Viņi tikai nāca un nāca, un kaujas saucieni kā vārgi šļupsti izlauzās caur zvanu skaņām Reita galvā; viņi tuvojās koka sienas pakājei. Svešie joprojām nāca, un vīri no galerijas dūra ar pīķiem, meta akmeņus un liecās pār sienu, lai zveltu ar cirvi.
Bet viņi nāca un nāca, daži tupus slēpās aiz vairogiem, pacēluši tos virs galvas, bet citi tos izmantoja kā pakāpienus, lai rāptos augšā pa steigā uzslieto sienu. Varētu apbrīnā stāvēt un skatīties, ja vien visa notiekošā mērķis nebūtu nogalināt Reitu.
Viņš pievēra acis un iecirta zobus padilušajā, vecajā sprūdā, tomēr dzīslās neieplūda prieks par iespēju doties cīņā. Agrāk Reits tik ļoti alka pēc varas darbiem, ka šķita - viņš nav piesātināms. Tagad viņš beidzot varētu izdzert savu kausu sausu, bet Kara māte nepārstāja liet. Reits atcerējās Skaras nodurto skatienu. Prātā iešāvās viņas smiekli. Iespēja vēlreiz tos dzirdēt bija karošanas vērta. Reits saņēmās un atvēra plakstus.
Augstā karaļa vīri rausās pāri sienai, un pusē galerijas jau noritēja tuvcīņa. Kāds kareivis pacēla zobenu, lai cirstu Dženeram, un Reits viņam ieblieza pa galvu ar cirvi. Ķiverē izveidojās dziļa rieva, un ienaidnieks izstiepās garšļaukus. Kāda roka ieķērās parapetā, un Reits to pāršķēla uz pusēm, ar vairoga kanti ieblieza pretiniekam pa muti un nogrūda lejā. Vēl krītot, no uzbrucēja pirkstiem izlidoja duncis.
Reits pamanīja, kā ieplešas Dženera acis, un metās riņķī, kur pār viņu jau liecās liela auguma zemmalietis, ar abām rokām atvēzējis cirvi. Vienīgās dievietes septiņu staru saule, uzvērta uz siksniņas, karājās uzbrucējam kaklā. Dažbrīd labākais, ko darīt, sastopoties ar briesmām, ir mesties tām tieši virsū. Reits pieliecās un izklupa uz priekšu, cirvja kāts atsitās pret plecu, bet asmens tikai nobrāza muguru, izlidoja no zemmalieša rokām un grabēdams nokrita pagalmā stāvu zemāk.
Viņi saķērās un gāzelējās, cirta nagus dziļāk un spļaudījās. Reits nometa cirvi zemē un ar piepūli piespieda apdegušo roku nolaisties gar sāniem un sniegties pēc dunča. Zemmalietis blieza ar pieri un trāpīja Reitam pa zodu, atvēzējās tikai tik daudz, lai, kā nākas, savilktu dūri, un jau grasījās sist, bet ar to Reitam pietika, lai izrautu no maksts dunci.
Varbūt šāds cīniņš nesagādāja prieku, bet viņš nebija ar mieru nolikt galvu neviena priekšā.
Rcits pielieca zodu tā, lai zemmalieša dūre trāpītu pa pieri, nevis degunu. Šo triku viņš apguva, vēl puikas gados cīnoties pret krietni vecākiem zēniem. Sprūds izlidoja no mutes, ausīs zvanīja vēl skaļāk, bet Reits juta, ka pretinieka delnas kauli nokrakšķ. Reits iedūra viņam sānā, asmens nošļūca gar bruņukreklu, bet necaurdūra to. Tomēr trieciens izrādījās pietiekami spēcīgs, lai zem-malietis gārgdams sarautos čokurā. Ar salauztajiem pirkstiem ienaidnieks ķēra pēc Reita rokas, bet tas izrāvās un gar ķiveres malu iegrūda dunci zemmalietim tieši zem auss.
Zemmalietis diezgan lielā izbrīnā pavērās uz asinīm, kuras šļācās uz svēto simbolu viņam kaklā. Iespējams, viņš bija pārliecināts, ka izvēlējies īsto dievu, īsto karali un īsto iemeslu. Beigu beigās katram izdodas atrast argumentus, kāpēc tieši viņam ir taisnība. Tobrīd, atmuguriski paklupis, Reits centās noturēt galvu uz pleciem un saprata, ka šī nav taisnīga uzvara, bet tas, kurš cērt pirmais, cērt vissāpīgāk.
Reits pietupās, satvēra pretinieku un pārmeta pār aizsargmūri, pie viena trāpot kādam citam karavīram, kurš bija pakritis starp līķiem. Skaidrs — viņi visi uzskatīja, ka karo pareizajā pusē.
Reits stāvēja un skatījās, viņš mēģināja atgūt elpu. Viņš ieraudzīja Māti Oudu, kura šaipus sienai vilka prom kādu ievainoto. Viņš redzēja Zilo Dženeru, kurš centās notīrīt savu zobenu no kāda kritušā asinīm piemirkušajiem matiem. Reits redzēja, kā Gromgilgorms ar vairoga vēzienu aizlidina pa gaisu kādu ienaidnieku. Augstā karaļa kareivji bija padzīti no koka sienas, bet aizvien jauni plūda iekšā pa caurumu mūrī.
