Vienam no gulošajiem nez kā bija izdevies pieslieties kājās, un tas blenza visapkārt neredzīgām acīm kā nupat izrauts no sapņa. Tas bija Vorenholds, lai gan Skara viņu gandrīz nepazina. Bruņukrekls bija sapluinīts gabalos kā ubaga skrandas, vairoga šķēpeles karājās saliektajā rāmī, viena sejas puse bez auss bija pārvērtusies asiņainā vātī. Roka, kura nupat turēja šķēpu, bija norauta līdz elkonim.
Vorenholds neveikli noplēsa ragu no siksnas un pacēla, kā gatavojoties iepūst, bet tad pamanīja, ka pazaudēts iemutnis. - Kas notika? - viņš pārdabūja pār lūpām.
- Tava nāve. - Gorms uzlika roku Vorenholdam uz pleca un viegli nogrūda uz ceļiem, tad atvēzēja zobenu, un pretinieka galva aizlidoja prom.
- Kur ir Jillings? - Skara murmināja, rāpdamās caur līķiem. Ak dievi, te tik tikko varēja kādu sazīmēt. Tie, kuri vēl pirms dažiem mirkļiem tik lepni turējās, nu bija pārvērsti miesnieka izmestās ķidās. Iespējams, būtu jātriumfē kā uzvarētājai, bet Skara juta tikai šausmas.
- Tas ir pasaules gals, - viņa čukstus sacīja. Vismaz viņai pazīstamās pasaules gals. Līdz šim spēcīgais nu bija bez spēka. Līdz šim skaidrais nu bija šaubu miglā tīts.
- Uzmanīgi, manu karalien, - Reits nomurmināja, bet Skara to gandrīz nedzirdēja, nemaz nerunājot par teiktā saprašanu.
Viņa bija atradusi Gudrā Jillinga līķi iesprūdušu starp citiem, ar plati ieplestām rokām, vienu kāju salocītu zem ķermeņa, guļam tumšām asinīm piesūcinātā bru-
nukreklā.
>
Skara pielavījās tuvāk. Viņa ieraudzīja gludo vaigu un garo Utila cirsto švīku.
Pierāpusies vēl tuvāk, baiļu apburta, Skara nopētīja mīlīgo smaidiņu sulīgajās lūpās, kuru nebija izgaisinājusi pat nāve.
Viņa noliecās pār Jillingu. Bezmiega murgos šīs tukšās acis viņu vajāja kopš tās nakts Meža zālē. Tonakt viņa nozvērējās atriebties. Vai Jillinga vaigs notrīsēja?
Skara noelsās, kad Jillings ieskatījās viņai acīs, un šausmās iebrēcās, jo vīrieša pirksti sagrāba bruņukreklu un norāva meiteni zemē. Skaras auss bija piespiesta pie Jillinga lūpām. Viņa saklausīja tā saraustīto elpu. Ne tikai elpu, arī vārdus. Vārdi var būt ieroči.
Skaras delna atradās uz dunča spala. Viņa varētu to izraut. Ar rokas mājienu viņa varētu aizsūtīt Jillingu prom pa Beidzamajām durvīm - tik bieži viņa bija par to sapņojusi... Tomēr tobrīd Skara atcerējās savu vectēvu. Esi vienlīdz augstsirdīga pret saviem ienaidniekiem un draugiem. Ne jau viņu, bet pati sevis dēļ.
Skara dzirdēja Reita rēcienu un pamanīja viņa ēnu aizsedzam sauli, viņa pašāva roku aiz muguras, lai apturētu viņu. Gudrā Jillinga pirksti atlaidās, un Skara piecēlās sēdus, lai ieskatītos viņa asinīm nošļakstītajā sejā.
Pēdējiem spēkiem Jillings kaut ko iespieda Skarai plaukstā. Ādas maks ar papīra strēmelēm. Māte Ķīra mēdza tādas noņemt no Veckundzes Veksenas sūtīto ērgļu nagiem.
Skara noliecās pie Gudrā Jillinga - kā bailes, tā ienaids bija pagaisuši. Viņa saņēma vīrieša delnu plaukstā, bet otru roku pabīdīja zem pakauša un mazliet pacēla viņa galvu.
— Pasaki man vārdu! - viņa čukstēja un pielika ausi pie viņa lūpām. Pietiekami tuvu, lai saklausītu viņa pēdējo elpas vilcienu, viņa pēdējo vārdu.
Tas bija dižens notikums.
Daudzus ietekmīgus getlandiešus, kuri nedevās karā, saniknos vēsts, ka Ūtils tiks sadedzināts Beila strēlē, tā liedzot viņiem iespēju padižoties ar savu svarīgumu pasākumā, kurš ilgi saglabāsies ļaužu atmiņās.
