiesību sakot, diezgan daudz...
- Vēlāk.
- Vēlāk var būt par vēlu...
Skara saņēma Reita kreklu starp pirkstiem un vilka sev klāt, viņas rokās viņš jutās bezpalīdzīgs kā lupatu lelle. Skara bija daudz spēcīgāka, nekā viņš domāja. Vai arī viņš pats izrādījās krietni vājāks.
- Esmu jau gana runājusi, - Skara uzšņāca. - Esmu pietiekami ilgi darījusi to, kas pieklājas. Rīt mūsu visu var vairs nebūt. Tagad nāc pie manis!
Rīt viņu visu var vairs nebūt. Ja Raki varēja pēdējoreiz viņam vēl ko iemācīt, tad tā noteikti ir šī atziņa. Beigu beigās vīrieši reti uzvar kaujās, kurās grib zaudēt. Reits ielaida pirkstus Skaras mīkstajā matu mākonī un sāka viņu skūpstīt. Viņš iekodās viņas lūpās un sajuta mutē viņas mēli, nekas vairs nelikās tik nomācošs. Šeit, tumsā, bija viņš un bija viņa. Šķita, ka Māte Skēra un Zobenlauzis, Rīna un pat Raki atrodas kaut kur tālu, tikpat tālu kā ausma.
Skara aizspēra Raki segu līdz sienai, ievilka Reitu pa durvīm un aizslidināja aizbīdni.
- Klāt esam, - Skifra paziņoja.
Plašajā zālē ar balkonu augstu pie griestiem mētājās salauzti krēsli. Tur valdīja puskrēsla, jo logus klāja bieza netīrumu kārta. Iepretī durvīm atradās izliekts galds un virs tā kaut kas, kas atgādināja ar elfu zīmēm klātu milzīgu monētu. Savulaik aiz tās atradusies stikla siena, kas tagad bija sasista, un lauskas nočirkstēja zem Kola zolēm, kad viņš tuvojās arkai. Eņģē karājās izrauta durvju puse, bet otra mētājās zemē. Telpa otrpus arkai grima tumsā, kur pilēja ūdens. - Nenāktu par ļaunu mazliet gaismas, - Kols nomurmināja.
- Protams. - Kaut kas noklikšķēja, un piepeši spoža gaisma pielēja telpu. Nošņāca Tēva Jārvi izvilktais līkais zobens, un Kols pieplaka pie sienas, taustīdamies pēc sava dunča.
Skifra tikai nosmēja. — Te nav neviena, ar ko cīnīties, izņemot mūs pašus, un šajā bezgalīgajā karā ieroči nepalīdzēs.
- No kurienes nāk tā gaisma? — Kols klusi nomurmināja. Nācās piesegt acis, tik spoži spīdēja pie griestiem pakarinātās caurules, it kā pudelēs būtu noglabāti Saules mātes fragmenti.
Skifra paraustīja plecus un garām Kolam iegāja zālē. - Burvestība.
Griesti izrādījās iebrukuši, un pie tiem vadu mudžekļos karājās vēl vairāk gaismas cauruļu, kas mirgoja, krakšķēja un kvēloja, izgaismojot sejas abiem maģistriem, kuri iezagās zālē, sekojot Skifrai. Visapkārt mētājās papīri. Līdz ceļiem pacēlās krustu šķērsu sagulušas izmirkušas, bet nesatrūdējušas mapes, kuras klāja neskaitāmu rakstītu vārdu kārtas.
- Elfi uzskatīja, ka pasauli var iemūžināt rakstos, -Skifra paskaidroja. - Ka pietiekami daudz zināšanu pacels viņus augstāk par Dievu.
- Lūk, arī viņu augstprātības cena, - Māte Skēra nobubināja.
Viņi šķērsoja zāli, kur soļi atbalsojās pār solu rindām, virs kurām slējās savādas stikla un metāla kastes. Atvilktnes bija izrautas no apgāztajiem skapīšiem, un visapkārt mētājās vēl vairāk papīru - tie atgādināja vēmekļu kaudzes.
- Pirms mums šeit pabijuši zagļi, - Kols teica.
- Citi zagļi, — Skifra pielaboja.
- Pasaulē nav tik draudīgu briesmu, ka neatrastos kāds drosminieks, kurš uzdrīkstēsies ar tām nopelnīt.
- Tik gudra atklāsme no tik jaunas mutes, — Skifra sacīja. — Man gan šķiet, ka šie zagļi nolaupīja tikai nāvi. Mums jāiet turp.
