Reitam no brīnumiem pavērās mute, bet tad viņš aiz muguras sadzirdēja aizvien jaunus krakšķus - šoreiz liesmas jau lidoja no cietokšņa mūriem. Viņš satrūkās no žilbinošās uguns, kas uzplauka Augstā karaļa pozīcijās. Tur augstu gaisā uzlidoja briesmīgs zvērojošs liesmu stabs, paraudams līdzi salauztus mietus un zemi, bruņas un cilvēkus, cilvēku locekļus. Zeme nodrebēja — pats Zemes tēvs trīcēja elfu atbrīvotā spēka priekšā.
Nu jau cirvis šķita nevērtīgs sīkums, un Reits to palaida vaļā, satvēra Skaru aiz rokas un parāva pie zemes aiz sava vairoga. Zilais Dženers to piesedza no viena sāna, Ralfs - no otra, izveidojot vārgu sieniņu. Šausmu pārņemti, viņi apķēra cits citu, bet maģistri tikmēr turpināja sūtīt Nāvi pāri izpostītajiem laukiem Beila strēles cietokšņa priekšā.
Atskanēja baiss blīkšķis, Skifras turētais ierocis vēlreiz noraustījās, un dūmu vērpete aizvijās gaisā uz Augstā karaļa karaspēka pusi. Tā piezemējās piesietu zirgu barā. Kols noelsās un no satricinošā trokšņa ar rokām aizspieda ausis.
Zirgi tika uzsviesti gaisā kā niķīga bērna spēļman-tiņas; daži, redzot uguni, atkāpās vai bēga, raujot līdzi degošus ratus. Kols ievaidējās šausmās un mulsumā. Viņš nebija noskaidrojis elfu ieroču spēku, bet neuzdrošinājās pat minēt, ka tas būs tik varens.
Dievi zināja, ka Kols vairs nav aizrāvies ar karošanu, tomēr viņš saprata bardu vēlmi apdziedāt kaujas, karavīru spēkošanos citam ar citu, prasmes sacenšanos ar prasmi un drosmes spēkošanos ar drosmi. Šeit nemanīja ne prasmi, ne drosmi. Šajā aklajā iznīcināšanā nebija nekā cildena.
Skifru gan interesēja nevis cildenums, bet tikai atriebe. Viņa uzsita pa sava ieroča sāniem, un no tā izkrita kapsula, kas aizripoja pa mūra ārmalu un piezemējās grāvī. Viņa pacēla otru roku.
- Vēl.
Elfu relikvijas visapkārt tā klabēja, grabēja un šāva, ka apdullināja Kola dzirdi, viņš tik tikko varēja padomāt.
- Man... - viņš stostīdamies izspieda. - Man...
- Tpū! - Skifra iebāza roku Kola somā un izvilka nākamo kapsulu. - Reiz tu man teici, ka gribi redzēt brīnumus. - Viņa ievietoja kapsulu kūpošajā renē, tur, kur nupat atradās iepriekšējā.
- Es pārdomāju. - Galu galā - vai tad tieši tas viņam nepadevās vislabāk? Tomēr spiedzošo ieroču, kliedzošo cilvēku un brēcošo dzīvnieku radītajā troksnī neviens viņu nevarēja sadzirdēt, kur nu vēl ievērot.
Gandrīz piespiedis degunu pie akmens, viņš pavērās pāri aizsargmūrim un centās saskatīt haosā kādu jēgu. Ziemeļu pusē laikam norisinājās kauja. Dūmu mutuļos pazibēja ieroči. Virs mutuļojošā pūļa lidoja kauli un zemes pikas.
Kola acis iepletās vēl vairāk. - Šendi ir pavērsuši ieročus pret Augsto karali!
- Tieši tā, kā Tēvs Jārvi viņiem lika, - Skifra attrauca.
Kols blenza uz veco sievieti. - Viņš man neko neteica.
- Ja tu neesi sapratis, ka Tēvs Jārvi saka tik maz, cik iespējams, tev nekas nepalīdzēs.
Austrumu pusē Augstā karaļa vīri pūlējās izveidot vairogu mūri. Kols ievēroja kādu karavīru, kurš izskrēja priekšā un augstu pacēla zobenu. Liela drosme, tomēr vāra kā zirnekļa tīkls. Mazais vairogu mezgls rūca un klabēja, ieskāvis Dienvidvēja rastru, un topošais varonis krita, bet vairogi atsprāga no līnijas viņam pie kājām kā gaisā pamestas monētas.
- Tā neies cauri. — Skifra pie vaiga piespieda elfu ieroci. Kolam gribējās raudāt, viņš iebāza pirkstus ausīs. Vēl viens būkšķis. Vēl viens miglas mākonis. Vēl viens blieziens, zeme nodrebēja, un pretinieka līnijās tika izrauts plašs robs. Cik daudz vīru vienā acumirklī vairs nebija? Sadeguši, it kā viņu nekad nebūtu bijis, vai uzsprāguši gaisā kā dzirksteles, kas riņķo Rīnas kalvē?
