- Pagājis krietns laiks, kopš mani kāds pārbaudījis, -Jillings sacīja. - Es iegriezos Torlbijā, cerot uz kauju, bet tur neviena nebija, ko nogalināt, tikai sievietes un zēni.
Tad gan Ūtils skumji pasmaidīja, it kā viņš gribētu atbildēt citādi, bet zinātu, ka atbilde ir tikai viena. - Tas dārgakmens, kas jums gardā, manam dēlam labi noderēs rotaļās. Es cīnīšos ar jums. - Viņš pasniedza zobenu meistaram Hūnanam, mazliet neveikli pārrāpās pār aizsargmūri un piezemējās pagalmā.
- Labākie jaunumi, kādus esmu dzirdējis pēdējā mēneša laikā! - Jillings bērnišķīgi palēcās. - Vai man cīnīties pret jums ar labo vai kreiso roku?
- Ar to, kura ātrāk pietuvinās jūsu nāvi, - Ūtils attrauca un gaisā noķēra Hūnana mesto zobenu. - Jūsu uzbrukums iztraucēja manas brokastis, un es degu nepacietībā atgriezties pie desiņas.
Jillings tik veikli pagrieza kreisajā rokā satverto zobenu, kā skroderis pagriež adatu. — Es saprotu, veci cilvēki rūpīgi ievēro ēdienreizes.
Abi izslavētie karotāji sāka mest lokus viens ap otru, it kā šis pasākums būtu izplānots jau pirms daudziem gadiem.
- Par šo sacerēs slavas dziesmas, - Dženers nosēca.
Reits vingrināja sāpošo delnu. - Dziesmas mani vairs
tik ļoti neinteresē kā agrāk.
Jillings izklupa uz priekšu strauji kā čūska, un viņa zobens spoži iemirdzējās. Reita roka raustījās līdzi tā, kā viņš būtu nobloķējis sitienu un veidojis pretuzbrukumu. Nākamajā mirkli viņš saprata, ka tādā gadījumā būtu jau beigts.
Gudrais Jillings grozījās necilvēcīgā ātrumā un cilāja zobenu zemajā tvērienā. Ūtils bija līdzvērtīgs pretinieks. Asmeņi nošķindēja, kad viņš atsita uzbrukumu, bez mazākās piepūles izvairījās no zobena un uzbruka pats. Tikpat ātri kā satuvojušies, viņi pašķīrās. Jillings smaidīja, rokas plati iepletis; Otils drūmi raudzījās un šūpoja zobenu gar sāniem.
- Lai kurš uzvarētu, - Reits izdvesa aizkritušā balsī, nespēdams atraut acis no divkaujas, - karš turpināsies.
- Nūja. - Dženers satrūkās līdz ar katru duelantu kustību. - Nevienam no mums nav citas izvēles.
Pretinieki vēlreiz apmainījās ar uzbrukumiem, un zobeni šaudījās ātrāk, nekā Reits spēja izsekot: dūriens, dūriens, cirtiens un atvairījums, un abi vīri aizlidoja katrs uz savu pusi, meklējot vietu, kur starp līķiem, gruvešiem un izbārstītajiem mēsliem nolikt kāju.
- Vai tas viss notiek tikai slavas dēļ?
- Dažiem slava ir vērtīgāka par visu.
Sekoja nesteidzīgs klusums, rimta pastaigāšanās, lēna klīšana un apļu mešana vienam ap otru. Jillings, dziļi ieliecies ceļos, gluži kā Jūras māte pieņēma dažādu stāju un dažādus apveidus, par katru ieroču saskari viņš nosmēja, kā dzirdējis jaunu smalku joku. Ūtils turējās stalti ar stingru muguru, nesatricināms kā Zemes tēvs, vien sejā manīja drūmumu, it kā viņš mestu atvadu apļus bērēs.
Viņi pētīja viens otru un nogaidīja īsto mirkli, viņi centās uzminēt pretinieka domas, un iestājās tāds klusums, ka šķita - kaut kam jāplīst. Tad bez brīdinājuma abi atkal sakrustoja zobenus, tērauds dziedāja un šņāca, un Nāve noraudzījās pār abu pretinieku plecu. Tā turējās pie abu vīru zobenu asmeņiem, uzdeva tērauda jautājumu, uz ko atbildēja pats tērauds, tad abi atkal ātri attālinājās viens no otra, un atsākās lēnā pastaigāšanās, rimtā apļu mešana vienam ap otru un nesteidzīgais klusums.
- Cik ārkārtīgi žēl, ka vienam no mums nāksies zaudēt. -Jillings viltīgi izlocījās no augsta cirtiena, bet viņa acis uz brīdi sāka šķielēt, kad Ūtila zobena gals paskrēja gar degunu. - No jums es varētu daudz mācīties.
- Baidos, ka mums atlicis laiks tikai vienai stundai. Nāve gaida mūs visus. — Jillings izklupa uz priekšu, kamēr ķēniņš vēl runāja, bet Ūtils bija tam gatavs un novirzīja triecienu, pagriezdams delnu tā, ka viņa zobens nošļūca gar Jillinga bruņukrekla piedurkni un pārskrēja pār delnas virspusi.
