- Skaisti, maitas, - Reits nošņāca caur cieši sakostajiem zobiem.
- Izrotājušies vairāk nekā karaļa kāzās, - norūca Zilais Dženers.
Visi nācēji smaidīja. Smaidīja tāpat kā toreiz, kad nogalināja Skarai mīļos cilvēkus. Tāpat viņi smaidīja, dedzinot svēto zāli, pilsētu un valsti, kurā viņa uzauga. Kuņģis sāpīgi sažņaudzās, un sviedri kņudināja zem viņas
bruņām.
)
- Cik viņu daudz? — Skara sadzirdēja Gormu ņurdam.
- Es saskaitīju divdesmit piecus, — Ralfs atbildēja. -Un vēl maģistre.
- Māte Advina, - Skēra nošnāca. - Veckundzes Vek-senas izsūtāmais skuķis.
Rāmais vējiņš no mugurpuses atnesa tālīnu lūgšanu.
- Divdesmit vai divdesmit tūkstoši, - Tēvs Jārvi saņēma ciešāk savu elfu zizli, — viss beigsies vienādi.
Skara vēroja, kā Gudrais Jillings vieglā gaitā soļo sabiedrotajiem pa priekšu, un pārlika: nez kādas būs šīs beigas?
Ja neņem vērā Ūtila nesen cirsto brūci, no sejas Jillings izskatījās tāpat kā viņas vectēva nāves dienā. Tādu pašu mīlīgu smaidu viņš rādīja, kad Mātei Kīrai nocirta galvu. Tikpat nedzīvu skatienu viņš vērās Skarā tumšajā Meža zālē. Skara juta, ka nelabums sakāpj rīklē, un sažņaudza dūres, viņa cieši savilka žokļus un pēcpusi, kad Jillings uzpūtīgā pozā apstājās dažu soļu attālumā no Tēva Jārvi.
- Cik žēl, - Jillings teica. - Es jau cerēju pats paviesoties pie jums.
- Mēs jūs atpestījām no šādām klapatām, - Skara atcirta.
- Kas tad tās par klapatām, karaliene Skara. - Kad Jillings ieskatījās acīs, Skarai aizrāvās elpa, ber pretinieks viegli un mīklaini pasmaidīja. - Tomēr pagaidiet... Vai mēs esam tikušies jau agrāk? - Viņš bērnišķīgā sajūsmā palēcās gaisā. - Es jūs atceros! Tā verdzene karaļa Fina zālē! - Gudrais Jillings aiz prieka uzsita sev pa stilbu. - Tovakar gan jūs mani piemānījāt!
- Un piemānīšu vēl, - Skara attrauca.
- Baidos, ka tas laiks jau pagājis. - Jillinga skatiens aizklīda tālāk. — Zobenlauzi, vai esi nācis cīkstēties ar mani tāpat kā Ūtils?
Gorms nogrozīja galvu un nopētīja Jillinga pavadoņus, kuru rokas brīvi balstījās uz zobenu spaliem, cirvju kātiem un šķēpu makstīm, izstarojot biedējošu pārliecību. - Baidos, ka arī tas laiks jau pagājis.
- Žēl gan. Es cerēju aizsūtīt pie Nāves vēl vienu slavenu karotāju, tā pievienojot tavu slavas dziesmu manējai un padarot to vēl diženāku. — Jillings pār plecu piemiegtām acīm palūrēja uz Saules māti un ar varenu dvašu nopūtās. - Varbūt tagad gaismā panāks Dzelksne Batu. Jūs jau zināt, ka vienā no uzbrukumiem viņa nokāva manu mīļāko zirgu. - Saraucis pieri, viņš pavērās uz blakus stāvošo vīru. Tas bija gara auguma karavīrs ar pūšamo ragu pie siksnas. - Tas gan bija nepieklājīgi no viņas puses, vai ne, Vorenhold?
Balti zobi pazibēja Vorenholda bārdā. - Tāda jau ir tā viņas slava.
- Karavīri, — Gudrais Jillings izpūta gaisu no gludajiem vaigiem, — apmāti ar savu slavu. Jūs droši vien esat Tēvs Jārvi.
- Ir gan. - Advinas sārti iekrāsotās lūpas nicīgi nodrebēja. - Es necerēju tevi te redzēt. Biju pārliecināta, ka esi aizlaidies lapās, tiklīdz sākās kauja.
- Getlandes maģistrs paraustīja plecus. - Es atlaidos atpakaļ.
Asinis dunēja Skaras galvā. Māte Skēra pagrozīja plecus un kaut ko pakustināja zem apmetņa.
Gudrais Jillings joprojām smaidīja. - Priecājos beidzot satikties aci pret aci. Jūs esat pārāk jauns, lai būtu izraisījis tik daudz nepatikšanu.
- Par jums varētu teikt to pašu, — Jārvi atbildēja. Skandēšana pieņēmās skaļumā. Kāds no Jillinga pavadoņiem vērīgi skatījās uz vārtu sarga namiņu.
- Vai tas tiesa, ka, nogalinājis karali Bratu, no viņa galvaskausa jūs likāt izgatavot kausu?
- Liku gan. - Iepriecinātais Jillings paraustīja plecus. — Tikai vīns lija laukā pa nāšu caurumiem.
