- Kā to ņem, - maģistrs atbildēja. - Vai esi nācis pēc ķēniņienes Leitlinas zelta?
- Es cņnšos pieņemt visu zeltu, kuru tik piedāvā. -Dženers pavērās apkārt tā, it kā grasītos parādīt kādu slepenu dārgumu. - Tomēr man ir labāks iemesls atrasties šeit.
- Labāks par zeltu? - Ralfs pasmaidīja. - Tu esi mainījies.
— Daudz labāks. — Dženers lika panākt uz priekšu cilvēkam, kurš līdz šim slēpās viņam aiz muguras, un Reitam šķita: kāds viņam iedūris galvā - tik spēji kaujas spars pameta puiša miesu.
Mazā auguma trauslo meiteni pie zemes spieda salijis apmetnis. Viņas mati bija sapinušies nevaldāmā mudžeklī, tādā kā tumšu cirtu mākonī, kuru raustīja un plosīja sāja brīze. Meitenei bija bāla āda un sasprēgājuši apsārtumi ap nāsīm, savukārt smalki veidotie vaigukauli šķita tik asi, ka varētu salūzt, dzirdot asāku vārdu.
Meitene vērās Reitā lielām, zaļām acīm kā pati Jūras māte vētrainā dienā. Viņa nesmaidīja. Viņa nerunāja. Meitene šķita noskumusi un nopietna, noslēpumu pārpilna, un uz Reita kakla sacēlās visas spalviņas. Nekāds cirvja šķēliens nevarētu padarīt puisi tik apstulbušu kā
viens viņas skatiens.
>
īsu brīdi Tēva Jārvi mute palika muļķīgi pavērta. Tad žoklis ar klakšķi aizvērās. - Ralf, aizved Zilo Dženeru un viņa viešņu pie ķēniņienes Leitiinas. Tūlīt pat.
— Tu biji gatavs nogalināt tikai par to, lai dotos iekšā pirmais, bet tagad vispār negribi turp iet? - Raki blenza uz viņu, un Reits aptvēra, ka Gorma vīri cēli soļo uz pilsētas pusi pakaļ getlandiešiem, turklāt visi ir tā piepūtušies, domādami par to, lai kaut kā atspēlētos par otro lomu, ka varētu pārsprāgt.
- Kas tas bija par skuķi? - Reits ieķērcās, apreibis tā, it kā kāds viņu būtu piepeši pamodinājis no alus radītas snaudas.
- Kopš kura laika tevi interesē meitenes?
— Kopš es ieraudzīju šo. — Reits pavērās uz pūli, cerot tiem abiem pierādīt, ka nav meiteni nosapņojis, bet viņu vairs neredzēja.
— Droši vien īsta skaistule, ja reiz atrāva tavu skatienu
no kautiņa.
»
- Tādu vēl nebiju redzējis.
- Piedod, brāl, bet, runājot par sievietēm, tu neko daudz neesi redzējis. Vai neaizmirsi, ka esi cīnītājs? -Raki šķībi pasmaidīja un pacēla Gromgilgorma melno, vareno vairogu. - Bet es esmu mīlnieks.
- Kā tev neapnīk man to atgādināt? - Reits uzmeta karaļa smago zobenu plecā un devās pakaļ savam brālim uz Torlbiju. Te pēkšņi pavēlnieka smagā roka noturēja viņu uz vietas.
— Tu sagādāji man vilšanos, Reit. - Zobenlauzis pievilka puisi sev klāt. — Šeit čum un mudž no ļauniem ienaidniekiem, bet man tā vien šķiet, ka kēninienes Leit-linas izraudzītajā vairognesī tu esi iemantojis visļaunāko.
Reits sadrūma. - Viņa mani biedē, mans karali.
Gorms spēji ieblieza puisim pa seju. Gormam tā bija tikai pļauka, bet Reits sajutās tā, it kā būtu saņēmis sitienu ar airi. Viņš sasvērās, bet karalis to noķēra un pierāva sev vēl tuvāk. - Mani sarūgtina ne jau tas, ka tu mēģināji viņu sāpināt, bet gan tas, ka tev nekas nesanāca. - Gorms iezvēla Reitam pa otru vaigu, un puiša mute pieplūda sāļām asinīm. - Man nav vajadzīgs suns, kurš kvekšķ. Man vajag suni, kurš prot likt lietā zobus. Man vajag slepkavu. - Kad viņš iesita Reitam trešoreiz, puisim sareiba galva. - Ka tik tevī nav palicis kāds nieks žēlastības, Reit. Iznīcini to, pirms tas iznīcina tevi.
Uz atvadām Gorms sabužināja Reitam matus. Kā tēvs dēlam. Vai ari kā mednieks savam sunim. — Manā gaumē tu nekad nevari būt pārlieku nežēlīgs. Tu to zini.
Pulētā vaļa kaula ķemme švīks-švīks-švlkstēja caur Skaras matiem.
Prinča Druina rotaļu zobens klik-klak-klakšķēja gar stūri novietoto lādi.
