— Šķiet, ka rastros ir dūjas, - Hūnans nomurmināja.
— Tas ir Dienvidvēji — Skara cieši apskāva Zilo Dže-neru.
— Dodiet pavēli nolaist ķēdes!
— Nolaist ķēdes! - vecais jūrnieks pavēlēja un cieši apskāva Skaru. — Tēvs Jārvi ir atgriezies!
IV. SAULES ZVĒRESTS, MĒNESS ZVĒRESTS
.
Eņģes nočīkstēja, vārtu viduci parādījās gaiša sprauga, kas pamazām pletās. Ausma izgaismoja vārtu laukumā stāvošo ļaužu skarbās sejas. Tā izgaismoja Gorma rētas un Ralfa un Dženera vēja appūstos vaigus, ari Tēva Jārvi izdēdējušo seju. Tā iemirdzējās Skaras acis, un kakla dzīslas noraustījās, kad viņa norija smagu kamolu.
- Jums jāpaliek te, - Reits sacīja, lai gan zināja, ka Skara nekādā gadījumā nepiekritīs.
Tā ari notika. - Ja mēs plānojam aizstāvēties, man jābūt klāt.
Reits uzmeta acis tumšā stūrī sakņupušajai Mātei Skērai. Viņa turēja zem apmetņa kaut ko lielu, un, kad viņa samīņājās no kājas uz kāju, pazibēja nespodrs metāls. - Mēs neplānojam aizstāvēties, - Reits sacīja.
- Mums vismaz jāizliekas, ka to plānojam. - Skara izslēja šauros plecus zem bruņukrekla smaguma un piemiedza acis, kas lūkojās gandrīz draudīgi. - Es gribu ieskatīties acis Gudrajam Jillingam, kad viņš mirs.
Reits varēja iebilst, ka neviens noslēpums nav tā vērts, lai to uzzinātu, skatoties mirstošam cilvēkam sejā, pat ja tas būtu visļaunākais ienaidnieks. Tur varētu ieraudzīt tikai sāpes un bailes, un uz mirkli ari tās ciešanas un bailes, kuras nāksies piedzīvot pašam, kad sitīs tā stunda. Turklāt ikvienam tā sitīs pietiekami drīz. Tomēr tie, kuri to zina, negrib par to pat dzirdēt, savukārt tiem, kuri to nezina, pašiem tas jāuzzina. Tāpēc Reits neteica neko.
Vārti palika plaši atvērti, un skatienam atklājās zābaku saskrāpētā, drupu izraustītā, bultu cauršautā aukstā un pamestā zeme, vien rasas lāses mirguļoja zālē. Tālu pie apvāršņa, tik tikko iezīmēti saullēkta dūmakā, vīdēja Augstā karaļa pozīciju uzasinātie mieti.
Zilais Dženers nokremšļojās. — Vai esam pārliecināti par šo plānu?
- Mazliet par vēlu, lai izdomātu jaunu, - Reits norādīja.
- Esam iegrimuši dūksnājā līdz rīklei, - Māte Skēra nošņāca, neatvērusi cieši aizcirstos žokļus, un nogrozīja galvu tik plašā lokā, ka nokrakšķēja viņas spranda skriemeļi. - Vienīgā iespēja tikt laukā ir zudusi.
- Mēs esam pārliecināti. - Tēvs Jārvi neizrādīja ne mazāko iespēju pārdomāt, viņš devās iekšā pa ieejas vārtiem, un zižļa klaudzēšana atbalsojās pret elfu akmens mūri. Došanās uz Beidzamajām durvīm ar elfu burvestībām azotē bija viņu vienīgā cerība uz uzvaru. Viss tika likts uz pēdējo un vienīgo likmi, uz neprātīgu rūnu kauliņu metienu. Dievi zināja, ka Reits nekad nav īpaši paļāvies uz lūgšanām, tomēr tobrīd viņš tikai ar lūpām ātri norunāja vienu.
- Neatpalieciet, - viņš nomurmināja pār plecu.
Skaras skatiens vērās tālē. — Es zinu savu vietu.
Iznākuši saullēkta gaismā, viņi izklīda, lai nostātos ķīļa pozīcijās. Tēvs Jārvi, augstu pacēlis galvu, ieņēma vietu pašā spicē. Reits, Dženers un Ralfs novirzījās uz kreiso flangu, bet Gorms, Sorjorns un Hūnans - uz labo. Visi seši stiepa lielākos vairogus, kādus izdevās sameklēt, un nožēloja, ka tie nav vēl lielāki. Skara un Māte Skēra nostājās aiz vīriem. Dodivuā noslēdza ierindu, augstu virs galvas pacēlis kārti ar tai uzmauktu gardu baloža veidolā, lai parādītu, ka nāk mierīgos nolūkos.
Nu un kas par to, ka vēl līdz šim neviens nebija melojis vairāk.