Tad Reits pamanīja, ka kaut kas pārveļas pār sienu, un aizmiedza acis, jo pār vīriem, kuri spraucās caur šauro atveri, pārlija liesma. Karstums atplūda pat līdz Reita sejai, un viņš atcerējās, kāda svelme izveidojās pazemē. Viņš dzirdēja pretinieka kliedzienus pat par spīti zvanīšanai ausīs.
Nokrita vēl viena māla krūka, uzliesmoja vēlreiz, un satriektie Augstā karaļa kareivji bēga. Nevienam nav lemts mūžam būt drosmīgam, lai cik viņš būtu pārliecināts par savu taisnību. Getlandieši gavilēja, vensterieši priecīgi smējās, un trovenieši klaigāja un svinīgi skandēja ķēniņa Otila, karaļa Gorma un pat karalienes Skaras vārdu. Reits nevēra muti vaļā: viņš zināja, ka pretinieks drīz vien atgriezīsies.
- Tev viss kārtībā? — Viņš saklausīja Zilā Dženera jautājumu.
- Nūja, - Reits nomurmināja, kaut patiesībā viņu māca nelabums. Viņam bija apriebies kauties, viņš gribēja atgriezties Skaras gultā.
Visapkārt mētājās līķi, smirdēja eļļa un apsvilusi cilvēku miesa, ievainotie sauca pēc palīdzības, kura nenāca. Putekļi pamazām sagūla uz zemes, un dūmakā Reits sadzirdēja kādu skaļu balsi.
- Tas tik bija dienas sākums! Asinis pa īstam sakustējās dzīslās!
Kaut kas parādījās mūrī izrautajā caurumā. Tās bija durvis ar sašķaidītu stūri un šķībām eņģēm. Kāds trīsreiz skaļi pieklauvēja, un vienā pusē izlīda Gudrā Jillinga galva. - Vai drīkstu ienākt un parunāt tā, lai mani nesadur pilnu ar bultām? - Lūpas atplauka mīlīgā smaidiņā. - Galu galā dziesma tomēr nesanāks diez cik varonīga.
- Pieļauju, ka Skara būtu diezgan priecīga to nodziedāt, - Reits nomurmināja. Arī pats viņš labprāt dungotu līdzi bez mazākās nožēlas.
Tomēr Gormu vairāk interesēja uzvara. - Panāc pretī, Gudrais Jilling! Mēs paklausīsimies.
- Jūs esat visžēlīgs! - Augstā karaļa virspavēlnieks ļāva durvīm nokrist un nošļūkt lejā no dūmojošā mūra uzkalna, tad veikli nolēca asinīm klātajā, izpostītajā un bultu cauršautajā pagalmā tām pakaļ.
- Kas jūs šurp atvedis? — Ūtils iesaucās. - Vai gribat padoties? — Atskanēja reti smiekli, bet Jillings tikai šķībi pasmaidīja ar tādu kā smīna pusmēnesi vaigā. Tā runāja, ka viņš pielūdzot Nāvi. Nudien šķita, ka viņš nebaidās ar to satikties.
- Es gribu to pašu, ko tad, kad pirmoreiz runājām, -cīnīties. - Jillings saņēma savu zobenu aiz aizsarga un izvilka no maksts, ar gardu viegli nobraucis pār augš-lūpu. - Vai kāds no abiem karaļiem ir gatavs pārbaudīt pret mani savu prasmi rīkoties ar zobenu?
Iestājās klusums, vien paklusa murdoņa aiztraucās gar koka sienu. Ūtils, pacēlis uzaci, vērās uz Gormu, un vējš uzpūta viņa sirmos matus pār rētām klāto seju. Arī Gorma sejā uzacs pacēlās kā jautājuma zīme, viņš nepārstāja grozīt kādu no kaklā pakārtajām gardām. Tad viņš izaicinoši nožāvājās un pamāja, lai Jillings iet prom. - Man ir labākas lietas, ko darīt. Mans rīta sūds pats no sevis neizkritīs.
Jillinga smaids tikai kļuva vēl platāks. - Jāpagaida, līdz noskaidrosies vai pierādīsies, ka jūsu slavenais pareģojums ir spēkā. Vismaz līdz brīdim, kad mani vīri apgāzīs to jūsu zaru sienu. Un kā ar jums, Dzelzs karali? Kas jums ir tuvāks - sūdi vai zobencīņas?
Ūtils ilgi un cieši vērās lejup uz Jillingu. Pietiekami ilgi, lai murdoņa pāraugtu aizrautīgās sarunās. Divu tik slavenu karotāju duelis ir kaut kas tāds, ko gadās redzēt tikai reizi mūžā. Tomēr Getlandes ķēniņš nepakļāvās steidzināšanai. Viņš nopētīja savu zobenu, nolaizīja mazo pirkstiņu un nopucēja no asmeņa kādu sīku traipu.