Tēvs Jārvi palīdzēja jaunajam ķēniņam Druinam pielikt lāpu pie piķī izmērcētā iekura. Acumirklī kuģi apņēma liesmas, un plašajā puslokā sastājušies karavīri izdvesa skumju vaidu. Viņi sāka atcerēties skumjus stāstus par Ūtila bezbailību un apdziedāja viņa vareno prasmi rīkoties ar ieročiem, viņi runāja par to, ka vairs nemūžam neredzēs nevienu rīkojamies ar zobenu tik veikli kā viņš.
Viņa mantinieks, vēl nesasniedzis trīs gadu vecumu, kā punduris sēdēja milzīgajā tronī un kuļāja kājas, viņam klēpī gulēja kails Rīnas kaltais zobens, kuru viņa tēvs vienmēr nēsāja līdzi. Asmens apspīdēja karavīru procesiju, kura virzījās garām, izrādot bēdas, padevību un kritušajam Augstā karaļa virspavēlniekam nesen atņemtās atvadu dāvanas. Druins katru sveicināja un ēda mātes dotās kūkas, līdz visu muti nosmērēja ar medu.
Tēvs Jārvi iesāņus pavērās uz zēnu. — Druinam ir tikai divi gadi, bet viņš tiek ar visu galā daudz cēlāk, nekā izdevās man.
- Iespējams. - Ķēniņiene Leitlina sabužināja zēna blāvi gaišos matus. - Muguru viņš tur taisnāk, toties neprot tik smalki zvērēt kā tu.
- Viņam tas nav jādara. - Jārvi žoklis nervozi nodrebēja, kad viņš atkal pavērsa skatienu pret uguni. - Manējais joprojām saista mūs visus.
Tā viņi sēdēja, sala un klusēja, kamēr uzlēca Mēness tēvs un uzmirdzēja viņa zvaigžņu bērni. Degošā kuģa liesmas, degošās dāvanas un degošais karalis apspīdēja tūkstošiem sērotāju sejas. Viņi tur sēdēja, līdz karavīru procesija bija galā un karalis zēns klusi šņākuļoja ķēniņienei Skarai uz rokām.
у
Viņi tur sēdēja, kamēr liesmas saruka līdz sīkai mirgošanai un kuģa ķīlis sabruka virmojošā nodeguļu kaudzē; pirmie vēl netīrie ausmas triepieni iekrāsoja mākoņus un atspīdēja nemierīgās jūras viļņos, un sāka čivināt mazie zālē paslēpušies putniņi.
Karaliene Skara pieliecās uz sāniem un saudzīgi uzlika plaukstu uz ķēniņienes Leitlinas delnas, un Kols dzirdēja viņu sakām: - Es jūtu līdzi.
- Nevajag. Viņš nomira tā, kā gribētu mirt, - ar zobenu rokās. Dzelzs ķēniņš! Un tomēr... Ūtilā bija daudz kas vairāk nekā tikai dzelzs. Man tikai ļoti žēl... ka nebiju viņam blakus pēdējā brīdī. - Leitlina sapurinājās un izvilka roku no Skaras tvēriena, lai mundri noslaucītu acis. — Tomēr es zinu lietu patieso cenu, māsīc, un to, ka vēloties vien neko nedabūsi.
Tad ķēniņiene reģente sasita plaukstas, un vergi ar žvadzošām ķēdēm ap kaklu sāka apbērt joprojām gruzdošo sārtu ar zemi, veidojot augstu kurgānu, kas sliesies blakus karalienes Skaras kaujā nogalinātā tēva un viņas vecvectēva Rudā Horenhoda, blakus Trovenlandes karaļu un karalieņu, un paša Celtnieka Beila pēcteču kurgā-niem, kuru pēdas aizved tālā vēstures miglā.
Leitlina stāvēja un sakārtoja kaklā pakarināto Getlan-des dārgumu krātuves atslēgu, tad ierunājās balsī, kurā neielavījās ne nodevīgas šaubas, ne bēdas. — Sasauciet vīrus! Mēs dodamies uz Skekenmuižu.
Tālu prom pa ceļu Augstā karaļa gūstā kritušie kareivji joprojām krāva kaudzē Augstā karaļa mirušo karavīru līķus krietni nabadzīgākā sārtā. Vienalga sārtā sadega ducis vai simts, tā dūmi sasmērēja debesis jūdzēm tālu.
Kols nolēma kļūt par maģistru, lai mācītos, nevis nogalinātu. Lai pārvērstu pasauli, nevis to sašķeltu. - Kad tas viss beigsies? - viņš nomurmināja.
— Kad es izpildīšu savu zvērestu. - Tēva Jārvi acis bija sausas, kad viņš pavērās uz pelēko Jūras mātes vai-stību. - Ne mirkli ātrāk.
Kols joprojām nespēja izlemt, doties vai nedoties lejā, līdz nebija uzkāpis uz pēdējā pakāpiena.
Viņš dzirdēja, kā klaudz Rinas veseris, kā viņa strādājot kaut ko dungo bez noteiktas melodijas. Agrāk, pirms iegāja pa smēdes durvīm, Kolam šķita, ka tā skan kā aicinājums, ka šo dziesmu Rīna dzied tieši viņam. Tagad viņš jutās kā lūriķis, kurš noklausās privātu - kalējas un laktas — sarunu.