- Būs jums mācība, - Jārvi piebilda, un Skara pamanīja, ka viņš sažņaudz zizli tik stipri, ka dzīslas izspiedās uz bālās delnas. - Ne vienmēr viss notiek tā, kā mēs ceram.
- Tā būtu mācība tev pašam, — Māte Advina atcirta. - Vēl ne tik sen Veckundze Veksena deva tev vēl vienu iespēju, bet tu atgrūdi viņas roku. - Skara atņirdza zobus, to dzirdot. Viņa neatcerējās nevienu iespēju, tikai līķus uz Meža zāles grīdas. Pikai degošo Jeiltoftu tālu pie apvāršņa. - Tev vairs nav, ar ko kaulēties. Jūs visi tiksiet iekalti ķēdēs un aizvesti uz Skekenmuižu, lai stātos Vienīgās dievietes tiesas priekšā.
- Tā tiesa nāk! - Skara atcerējās, kā vectēvs ievēlās ugunskurā. Kā asinis pilēja no Jillinga zobena spices. Viņas sirds pukstēja tik stipri, ka gandrīz aizžņaudza rīkli. - Tikai ne Vienīgās dievietes tiesa un tikai ne mums!
Smaidi pagaisa no Jillinga pavadoņu sejām, viņu rokas sniedzās pēc ieročiem. Gudrais Jillings aizlika matu šķipsnu aiz auss. - Izskatās viņa labi, tikai runā par daudz. — Viņš palūrēja augšup uz cietokšņa mūriem, no kurienes plūstošā savādā kaukšana jau skanēja pārlieku skaļi, lai to nemanītu.
Māte Advina zvērojošām acīm pavērās uz Jārvi. - Tu un ķēniņiene Leitlina tiekat apsūdzēti par elfu burvestību pielietošanu, un jums nāksies atbildēt par saviem noziegumiem!
- Vai tiešām? - Jārvi iebrēcās. — Ļauj man parādīt, kādas ir tās elfu burvestības.
Viņš pacēla zizli gaisā tā, lai tas balstītos uz sažuvušās delnas un tā gals būtu pavērsts pret Gudrā Jillinga krūtīm.
Augstā karaļa virspavēlnieka sejā neziņa mijās ar apnikumu. Viņš pacēla roku uz Jārvi pusi, kā gatavodamies aizslaucīt prom šī maģistra muldēšanu.
- Pasveiciniet savu mīļāko! - iekliedzās Skara.
Atskanēja skaļš šāviens. Kaut kas atrāvās no Jārvi
zižļa gala. Jillinga pirksti bija izkūpējuši gaisā, un seja -
notašķīta asinīm.
>
Kā piedzēries viņš spēra soli atpakaļ un pavērās uz rokām. Ar sakropļoto delnu viņš uzsita sev pa krūtīm.
Skara pamanīja nelielu caurumiņu spožajās bruņās, kas jau pildījās tumšām asinim.
- Ak tā, - Jillings nopukstēja, no pārsteiguma viņa uzacis bija sacēlušās augstu un izliekušās pretējā virzienā.
Kāds teica: - Ak dievi...
Nošņāca kāds no maksts izrauts zobens.
Saule atspidēja vairoga kantī un apžilbināja Skaru.
Viņa tika pagrūsta uz sāniem, jo Māte Skēra izlauzās priekšplānā, norāvusi apmetni no viena pleca.
Skara dzirdēja spārnu švīkstoņu, jo kaut kur no zāles gaisā pacēlās kāds putns.
Vorenholds pacēla šķēpu, un viņa sejā virs deguna iegūla ienaida rieva. - Tu, nodevīgais...
Māte Skēra nostājās starp Gormu un Sorjornu, kuri jau cēla gaisā savus vairogus, un cīpslas saspringa viņas tetovējumiem klātajā rokā, kad maģistre pielika pie pleca diženo elfu relikviju.
— Nē! - iekliedzās Māte Advina.
Reits jau šāva roku gaisā, lai atvairītu apzeltīto šķēpu, kad tā turētāja vairogs pāršķēlās uz pusēm un tērauda apmale palika karājoties. Kā milzu vesera sists, viņš atsprāga atpakaļ, glītais zaļi krāsotais apmetnis aizdegās, un salauztais šķēps aizlidoja prom, vairākas reizes apmetis kūleni.
Tad sekoja pērkons.
Troksnis atgādināja Dieva sašķelšanu, rūcieni tik ātri sekoja cits citam kā dzeņa kalšana. Mātes Skēras elfu ierocis kā dzīvs noraustījās viņas rokās, ārprātīgais niknums purināja visu maģistres ķermeni, viņas kliedzieni pārvērtās saraustītā trallināšanā. No ieroča gala šāvās laukā metāla šķembas, un liesmas uzplaiksnīja tā atverē.
Reita acu priekšā Gudrā Jillinga pavadoņi, apdziedāti karotāji, visi kā viens uzlidoja gaisā un tika sašķaidīti kā vaboles pret kalēja laktu. Tos nopļāva, kā izkapts nopļauj labību; asinis, kaulu šķembas un bruņukreklu cilpas krita no gaisa kā lietus. Viņu saliektie ieroči un gabalos sarautie locekļi griezdamies aizsprāga katrs uz savu pusi kā sausa zāle nevaldāmā vētrā.