Leitlina tomēr izspieda caur sakostiem zobiem: — Man viņu dusmas ir kā putekļi. - Pēc vira nāves viņa bija kļuvusi par ķēniņieni reģenti un ieguvusi līdz šim nepieredzēti lielu varu, jo jaunais ķēniņš Druins vēl tikai turējās viņai pie brunčiem. Dzelksne Batu neatkāpās no viņas ne soli ar tik nežēlīgu un atriebīgu skatienu, ka tikai visdrosmīgākie uz mirkli uzdrīkstējās ar viņu saskatīties. Ja Leitlina ko pateica, tas acumirklī bija jau izdarīts.
Galu galā netrūka slavas apvītu cilvēku, kuri varētu apmeklēt Dzelzs ķēniņa bēres.
Viņu vidū jaunā karaliene Skara - vēl pavisam nesen nožēlojama gūstekne, bet nu slavena ar savu drosmi, līdzcietību un galvenokārt viltību - un viņas baltmatai-nais miesassargs, kurš stāvēja aiz valdnieces troņa kluss un drūms.
Tad vēl Skaras saderinātais Gromgilgorms, Zobenlau-zis un Bāreņu radītājs, kura gardu ķēde bija pastiepusies vēl garāka, un viņa biedējošā maģistre Māte Skēra, kas neatkāpās ne soli.
Un ari nekrietnā pesteļotāja Skifra, kura dažos mirkļos nogalināja vairāk karavīru nekā ķēniņš Ūtils visa mūža laikā, kura, pārvilkusi skrandas pār galvu, sēdēja uz sakrustotām kājām un dubļos meklēja zīmes.
Protams, arī augstā šendu priesteriene Svldura ar ādas sloksnītē kaklā pakarinātu zaļu elfu medaljonu. Izrādījās, ka reiz pēc vētras Tēvs Jārvi lūdzis viņai naktsmājas kā viesis, jo tolaik ticēja, ka izdosies pārliecināt Svīduru noslēgt aliansi ar Veckundzi Veksenu un vēlāk, kad būtu izdevīgi Jārvi, to pārtraukt.
Un, saprotams, īpaši viltīgais pats Getlandes maģistrs, kurš no Strokomas aizliegtajām dzīlēm atveda elfu ieročus un lika tos lietā, lai iznīcinātu Augstā karaļa karaspēku, un uz visiem laikiem izmainīja Sašķelto jūru.
Vēl arī viņa māceklis Kols, kura mētelītis bija par plānu šim gadalaikam un kurš tāpēc sērīgi sala, sēžot jūras vējā, un jutās tā, it kā viņam nebūtu nekāda sakara ar notiekošo.
Ķēniņa kuģi — vislabāko pārpildītajā Beila strēles ostā ar divdesmit četriem airiem katrā pusē - godājami karavīri jau bija ievilkuši cietokšņa pagalmā. To pašu kuģi, ar kuru ķēniņš Ūtils šķērsoja Sašķelto jūru slavenajā ceļojumā uz Salām. Ar šo pašu kuģi viņš triumfāli atgriezās mājās, to iegremdējis dziļi ūdenī no vergu un laupījuma smaguma.
Uz tā klāja viņi novietoja Gudrā Jillinga sagūstītajā karogā ietīto ķēniņa līķi un visapkārt novietoja bagātīgus ziedojumus atbilstoši Lūgšanu audēja Brinjolfa priekšstatiem par to, ko dievi visaugstāk novērtētu.
Blakus mirstīgajām atliekām Ralfs nolika vienu bultu, un Kols pamanīja, ka karavīrs valdās, lai norītu asaras. — No nekurienes uz nekurieni, — Ralfs sacīja aizkritušā balsī.
Tēvs Jārvi uzlika roku uz vēja appūstā vecā stūrmaņa pleca. - Toties pa vidu kāds ceļa gabals noiets.
Ķēniņiene Leitlina apsedza kritušā ķēniņa plecus ar melnu kažokādas apmetni un palīdzēja mazajam dēlēnam noturēt dārgakmeņiem rotātu kausu. Tad viņa uzlika roku uz vīra krūtīm un, cieši sakodusi zobus, raudzījās uz viņu, līdz Kols dzirdēja, ka Tēvs Jārvi pieliecas pie ķēniņienes un klusi saka: — Māt?
Neteikusi ne vārda, Leitlina pagriezās un veda sērojošos uz sēdvietām. Jūras vējš ieķērās izmīdītajā zālē, kur vēl nupat risinājās kauja vai tika veikts slaktiņš, un purināja to gar sanākušo kājām.
Trīs dučus trofeju zirgus uzveda uz kuģa, pakaviem rībot pret koka dēļiem, un nokāva tā, ka dzīvnieku asinis skalojās pār grīdu. Visi bija vienisprātis, ka Nāve izvadīs ķēniņu Ūtilu pa Beidzamajām durvīm ar godu.
- Mirušie nodrebēs, uzzinot, ka viņš nāk, - nomurmināja Zobenlauzis un smagi nošņācās. Kols pamanīja asaras uz viņa raupjajiem vaigiem.
- Par ko jūs raudat? — Skara jautāja.
- Godājama ienaidnieka iziešana pa Beidzamajām durvīm ir tikpat lielas bēdas kā laba drauga nāve. Man Ūtils bija gan ienaidnieks, gan draugs.