Ar sarkanu izgaismotie pakāpieni veda lejup, tālumā kaut kas zumēja. Kola sejā iesitās salta vēsma, kad viņš pārliecās pāri margām un ieraudzīja, ka kantainajai spirālei nav samanāms gals. Acumirklī sametās slikta dūša, un viņš atkāpās. - Būs ilgi jākāpj lejā, — viņš nosēca.
- Tas nozīmē, ka ātrāk jāsāk iet, - Tēvs Jārvi pavēstīja un aizsteidzās lejup pa diviem pakāpieniem solī; viņa kroplā roka šņākdama šļūca lejā pa lenteri.
Viņi neteica ne vārda. Bailes tik stipri valdīja pār ikvienu, ka neatlika vietas vēl kam citam. Jo zemāk viņi kāpa, jo smagāk atbalsojās soļi un skaļāk sanēja sienas - skaņa iestiepās zemes dzīlēs, līdz Kolam šķita, ka klab zobi. Viņi nolaidās aizvien zemāk un zemāk pašā Strokomas sirdī, garām sarkaniem elfu burtiem rakstītiem brīdinājumiem uz elfu nospodrinātā akmens. Kols neprata tos izlasīt, tomēr nojauta vēstījumu. Atkāpieties. Atsakieties no neprātīgās domas. Vēl nav par vēlu.
Viņš vairs īsti nejuta, cik ilgi kāpj lejā, līdz kāpnes beidzās tā, kā beidzas viss. To pakājē pletās vēl viens gaitenis - drūms, auksts un tukšs, tikai sarkana bulta uz grīdas norādīja virzienu. Tā aizveda viņus pie nespodra metāla durvīm, kur pie sienas karājās kniedēm apsists koka panelis.
- Kas šī ir par vietu? - Māte Skēra klusi jautāja.
Kaut kas šo durvju nesatricināmībā Kolam atgādināja
ķēniņienes Leitlinas kantora ieeju, aiz kuras it kā glabājās viņas nesaskaitāmās bagātības. — Pagrabs, - viņš minēja.
- Ieroču noliktava, — Skifra sacīja un sāka dziedāt. Iesākumā balss skanēja klusā, zemā tembrā, bet pamazām elfu mēlē izdziedātie vārdi sekoja cits citam aizvien straujāk un augstākā tembrā gluži kā savulaik stepē virs Aizliegtās upes, kad zirgļaudis nāca nolaist viņiem asinis. Tēva Jārvi acis alkās mirdzēja. Māte Skēra pagrieza galvu un riebumā nospļāvās. Tad Skifra ar kreiso roku uzvilka virs paneļa kādu zīmi un ar labo sāka spaidīt kniedes noteiktā secībā, kurai nespēja izsekot pat Kola vērīgā acs.
Piepeši virs durvīm spoži iedegās zaļš dārgakmens. Kaut kas noklaudzēja, it kā slīdētu aizbīdņi. Kols soli atkāpās un gandrīz uzdūrās Mātei Skērai, jo durvis pavērās, līdzi paraujot gaisa plūsmu gluži kā atvērtu sen aizzīmogotu pudeli. Pavīpsnājusi pār plecu, Skifra atrāva durvis līdz galam vaļā.
Aiz tām atradās gaitenis ar plauktu rindām. Plaukti atgādināja Kolam tos, kurus pats bija izgatavojis, lai Torlbijas citadelē glabātu zobenus. Uz plauktiem
г
pustumsā drūmi iemirdzējās elfu relikvijas. To bija dučiem, simtiem, simtu simtiem, jo plaukti stiepās tālumā, kur cita pēc citas iedegās aizvien jaunas gaismas.
- Elfu ieroči, — Skifra pavēstīja, - tieši tā, kā solīju.
- Ar tiem pietiktu, lai karam apbruņotu veselu armiju, - Tēvs Jārvi noelsās.
- Jā. Tie tika izkalti, lai karotu ar Dievu.
Salīdzinājumā ar šiem amatnieku meistardarbiem
Kola un Rīnas darinājumi, ar kuriem abi tā lepojās, atgādināja primitīvo tautu veidotas mālu pikas. Katram ierocim blakus bija nolikts tā dubultnieks - skaists savā tīrajā vienkāršībā. Visi ieroči bija tūkstošiem gadu veci, bet tikpat ideālā kārtībā kā tad, kad tie tika radīti.