— Vensterzemē mēs to saucam par karavīra algu, — Reits klusi sacīja. Tātad nav aizmidzis. Viņa justos izbrīnīta, uzzinot, ka Beila strēlē vispār kāds guļ. Galu galā kamdēļ lai sava mūža pēdējo nakti kāds pavadītu miegā?
- Tās atgādina pātagas cirtienu pēdas.
Reits klusēja, un Skara sāka domāt, vai vispār bija kaut kas jāsaka. Viņai nebija ne jausmas, kādi noteikumi tagad valda abu starpā, tomēr viņa sāka atskārst, ka miesas atsegšana kāda priekšā vēl nepadara vieglāku savas dvēseles atsegšanu. Varbūt tagad tas bija grūtāk nekā jebkad.
Reits sakustējās un paraustīja plecus. - Pirms kļuvu par Gorma palīgu, es biju ļauns. Pēc tam es reizēm vairs nebiju ļauns.
- Man žēl, - viņa nomurmināja. Skarai bija žēl, ka Reits saņēmis pātagas sitienus. Viņa nožēloja, ka nemaz nezina, ko par to teikt. Viņi bija tik ļoti atšķirīgi itin visā. Tas, ka viņi saderētu kopā, nešķita aptverams, tomēr viņi diezgan labi saderēja, kad Skara pārlika roku Reita sāniem un viņu pirksti savijās. Ja nu brīdī, kad Nāve sniedz savu roku, tava roka labi sader ar jebkuru dzīvu roku...
- Ko mēs darām? — viņš jautāja.
- Sadodamies rokās.
- Šonakt. Kas būs rīt?
- Man nešķita, ka rītdiena tevi tik loti satrauc. Tā ir viena no lietām, kas man tevi patīk.
- Agrāk likās, ka rītdiena ir tāla nākotne. Piepeši tā
kļuvusi loti tuva.
> >
Patiesību sakot, Skarai nebija ne jausmas, ko viņa dara tobrīd vai ko darīs rīt. Viņa bija daudz domājusi, kā būtu, ja būtu kopā ar Reitu. Skara nebija aizdomājusies, ko iesāktu, dabūjusi viņu. Gluži kā ar to noslēpumaino kastīti, kuru kāds emisārs atveda no Katālijas kā dāvanu viņas vectēvam. Četras dienas viņa nopūlējās, līdz to atvēra, un, kad tas bija noticis, iekšā izrādījās vēl viena.
Lai gan Reits bija tik silts, Skarai pārskrēja drebuļi, un viņa nočukstēja pie puiša sasistās auss: - Kā tev šķiet, vai Gudrais Jillings uzbruks jau šonakt?
- Viņš nesteidzas. Domāju, ka pagaidīs līdz lēktam.
Skara atcerējās asinis, kas tumsā pilēja no Jillinga
zobena spices, un vēl ciešāk piekļāvās Reita mugurai.
- Ķēniņš Ūrils ir kritis, - viņa murmināja. Viņš šķita kalts no dzelzs un neiznīcināms, tomēr Skara to redzēja bālu un aukstu guļam Beila troņa pakājē.
- Nāve gaida mūs visus, - Reits attrauca. - Viss, ko tā paņem, pārtop izmētātos oļos, un nekādas prasmes, vārds vai slava nespēj no tās pasargāt.
Skara paraudzījās uz durvīm - caur to šķirbu iespraucās lāpas gaisma. Tur ārā viņai jābūt stiprai, tur viņa nedrīkst izrādīt ne bailes, ne šaubas. Tomēr nevienam nav pa spēkam visu laiku būt stipram. - Mēs esam nolemti, - Skara čukstēja.
Beidzot viņš pagriezās ar seju pret Skaru, bet puiša seja neizrādīja necik vairāk par viņa muguru. Skara redzēja tikai Reita mirdzošās acis, kuras raudzījās viņā, un saspringto žokli. Viņš nerunāja. Viņš nenoliedza.
Skara drudžaini nopūtās. - Es palaidu garām iespēju
nolēkt no Gudrunas torņa.
>
- Jāpiekrīt, ka tagad tas ir daudz zemāks nekā agrāk.
Skara pieskārās puiša krūtīm un izlaida pirkstus caur
dažām bālajām spalviņām. - Laikam jābūt gatavai lēkt zemē no kāda cita.
Reita apsaitētie pirksti satvēra viņas delnu. - Varbūt Zilais Dženers varētu tevi aizvest prom, kā jau ir darījis.
- Lai es būtu tā mūžīgā bēdzēja? Karaliene bez valsts? Nicinājuma objekts?
- Ne jau man. Tu laikam esi labākais, kas ar mani dzīvē jebkad noticis.
No skopajiem Reita vārdiem varēja noprast, ka viņam dzīvē klājies briesmīgi. - Kas būtu otrs labākais?
Skara redzēja tikai viņa smaidu. — Varbūt truša gaļas sautējums.
- Glaimotājs...
Smaids palēnām pagaisa no Reita lūpām. - Varbūt Zilais Dženers varētu aizvest prom mūs abus?
- Lai mēs kā Gudruna un staļļu puisis nodzīvotu mūžu, ganot kazas pie kalnu strauta?