Kols stāvēja virs vārtiem un pavērsa saspringto seju pret vēju. Viņš raudzījās lejup uz desmit sīkām figūriņām, kuras virzījās uz priekšu pa nevienam nepiederošu zemi. Viņš pavērās uz dažiem Dienvidvēja komandas vīriem, kuri bija izklīduši pa mūra galeriju un cieši turējās pie relikvijām, ko paši atveduši no Strokomas. Kols raudzījās uz Augstā karaļa karaspēku, kas no visām pusēm bija ielencis Beila strēli kā vilka žokļi, kuri jebkurā brīdī grasās aizcirsties, aprijot pasauli.
Visapkārt metāls zaigoja ausmas staros. Varoņu karogi sakustējās vēja pūsmā. Diženākie Jutmārkas, Inglfordas un Zemmales karavīri, visskarbākie šendi. Visnežēlīgākie algotņi, kuri šurp atvilināti no visām pasaules malām ar solīto laupījumu. Veckundze Veksena bija sapulcējusi vienuviet un ar vienu mērķi visus pagalam nesaskanīgos Augstā karaļa spēkus. Varenākais karapulks kopš dienas, kad elfi sacēlās pret Dievu, bija sanācis kopā un koncentrējies, lai iznīcinātu Kolu.
Ne jau tieši viņu, bet, ja slikti klāsies Tēvam Jārvi, viņa mācekļa nākotne krāsojās ne visai gaišos toņos.
Kols pamanīja, ka cieši turas pie mūra izrobojuma, un atlaida sāpošo pirkstu tvērienu. Šādi viņš nebija juties kopš... pēdējās reizes, kad bija tik pārbijies. Ja tā padomā, nemaz ne tik sen. Tas notika Strokomā un pirms tam prinča Varoslava priekšā, un vēl senāk, pirms nācās rāpties augšā pa mūriem pavisam netālu no vietas, kur viņš tobrīd stāvēja.
— Ak dievi, - Kols paklusām nomurmināja, redzot, ka desmit figūriņas apstājas uz sīka paugura, lai saskartos ar nenovēršamo. - Man jāiemācās būt drosmīgam.
- Vēl labāk būtu izvairīties no briesmām, - Skifra norūca.
Kols pavērās uz veco sievieti, kura sēdēja uz krusteniski saliktām kājām, galvu atgāzusi pret salto akmens sienu un pārvilkusi skrandas pār seju tā, ka palika redzamas vien lūpas, kurās notrīsēja smaids.
- Vai tiešām mēs varam sakaut visus šos cilvēkus? -viņš klusi sacīja, nervozi lauzīdams rokas.
Skifra atkabināja garās kājas un piecēlās, tad noņēma kapuci. - Tos visus? На! - Paurbinājusi nāsi ar garo pirkstu, viņa aizlidināja izvilkto pāri mūrim uz Augstā karaļa armijas pusi. - Man gandrīz gribētos, lai viņu būtu vēl vairāk. - Skifra izstiepa roku, un Kols pasniedza viņai pirmo kapsulu tik piesardzīgi, it kā baidītos, ka tā var uzliesmot. Un no tā viņš patiešām arī baidījās. -Nekāds cilvēku karapulks nespēj nostāvēt pret elfu varenību. - Skifra pasita trauku pret savu galvu, tad iebāza apdilušajā elfu senlietā, no kura nešķīrās, ar klikšķi to aizvēra un sagrieza tā, ka atskanēja graboša dūkšana, bet uzrakstītie burti saplūda krāsu virpulī. - Gan redzēsi.
- Vai es gribu to redzēt?
- Visi to redzēs, grib kāds vai negrib. — Skifra uzlika kāju uz izvirzījuma mūrī un atbalstīja elkoni pret celi tā, ka elfu senlietas gals vērsās pret pelēkajām debesīm. Augstu virs galvas putni meta nesteidzīgus lokus, droši vien sajutuši, ka drīz tiem pasniegs ēdienu. — Priecājies, manu zēn, ja vien zini, kā priecāties. - Skifra dziļi ieelpoja caur nāsīm, pasmaidīja un izpūta gaisu. - Es redzu labvēlīgas zīmes.
Klusā un zemā balsī viņa sāka skandēt dziesmu elfu valodā.
Skara viņus ieraudzīja, un sirds sāka pukstēt vēl straujāk. Karavīru grupiņa atšķēlās no Augstā karaļa pozīcijām, sastājās tādā pašā ķīlī kā viņi un pa klajo lauku tuvojās. Laiks vilkās lēni. Zeme svila zem kājām, viņai gribējās skriet, mesties cīņā un kliegt, darīt kaut ko, nevis stāvēt un gaidīt.
Šie nebija parasti kareivji. Par to slavu visai pasaulei liecināja viņu spožie maiņas riņķi, kas rotāja rokas un pirkstus. Par viņu uzvarām lielījās zobenu zelta spali, ar dzintaru rotātās vairogu kantis un augstajās bruņucepurēs iegravētie raksti.