Strādājot Rīna mēdza saraukt pieri, un dzeltens mirdzums sildīja viņas seju. Lūpas gan bija cieši sakniebtas, un kaklā pakārtā atslēga, kā ierasts, pārmesta pār plecu, lai ķēde stingri turētos pie sasvīdušās miesas. Viņa neko nemēdza darīt pa roku galam. Agrāk tas Kolam vienmēr bija paticis Rīnā.
Rīna pacēla galvu, un, kad abu skatieni satikās, Kolam šķita, ka aizraujas elpa. Viņš atcerējās, cik ļoti skumis bez Rīnas, cik ļoti vēlējies viņu apskaut. Gulēt viņas skavās. Lai gan pašam negribējās to atzīt, Kolam vienmēr šķita, ka Rlna varbūt nav pietiekami skaista. Ja nu kāda cita - skaistāka - ieradīsies un kritīs viņa apkampienos? Tagad Kols nespēja aptvert, ka varējis tā domāt. Ak dievi, kāds viņš tomēr ir muļķis!
- Ķēniņa Druina galva ir mazāka nekā viņa tēvam. -Rīna pacēla knaiblēs satverto samazināto Ķēniņa kroni, tad atlika atpakaļ un atsāka klaudzināt.
- Man šķita, ka tevi interesē tikai tērauds? - Kols centās pastaigāties pa smēdi tādā pašā nevērīgā solī kā agrāk, bet tagad katrs kājas spēriens sagādāja pārbaudījumu nerviem. - Zobeni karaļiem un vairogi karalienēm...
- Man rodas aizdomas, ka pēc tā, ko paveica tie elfu ieroči, zobeni un bruņukrekli varētu vairs nebūt tik pieprasīti. Ir jāmainās. Maksimāli labi jāizmanto tas, ko dzīve piespēlē. Skaties neveiksmē ar smaidu, vai ne? -Rīna nosprauslājās. - Tā teiktu Brands.
Kols satrūkās, dzirdot šo vārdu. Viņš satrūkās no domas, ka pievīlis Brandu, kurš izturējās pret viņu kā brālis.
- Kol, kāpēc tu atnāci?
Bija sāpīgi to dzirdēt. Ļaudis mēdza teikt, ka viņš ir talantīgs runātājs. Tomēr patiesībā viņa talants izrādījās pagalam nevērtīgs. Kāda gan vērtība būtu tam, ja viņš pateiktu, ko patiesībā jūt? Kols iebāza roku kabatā un uztaustīja smago un auksto elfu aproci, kuru viņš paņēma Strokomā. Tā būtu dāvana, ja vien Rīna to pieņemtu.
- Es laikam tā domāju... ka varbūt... — Kols nokremšļojās, aplaizīja lūpas, sausas kā putekļi, un vainīgām acīm paskatījās uz Rīnu. - Vai es izdarīju pareizu izvēli? - Viņš to bija domājis kā apgalvojumu, kā atklātu atzīšanos. Bet vārdi izskanēja kā sīki pīkstoša attaisnošanās.
Rīna nemaz neizskatījās aizkustināta. - Vai tu pateici Tēvam Jārvi, ka esi kļūdījies ar izvēli?
Kols blenza uz savām kājām, tomēr kurpes nespēja atbildēt. Kurpes nemēdz to darīt. - Vēl ne... - Viņam nepietika drosmes, lai pateiktu, ka viņš to darītu, ja Rīna palūgs.
Viņa nelūdza. - Mazāk par visu es vēlos tev sajaukt galvu, Kol. - Rīnas pierē ievilkās vēl dziļākas rievas. Cilvēki tā saka, kad viņu galvenais mērķis ir kādam tieši sajaukt galvu. — Tomēr es uzskatu: lai kāda būtu tava izvēle, drīz vien tu sāksi šaubīties, vai neesi kļūdījies.
Kolam gribējās teikt, ka tā nav godīgi, ka viņš ir pagalam sapinies starp to, ko grib Tēvs Jārvi, ko vēlas Rīna un ko būtu vēlējies Brands, ko vēlētos viņa māte... Viņš tik tiešām vairs nesaprata, ko tieši grib.
Tomēr Kols pār lūpām izdabūja tikai: - Nūja. Es nelepojos ar sevi.
— Es arī ne. — Rīna nometa savu veseri, un, kad abu acis satikās, viņa vairs nešķita dusmīga. Skumja, pat vainīga. Kolam uzmirdzēja cerība, ka tas varētu nozīmēt, ka Rīna viņam piedevusi... bet viņa sacīja: - Es pārgulēju ar citu.
Pagāja mirklis, līdz viņš saprata dzirdēto, un tajā brīdī nožēloja, ka ir sapratis. Pirksti iesāpējās, cieši savelkoties ap elfu aproci kabatā. - Tu... Ar ko?
- Kāda tam nozīme? Nav jau runa par viņu.
Kols stāvēja, skatījās uz Rīnu un piepeši ļāvās niknumam. Tas bija kā uzbrukums no slēpņa, kā netaisnība. Kols apzinājās, ka nav tiesīgs tā justies, bet tas visu darīja tikai vēl ļaunāku. - Vai tu domā, ka es gribu to dzirdēt?