Jillings parāvās atpakaļ, un asinis nopilēja uz jau tā asinīm slacīto pagalma akmens klājumu. Vīzdegunīgi nosmējies, viņš pārmeta zobenu labajā rokā.
Kāds no augstā torņa iekliedzās: — Lej asinis, nelietis tāds! - Piepeši jau visi kliedza, brēca un auroja, veltot Jillingam apvainojumus un izaicinājumus. Viņi sajuta uzvaras garšu. Viņi sasmaržoja asinis.
Utils turpināja uzbrukt, un metāls mirdzēja, spēlējoties ar saules stariem. Nāvējošie dūrieni bija neapturami. Jillings izvairījās un izgrozījās, tērauds iekaucās, kad viņš pieliecās, lai Ūtila zobens netrāpītu vienā pusē, tad pagriezās tā, ka tas nošņāca garām otrā, un atkāpās, zaudējis līdzsvaru.
Utils metās uz priekšu, lai izdarītu pēdējo cirtienu, bet ar pēdu trāpīja pa akmeni un paklupa. Viņš tikai mazliet paklupa, un zobens šņākdams triecās lejup. Viņš tikai mazliet paklupa, bet ar to pietika, lai Jillings nokristu uz ceļiem un parautos malā tā, ka ķēniņa zobens iešķēla švīku viņa glītajā vaigā un džinkstēdams novēlās
uz akmeņiem viņam blakus.
> >
Tikmēr paša Jillinga zobens tiešā trāpījumā ieurbās Ūtila ķermenī, un tā lielākā daļa mugurpusē iznāca laukā.
Gaviles apklusa, to vietā iestājās apdullinošs klusums.
— Akmens, — Ūtils noņurdēja un paraudzījās uz zobena spalu, kas bija iespiedies krūtīs. — Man nepaveicās ar ieročiem. — Piepeši viņš nogāzās zemē, un Gudrais Jillings pielēca klāt, lai viņu noķertu un izvilktu savu zobenu.
- Nevar būt, - Dženers norūca un ar plaukstu iesita pa aizsargmūri.
Visā koka pusmēness žoga garumā atskanēja lāsti, naidīga šņākšana un neizpratnes pilnas vaimanas, kad Gudrais Jillings nolaida Ūtilu uz putekļainās zemes un salieca viņa roku tā, it kā Getlandes Dzelzs kēninš būtu piespiedis zobenu pie krūtīm. Tāpat kā dzīvē, arī nāvē tērauds nesa viņam atbildi.
— Godīga nāve, — Zilais Dženers nomurmināja.
Reits aizmeta savu vairogu, un tas grabēdams aizripoja pa galeriju. - Tomēr nāve.
Kad Jillings noslaucīja savu zobenu, Saules māte izspraucās no mākoņiem, un iemirdzējās gardā iestrādātais dimants. Zvīļoja arī asinis uz Jillinga sejas. Kritušo pilnā pagalmā ar Ūtila līķi pie kājām viņš pasmaidīja un nudien izskatījās pēc Nāves izredzētā.
- Es vēl atgriezīšos pēc visiem pārējiem! — Gudrais Jillings uzsauca un pagriezās uz mūrī izrautā roba pusi.
Todien tieši tā beidzās slepkavošana.
>
Skarai patika, ja vēl kāds guļ viņas gultā.
Ņemot vērā ap šo jautājumu mūžīgi sacelto jezgu, viņa nebija īsti pārliecināta, vai viņai patīk mīlēties. Viņai tā šķita netīra, savāda un neērta, pat mazliet smieklīga padarīšana. Ja Reits to neuztvertu tik nopietni, pirmajā reizē viņa pat, iespējams, būtu smējusies. Tāda lipīga grābstīšanās. Nožēlojama stenēšana. Neveikla ādas berzēšana, kam nepiemīt nekas cēls vai romantisks. Viņas iedomās abi zināja, ko darīt. īstajā dzīvē viņa, patiesību sakot, neaptvēra, ko vēlas, nemaz nerunājot par to, ko dara.
Tomēr Skarai patika, ka pēc tam blakus kāds guļ. Viņai patika šī ķermeņa spēks, raupjums un siltums. Viņai patika, kā pašas krūtis pieskaujas viņa platajai mugurai, kā abu kājas savijas, kā viņa ribas svilina, piekļaujoties līdz ar katru elpas vilcienu. Skarai patika, kā Reits miegā satrūkstas un nodreb. Tā agrāk gulēja suņi pie kamīna viņas vectēva svētajā zālē. Skarai patika viņa sviedru skābenais aromāts, pat ja nez kāpēc tā arī neizdevās ievilkt pietiekami dziļu elpu, kam gan nebija nekādas saistības ar patikšanu.
Viņai patika nebūt vienai.
Skara pieskārās Reita plecam. Pirksta gals sataustīja raupju rētu. Virzoties tālāk, tas uzdūrās vēl vienai, tad vēl un vēl. — Cik daudz rētu, — Skara čukstus sacīja.