Rīna apjuka, kā svārstoties starp vainas apziņu un dusmām. - Ceru, ka tev riebjas to dzirdēt.
- Vai tāpēc tu to izdarīji?
Dusmas ņēma virsroku. - Es to izdarīju tāpēc, ka tā bija jādara, tu, paštaisnais krāns! - Rīna kliedza. — Visa pasaule negriežas ap tevi un taviem milzīgajiem kolosālajiem talantiem, ap tavu milzīgo kolosālo izvēli un milzīgo kolosālo nākotni! - Viņa iedūra pirkstu sev krūtīs. - Man kaut kas bija vajadzīgs, un tu izvēlējies nebūt kopā ar mani! - Rīna uzgrieza muguru. - Neviens nesūdzēsies, ja tu izlemsi nekad vairs šurp nenākt.
Rīnas vesera sitieni dzina Kolu augstāk pa kāpnēm, atpakaļ uz Beila strēles cietokšņa pagalmu, kur bija karš un smirdēja pēc sadedzinātiem cilvēkiem.
Reitam sāpēja mugura, svila krūtis un no smagā darba katra citādi sāpēja viena sen salauztā un otra nupat apdedzinātā roka. Viņš jau bija izracis desmit kapavietu lieluma bedri, bet no Raki nebija ne vēsts, tomēr Reits turpināja rakt.
Reits vienmēr bažījās par to, ko brālis iesāktu, ja viņa vairs nebūtu. Ne reizi viņam nebija ienācis prātā, ko pats iesāktu bez Raki. Galu galā - ja nu viņš nemaz nav tas stiprais brālis?
Lāpsta zemē un lāpsta gaisā — ritmiskā metāla iegriešanās augsnē un velēnas krāšanās kaudzēs abpus bedrei nomierināja. Tā pasargāja no domāšanas.
- Tu meklē dārgumus?
Bedres malā iezīmējās slaida figūra ar sānos saspraustām rokām, Saules māte spīdēja tai aiz muguras un sudrabā un zeltā apstaroja nenoskūto galvas pusi. Viņa bija pēdējā, kuru Reits vēlētos sastapt, tomēr tā jau tas notiek ar vēlmēm.
- Gribu izrakt brāļa līki.
) j
- Kāda tam tagad nozīme?
- Man tas nozīmē daudz. - Reits uzmeta zemi gaisā tā, ka tā nobira pār Dzelksnes Batu zābakiem, tomēr mazliet dubļu viņai necik neskādēja. - Tu viņu nemūžam neatradīsi. Un, pat ja atradīsi, ko iesāksi?
- Es sakuršu pienācīgu sārtu, sadedzināšu viņu, kā pieklājas, un apglabāšu, kā pieklājas.
- Karaliene Skara gribēja, kā pieklājas, apglabāt Gudro Jillingu. Viņa saka, ka jābūt augstsirdīgam pret saviem ienaidniekiem.
- Un?
- Es pārliecu uz pusēm viņa zobenu un apglabāju to. Līķi gan saskaldīju gabalos un izbaroju vārnām. Uzskatu, ka viņš nav pelnījis pat tik lielu augstsirdību.
Reits norija smagu kamolu. - Es cenšos nedomāt par to, ko cilvēki ir pelnījuši.
- Mirušajiem vairs nevar palīdzēt, manu zēn. -Dzelksne ar pirkstu piespieda vienu nāsi un pa otru uz
Reita izraktās zemes izpūta gļotas. - Atliek tikai paņemt samaksu no dzīvajiem. No rīta es došos uz Skekenmuižu, lai no Augstā karaļa paņemtu samaksu par savu vīru.
- Kā gan par to var samaksāt?
- Iesākumā paņemšu viņa galvu! - Dzelksne nošņāca, un siekalas aizšķīda pa gaisu no saviebtās mutes.
Godīgi sakot, Reits mazliet baidījās no Dzelksnes niknuma. Godīgi sakot, tas viņu manāmi sapurināja.
Reits atcerējās pats savu niknumu un vienkāršākus laikus, kad viņš zināja, kas ir kas. Laikus, kad Reits zināja, kas ir viņa ienaidnieki un ka viņa vienīgā vēlēšanās ir tos nogalināt.
- Man ienāca prātā, ka varbūt tu gribi braukt līdzi, -Dzelksne piebilda.
- Man nelikās, ka es tev tik ļoti patīku.
- Manuprāt, tu esi viens ellīgi sīks draņķis. - Dzelksne ar zābaku paspēra akmentiņu, un tas ieripoja bedrē. -Tieši tādu vīru es meklēju.