Reits paraustīja plecus. - Man vienmēr patikušas kazas.
- Jums ir daudz kopīga. - Skara ieķērās Reita pirkstos un ieskatījās puisim acīs, kā mēģinot paskaidrot. Viņa centās paskaidrot arī pati sev. — Es esmu karaliene neatkarīgi no tā, vai es tāda jūtos vai ne. Es nevaru būt vienkārši tāda, kāda gribu. Man jānostājas priekšgalā, man jāiestājas par Trovenlandi. Manās dzīslās rit Beila asinis.
- Kā tu nepārstāj atkārtot... - Reita īkšķis berzēja tik tikko saskatāmo rētu meitenes saujā. - Es gribētu to redzēt arī turpmāk.
- Es arī. Tomēr mans tēvs krita, aizstāvot šo vietu. -Skara atbrīvoja savu delnu. - Es nebēgšu.
- Zinu. Tomēr ir jauki tā pasapņot. - Reits gurdeni iestenējās un pieslējās sēdus. - Man jāiet.
Viņa pirmā pieķērās un pievilka viņu sev klāt. Skara dzirdēja Reita nopūtu un sajuta, kā puiša pretestība atslābst. Viņai patika izjust varu pār Reitu. Tā nebija karalienes, bet gan viņas pašas vara.
- Tu nevēlies palikt? - Skara čukstēja viņam pie auss.
- Nevaru iedomāties, ka gribētu atrasties kādas citas karalienes gultā. - Reits pagrieza galvu un nopētīja Skaru. — Tomēr Leitlina ir sasodīti izskatīga sieviete...
Viņa noķēra Reitu aiz pleca, nogrūda zemē un jāteniski pārmeta kāju pār viņa gurniem. Skara skūpstīja Reitu nesteidzīgi, kamēr vēl ir laiks, kamēr viņi vēl elpo, un līdz ar katru skūpstu pagaisa nemiers. Skara pasmaidīja, jo sajuta, ka Reits saspringst un tiecas pretī...
— Manu karalieni
Skara neizlēktu no gultas ātrāk pat tad, ja sāktos ugunsgrēks. Viņa skatījās uz durvīm, kuras grabēja no stiprās klauvēšanas.
— Kas tur ir? — viņa iesaucās. Elkonis aizķērās aiz
> »
krekla, kas, steigā ģērbjoties, gandrīz saplīsa.
— Manu karalieni - Tā bija Zilā Dženera balss. - Krastam tuvojas kuģi!
* * *
- Velns un elle, kur ir Reits? - Dženers norūca, gar mūriem sekodams Skarai. Viņa bija uzlikusi kapuci, lai pasargātos no sīkā lietus.
- Slēpjas manā gultā. - Visticamāk, tā nebija labākā atbilde, bet prasmīgs melis runā arī patiesību, kad vien tas iespējams, un Skara ar katru dienu kļuva par aizvien prasmīgāku meli. - Dažās pēdējās naktīs viņš ne vienmēr sēdēja aiz manām durvīm, - viņa nevērīgi izmeta. - Man šķiet, ka viņam nepieciešams meitenes mierinājums.
Dženers ieņurdējās. - Laikam nevar viņam to pārmest.
- Nevar gan. - Skara ātri uzskrēja augšā pa kāpnēm uz Jūrpuses torņa jumta. - Mums jāizmanto jebkurš mierinājums, kādu vien varam dabūt.
— Tie bija getlandieši. — Meistars Hūnans stāvēja pie mūra un drūmi vērās nakti. - Seši kuģi.
— Kur? — Skara jautāja, nostājusies viņam blakus. Meitene vērās Jūras mātes klajā un centās nedomāt par ilgo, ļoti ilgo kritienu līdz viļņiem. Ziemeļu pusē virs ūdens viņa pamanīja gaismas. Lukturi dega, lai gan kuģi aizdreifēja prom tumsā. Skara juta, kā pleci sašļūk.
— Viņi mēģināja izlauzties līdz cietoksnim, bet drīz vien tika padzīti, - Hūnans norūca. - Viņi airējas prom uz ziemeļiem, cik vien ātri var, bet kāds ducis Augstā karaļa kuģu tiem seko cieši uz pēdām kā suņi lapsai.
Cerība pagaisa kā ogļu liesmas, kad tās apdzēš ledus. Skara atbalstījās ar dūrēm pret mūri un vērās melnajā jūrā, kur uz vilnīšiem vārgi mirguļoja mēness gaisma.
— Laikam ķēniņienes Leitlinas kuģi. - Zilais Dženers, domās iegrimis, paraustīja bārdu. - Tomēr, ja viņu mērķis bija nemanāmi ielavīties ostā, kāpēc viņi tik spoži izgaismoti?
Skara pamanīja tumšajos ūdeņos kādu ēnu, un piepeši cerība uzplaiksnīja spožāk nekā jebkad. — Tāpēc, ka viņi tikai novērsa uzmanību. Skatieties! - Viņa aplika roku ap Zilā Dženera plecu un ar otru rādīja. Nu viņa redzēja, kā airi ieguļ ūdenī un kuģis ātri un taisni tuvojas ostai.