Protams, viņi padevās. Cik gan ilgi cilvēks var pretoties spēkam, kurš salauž pat Dievu? Zobeni un loki izrādījās nekam nederīgi. Bruņas un vairogi vairs nepasargāja. Drosmei un slavai vairs nebija jēgas. Neprātīgā juceklī Augstā karaļa neuzveicamais karaspēks muka prom pa ceļu un pāri laukiem - viņiem bija vienalga, kurp bēgt, tikai prom no Beila strēles. Šendu kliedzienu un nežēlīgo elfu ieroču dzīti, viņi drāzās cauri pašu nometnēm un meta prom bruņojumu, no cilvēkiem ar vienotu mērķi pārvēršoties panikas pārņemtos zvēros bez mazākā nolūka.
Piemiegtām acīm Kols ieskatījās ausmas dūmakā un tālumā pamanīja kustību: koku paēnā pie pamestā ciemata parādījās zirgi. - Kavalērija. - Viņš norādīja ar roku.
Skifra nolaida elfu ieroci un griezīgi iesmējās. - Kā tad! Ja vien pareģojumi mani neviļ, pilnā bruņojumā tur nāk mana vislabākā audzēkne. Dzelksne nemūžam nepalaidīs garām iespēju cīnīties.
- Tā nav cīņa, bet slaktiņš, - Kols nomurmināja.
- Dzelksne nemūžam nepalaidīs garām arī slaktiņu.
Skifra stalti izslējās, lai apskatītu tuvāko apkārtni, un
apdegumu rētas uz kakla savilkās grumbās. Visapkārt Veckundzes Veksenas varenais karapūlis lidoja pa gaisu kā pelavas vējā. Pa vidu pārvietojās Dzelksnes kavalēristi un, zobeniem zibot, kapāja pretinieku gabalos, un caur ciemata nomelnējušajām krāsmatām dzina prom uz ziemeļiem.
у
- Darīts. - Skifra izņēma kapsulu no sava elfu ieroča un meta Kolam, kurš panikā sarāvās čokurā, tomēr to noķēra un izmisīgi piespieda pie krūtīm. - Šķiet, šī diena pieder mums.
Lēni un bez spēka, piesardzīgi kā tauriņš, kurš lien laukā no kokona, Skara noņēma no pleca Reita ļengano roku un grīļodamās piecēlās kājās, izmantojot vairoga malu kā kruķi. Apkārt skanošie trokšņi šķita dīvaini: kliedzieni un brēcieni, putnu sasaukšanās... Ik pa brīdim atkal ierējās kāds elfu ierocis. Tomēr tas nāca no tālienes, it kā notiktu citā laikā un vietā.
Māte Skēra stāvēja un berzēja zilumiem klāto plecu. Ar riebumu sejā viņa nometa zemē joprojām dūmojošo elfu ieroci.
- Vai esat cietusi, manu karalien? - atskanēja Zilā Dženera balss. Pagāja kāds brīdis, līdz Skara aptvēra, ka vecais vīrs uzrunā viņu. Sajutusies kā muļķe, viņa nopētīja savu augumu. Bruņukrekls bija viscaur sagriezies,
viņa centās to iztaisnot un no sāniem noslaucīt dubļus.
> >
- Nosmērējos, - Skara nomurmināja, it kā tas būtu svarīgi. Mēle sausajā mutē neklausīja. Viņa pavērās uz kaujas lauku, ja to vispār varētu saukt par kauju.
Zemē iedzīto mietu rinda bija saplosīta un izraustīta, ar platām bedrēm pa vidu. Gruzdošās kaudzēs krājās izdangāta zeme, bruņu fragmenti un saplosīti ķermeņi. Vēl tikai nupat briesmīgā Augstā karaļa armija bija izkvēpināta kā rīta migla, uzaustot Saules mātei.
Pasitis padusē savu elfu zizli un elfu ieroci, Tēvs Jārvi noraudzījās uz Jillinga sabiedroto gabalos saraustītajiem līķiem. Viņš nebija ne drūms, ne priecīgs. Viņš neraudāja un nesmējās. Viņa seja izstaroja nosvērtu mieru. Tā raugās amatnieks, apmierināts ar to, ko paveicis no rīta.
- Augšā, Māte Advina! - viņš uzsauca.
No līķu kaudzes izslējās maģistres galva, viņas sarkanie mati bija pielipuši pie galvas sakaltušā krevelē.
- Ko tu esi izdarījis! - Māte Advina skatījās uz Jārvi neticības māktā nespēkā, dubļiem notašķītajā sejā iezīmējās asaru izskalotas svītras. — Ko tu esi izdarījis!
Ar sažuvušo roku Jārvi sagrāba sievietes apmetni un uzrāva viņu stāvus. - Tieši to, par ko jūs mani apsūdzējāt! — viņš nošņāca. — Kur tagad ir jūsu tiesa? Kur jūsu tiesneši? Kurš tagad mani tiesās? - Jārvi pagrabināja savu elfu zizli un elfu ieroci viņas priekšā un nogrūda maģistri zemē, kur tā sakņupa starp līķiem.