Kols iegāja pa durvīm un ar sajūsmu apbrīnoja elfu meistardarbus, viņš nemaz nebaidījās. - Vai tie ir tikpat vareni kā tas, kuru jūs likāt lietā pie Aizliegtās?
Skifra nosprauslājās. - Tas tur salīdzinājumā ar šiem ir kā rotaļu adata pret varoņa šķēpu.
Dažās sekundēs vēja izpūstajā stepē Skifra pieveica sešus vīrus, kuri dega ar uzšķērstiem vēderiem, un vēl vairāki duči aizmuka, glābjot dzīvību. - Ko var panākt ar šiem? - Kols čukstus jautāja un ļoti maigi un piesardzīgi ar pirkstu galiem pieskārās nevainojamajām virsmām, kuras šķita drīzāk izaugušas nekā izkaltas. Tās nebija ne raupjas, ne gludas, ne aukstas, ne siltas.
- Ar šiem daži izraudzītie varētu satriekt pīšļos visu Veckundzes Veksenas karaspēku, — Skifra atbildēja. - Desmit tādus karaspēkus. Te ir arī tādas lietas, ar kurām Nāvi nestu pat tas zizlis, no kura nešķiraties. — Viņa pameta Tēvam Jārvi plakanu kasti, un viņš to gaisā
noķēra. Kastes saturs nograbēja, it kā tā būtu pilna ar naudu.
- Getlandes maģistra zizlis? — Kols nesaprata. - Vai tad tas ir ierocis?
- Cik ironiski, bet ir gan, - Skifra nosmēja bez mazākā prieka un izcēla no plaukta kādu svētlietu. — Savādi, ka pat gudri un viltīgi ļaudis palaiž garām daudz ko no tā, kas tiem deguna priekšā.
- Vai tagad tie ir bīstami? - Kols vaicāja un parāva nost pirkstus.
- Tie jāsagatavo, bet es varu jums iemācīt šos rituālus tā, kā tos mācīja man un manam skolotājam. Dienvidvēja komandai pietiks ar dienu, lai sagatavotos. Zobenu cīņas jāapgūst gadiem ilgi, un pa to laiku māceklis iemācās cienīt ieroci un savaldīgi to lietot, bet ar šo... - Skifra atbalstīja relikvijas neaso galu pret plecu un raidīja skatienu visā tā garumā. Kols pamanīja, ka rievas un atveres patiesībā ir rokturi, kas radīti tā, lai plauksta tajos iegultu tikpat ērti kā zobena spalā. - Lai cik vājš būtu cilvēks, kurš paņem rokā šo te, viņš acumirklī pārtop par diženāku karotāju nekā ķēniņš Utils, nekā Gromgilgorms un pat Gudrais Jillings.
- Tas jau ir pusceļš līdz Dieva statusam, - nomurmināja Māte Skēra un sarūgtināta nogrozīja galvu. - Elfi nespēja tikt galā ar tādu varu. Vai to drīkstētu uzticēt cilvēkam?
- Tik un tā mums tie jāņem. - Tēvs Jārvi piesardzīgi pacēla no plaukta kādu senlietu. Šķita, ka viņš negrasās to likt atpakaļ.
Skifra atbalstīja savu ieroci pret gurnu. — Ja reiz Vienīgās dievietes vārdā ir septiņi burti, mēs drīkstam paņemt tikai septiņus ieročus.1
Tēvs Jārvi pacēla savu relikviju un norādīja ar to uz bezgalīgajiem plauktiem. - Vai aizmirsāt, ka šeit Dieva nav? - Sažuvusī delna tik labi neiegūla atverē, kā tas izdevās Skifrai, tomēr tā stingri noturēja seno ieroci. - Mēs paņemsim tik, cik varēsim panest.
Zemes tēva valstība nodrebēja, un Reitu pārņēma spēja baiļu lēkme, viņš sataustīja savu kausu un izlēja zupu pagalmā.
Gudrais Jillings tuvojās pa pazemes eju.
Kopš brīža, kad Raki tika aprakts vecajā ejā un Augstā karaļa vīri nemaz neslēpa, ka rok jaunu, visi zināja, ka tas reiz notiks.
Ķēniņš Ūtils gādāja, lai aizstāvji neslinkotu. Viņš pavēlēja uzbūvēt cietokšņa teritorijā jaunu sienu. To cēla no ķirmju izgrauztiem baļķiem, kurus izrāva no zemo ēku sienām, no sadragāto kuģu dēļiem un mastiem, no gliemežvākiem apaugušiem pāļiem, ko izraka nopostītajā kuģu piestātnē, no jumta sijām, mucu galdiem un kritušo karavīru vairogiem. Siena puslokā stiepās no viena elfu mūra līdz otram un no zemes pacēlās tikai mazliet augstāk par cilvēka augumu. Tam piebūvēja arī šauru galeriju, kur vīriem nostāties, cīnīties un mirt. Diez vai šāda siena varētu noturēt desmit tūkstošu karavīru lielu pārspēku.
Tomēr krietni labāk nekā nekas, ja gadījumā sabruktu Gudrunas tornis.