Ķēniņienes Leitlinas balss nepārstāja trallināt la-la-lā, it kā viņa justu, ka, tiklīdz apklusīs, Skara varētu sākt kliegt - kliegt un nekad neapklust.
- Tur aiz tā loga, pilsētas dienvidu pusē, apmetušies mana vīra kareivji.
- Kāpēc viņi nenāca mums talkā? - Stingi skatoties uz uzslietajām teltīm, Skarai gribējās kaukt, bet lūpas, kā parasti, izdvesa to, kas jāsaka: - Viņu šķiet ļoti daudz.
- Divarpus tūkstoši lojālu getlandiešu, kuri sapulcināti no visām zemes malām.
Skara juta, kā ķēniņienes Leitlinas spēcīgie pirksti maigi, bet ļoti nelokāmi pagriež viņas galvu. Spiedzīgā maza bērna balsī izkliedzis kaujas saucienu, Princis Druins uzbruka gobelēnam. Ķemme atsāka švīks-švīks-švīkstēt, it kā pareizs matu sakārtojums varētu atrisināt ikvienu problēmu.
- Aiz šī loga ziemeļu pusē atrodas Gromgilgorma nometne. - Gluži kā zvaigznes pie debesu segas, liesmas
mirguļoja biezējošajā pustumsā, kas ietina tumšos pakalnus. - Divi tūkstoši vensteriešu pie Torlbijas mūriem. Man pat prātā nenāca, ka redzēšu ko tādu.
- Bet ne jau ar makstīs noslēptiem zobeniem, — no telpas dziļuma atskanēja Dzelksnes Batu šņāciens — tik ass kā karavīru mests kaujas cirvis.
- Es ostā redzēju kautiņu, - sacīja Skara.
- Diemžēl tas nebūs pēdējais, — Leitlina nosmēja, piņķerēdama savēlušos šķipsnu. Skaras mati vienmēr bijuši nevaldāmi, bet ķēniņiene Leitlina nemēdza piekāpties pāris nepaklausīgu cirtu priekšā. - Rīt gaidāma lielā tautas sapulce. Tas nozīmē spītīgus kašķus piecu stundu garumā. Ja mēs šo pulcēšanos pārdzīvosim bez kritušajiem, es to uzskatīšu par slavas dziesmas vērtu panākumu. Skaties.
Leitlina pagrieza Skaru ar seju pret spoguli.
Ķēniņienes verdzenes klusējot bija nomazgājušas meiteni, noberzušas netīrumus un savalkāto drānu vietā atnesušas zaļa zīda tērpu, kas bija mērojis tālu ceļu no Galvenās pilsētas un pēc tam veikli pielāgots viņas izmēriem. Ārmalu rotāja zelta diega izšuvumi, tik smalku rokdarbu Skara nebija pielaikojusi ne reizi, un dažu labu skaistu drānu viņai tomēr bija palaimējies nēsāt. Tērpu bija daudz, un Māte Ķīra tos saskaņoja tik rūpīgi, ka dažbrīd meitenei likās - drānas kļuvušas par viņas auguma
dalu.
>
Skaru no visām pusēm ieskāva stipri mūri, spēcīgi karavīri, vergi un greznība. No tik milzīga atvieglojuma varētu sareibt galva. Tomēr, līdzīgi kā skrējējam, kurš apstājies, lai atvilktu elpu, bet saprot, ka nespēj vairs
nostāvēt uz kājām, ērtības sagādāja Skarai vārgu nelabumu un asu sāpi, kas par sevi atgādināja kā no iekšas, tā no ārpuses, it kā viņa būtu viena vienīga uzplēsta vāts. Meitenei gandrīz sagribējās atkal atrasties uz Zilā Dženera kuģa - Melnā suņa - klāja un drebošai stāvēt un blenzt lietū, un pēc tam trīsreiz pēc kārtas uz nobrāztajiem ceļiem rāpus vilkties līdz bortam, lai izvemtos.
- Tas piederēja manai mātei, karaļa Fina māsai. — Leit-lina rūpīgi sakārtoja auskaru, kura smalkajā ķēdīšu tīklā gandrīz līdz pat pleciem nokarājās sarkani dārgakmeņi.
- Cik skaists! - Skara noelsās, cenzdamās nenošķiest ar vēmekļiem visu spoguli. Viņa tik tikko pazina spogulī redzamo nomocīto, vārgo meiteni ar apsārtušajām acīm. Tā izskatītos viņas pašas rēgs. Ja nu viņai tomēr neizdevās paglābties no Jeiltoftas? Ja nu viņa joprojām atrodas turpat ieslodzījumā kā Gudrā Jillinga verdzene un tāda paliks līdz mūža galam?
Telpas dziļumā Skara ieraudzīja Dzelksni Batu tupam uz grīdas blakus princim, kurš neizlaida no sīkajām roķelēm savu koka zobenu, un klusi klāstīja ieteikumus, kā to pareizi atvēzēt. Dzelksne pasmaidīja, kad zēns iecirta viņai kājā, zvaigznes apveida rēta uz vaiga savilkās grumbās, un viņa sabužināja puišeļa gaišos matus. - Malacis!