Vairākums no tūkstoš aizstāvjiem, kuri vēl spēja paskriet, tagad, triecot citam citu no kājām, metās pie jaunās sienas un, kliegdami cits par citu skaļāk, atvēzēja zobenus. Paisums aiznesa sev līdzi arī Reitu. Zilais Dže-ners pasniedza viņam roku un palīdzēja uzrāpties līdz galerijai. T iklīdz Reits nostājās pie parapeta, zeme vēlreiz nodrebēja un šoreiz pat vēl stiprāk nekā līdz šim. Visu skatieni pieplaka neglītajam Gudrunas torņa masīvam un drūpošajam cilvēku būvētajam mūra fragmentam blakus tam. Viņi gribēja noturēties. Viņi lūdzās, lai to spētu. Reits nožēloja, ka nezina, kuriem dieviem jālūdzas, un, savilcis sāpošo dūri, palika pie cerības. No saplēstā jumta gaisā uzlidoja daži putni, bet tas arī viss. Iestājās spraigs klusums, kādu Reits vēl nebija dzirdējis.
- Tas noturējās! - kāds iekliedzās.
- Klusu! - auroja Gorms un pacēla gaisā zobenu, kuru agrāk nēsāja Reits.
It kā būtu atskanējis signāls, kaut kas nokrakšķēja un norībēja, un cilvēki pazemīgi noslīga pie zemes. No Gudrunas torņa pakājes gaisā uzlidoja akmeņi, un cilvēka galvas izmēra klintsgabals, atsizdamies pret zemi, novēlās pagalmā un apstājās pie koka sienas blakus Reitam.
Atskanēja neciešams vaids, un šķita, ka sagriežas īve, kas piesedza torņa jumtu. Mūrī iezagās plaisas, jumts sasvērās uz sāniem, un putni aizspurdza debesīs.
- Ak dievi... - Reits nočukstēja un palika stāvam ar pavērtu muti. Neaptverami nesteidzīgi tornis bruka pats zem sava smaguma.
- Zemē! - Zilais Dženers iekliedzās un norāva Reitu uz ejas grīdas sev blakus.
Spriežot pēc trokšņa, bruka visa pasaule. Reits cieši aizmiedza acis, un akmeņi kā krusa sāka birt uz muguras. Viņš bija gatavs mirt. Žēl tikai, ka viņš nemirs kopā ar Skaru.
Reits pavēra plakstus, bet visapkārt neko nevarēja redzēt. Kā uz kuģa miglā.
Kāds Reitu paraustīja, un viņš neveikli atgaiņājās.
Viņš ieraudzīja Zilā Dženera grumbaino seju, kas bāla kā rēgs kaut ko kliedza, bet Reits viņu nedzirdēja. Ausīs zvanīja.
Reits pieslējās kājās aiz sargmūra, sāka kāsēt un mēģināja kaut ko saskatīt cilvēku radītajā miglā. Viņš sazīmēja elfu celtā troņa kontūru pa kreisi, elfu celto mūri pa labi, bet starp tiem, kur nupat stāvēja Gudrunas tornis, pletās milzīga sprauga. Pagalmā no laukakmens šķembu un sašķaidītu balku kaudzes līdz koka sienai atradās vien
j > »
gruveši.
- Tas vismaz novēlās uz ārpusi, - viņš paklusām nomurmināja, bet nedzirdēja pat savu balsi.
Reits aptvēra, ka aizmirsis pie Skaras durvīm smalko, kuģa kapteinim atņemto bruņucepuri, bet nebija laika pēc tās atgriezties. Atlika vien mīļi palūgt, lai neviens netrāpa pa galvu. Par tādu muļķību viņš gandrīz iesmējās.
Tad Reits saskatīja dūmakā kustību - tie bija cilvēku stāvi. Augstā karaļa kareivji rāpās pāri drupām un tuvojās caur mūrī izrauto robu. Viņi nāca dučiem, apzīmētos vairogus klāja pelēki putekļi, zobeni un cirvji apputēja dūmakā, mutes bija pavērtas klusā kaujas saucienā. Viņi nāca simtiem.
Kustīgajā cilvēku masā urbās bultas. Tās lidoja no aizstāvju pusloka nocietinājuma un no augstā elfu mūra. Bultas traucās šurp no visām pusēm, un, laužoties cauri gruvešiem, pretiniekam neizdotos izveidot jēdzīgu vairogu sienu, ja viņi vēlētos tā rīkoties. Vīri krita pagalmā, zaudēja dzīvību drupās, viņi vēlās zemē un palika sēžam ar plati pavērtām acīm. Reits ieraudzīja gados vecu un augumā varenu karavīru, kurš virzījās uz priekšu, četru vai piecu šautru caururbts. Viņš redzēja sarkanmatainu vīru, kuram kāja bija ieķērusies starp diviem akmeņiem, karavīrs norāva no galvas ķiveri un vīlies aizlidināja to pa gaisu. Reits redzēja kareivi ar zelta riņķiem ap roku, kurš kliboja uz priekšu, balstīdamies uz zobena kā uz kruķa.