Reits nolaizīja lūpas, un vecā liesma sirdī uzliesmoja no jauna, it kā Dzelksne būtu krams, bet viņš - iedegties gatavs prauls.
Dzelksnei bija taisnība. Raki ir miris, un viņš nevarētu palīdzēt brālim, lai cik daudz zemes pārraktu.
Reits iecirta lāpstu dziļi zemē. — Es braukšu ar tevi.
Skara bija mainījusies vai arī viņa pārvērtās pamazām — soli pa solim, tikai viņš tolaik to nepamanīja.
Viņa vairs nevalkāja bruņukreklu un vairs tik stipri nelīdzinājās Ašenlīras izcilajam portretam. Garais duncis gan joprojām karājās pie siksnas un riņķis, kuru savulaik nēsāja pats Celtnieks Bcils, joprojām zibināja sarkano akmeni ap roku. Viņa joprojām nešķīrās no Rīnas kaltā zobena, lai gan Reita vietā viņai blakus uz ceļiem tupēja kāds zēns no nodedzinātas lauku sētas.
īsta karaliene ar mācītiem padomdevējiem pie sāna. Zilais Dženers nebija zaudējis sirotāja lempīgo gaitu, matu lēkšķes gan bija atsukātas atpakaļ un bārda īsi apcirpta. Viņš bija ticis pie zelta ķēdes un smalkas kažokādas, uz kuras sēdēt. Kopš mācību laika pie Mātes Skēras Ouda bija zaudējusi svaru un ieguvusi krietnu pašcieņas devu, ar nosodošu skatienu viņa pavadīja Reitu, kurš, pasitis padusē nozagto bruņucepuri, ielavījās skatītāju zālē.
Skara nolūkojās uz Reitu no augšas, stalti paceltā zoda un atpakaļ atvilkto plecu dēļ šķita, ka viņas kakls kļuvis bezgalīgs. Beila tronī viņa jutās kā mājās un izskatījās tikpat dižena, kā parasti izskatās Leitlina. Vai tiešām tā bija tā pati meitene, kuras gultā viņš bija bijis tikai pirms dažām dienām? Tā pati, kuras pirksti glāstīja rētas uz viņa muguras un kuras čuksti kutināja ausi? Tagad tas šķita kā sapnis. Varbūt tas arī bija tikai sapnis.
Reits neveikli paklanījās. Viņš jutās kā muļķis, bet ko gan citu varēja iesākt? — Es te... tā domāju...
- Manu karalien būtu pienācīga uzruna, - Māte Ouda izmeta, un Skara pat nepapūlējās viņu apsaukt.
Reits saviebās. - Manu karalien... man piedāvāja vietu Dzelksnes Batu komandā. Vadīt uzbrukumu Ske-kenmuižai.
- Vai tu gribi piekrist? - Dženers jautāja, un kuplās uzacis no pārsteiguma stipri izliecās.
Rcits gribēja godam izskatīties Skaras acīs, it kā viņi tur būtu tikai divi vien. Drīzāk kā vīrietis un sieviete, nevis slepkava un karaliene. — Ja varat iztikt bez manis.
Varbūt Skaras sejā pazibēja pavisam niecīga sāpju izteiksme, varbūt Reitam tikai gribējās tādu redzēt. Tā vai citādi, viņas balss skanēja salti kā ledus. - Tu esi vensterietis un neesi man neko zvērējis. Tu drīksti brīvi iet.
- Man jāiet, - Rcits sacīja, - brāļa dēļ.
Patiesību sakot, Reitam iesāpējās sirds, cik ļoti viņš cerēja dzirdēt Skaru sakām: Nē, paliec, man tevi vajag, es tevi mīlu.
Skara tikai pamāja ar galvu. — Tādā gadījumā pateicos par tavu uzticīgo kalpošanu. - Reits nespēja savaldīt drebošo vaigu. Viņš bija tai tikai uzticīgi kalpojis. Kā tāds suns. - Mums tevis ļoti pietrūks.
Reits centās saskatīt Skaras sejā kaut ko, kas norādītu, ka viņa tiešām ilgosies, taču redzēja tikai masku. Viņš atskatījās pār plecu un ieraudzīja gaidām Kaljivas prinča ziņnesi, kurš nepacietīgi žņaudzīja rokās kažokādas cepuri un gaidīja princeses pieņemšanu.
Māte Ouda pārākumā noraudzījās Reitā no augšas. - Vai jums vēl kas sakāms? - Skaidrs, ka viņa lielā mērā nojauta to, kas bija noticis, un vēlējās ātrāk redzēt viņu ejam. Reits nevarēja viņai neko pārmest.
Puisis uzgrieza Skarai muguru, un pleci saguma. Šķita, ka viņš sapinies pats savā izvēlē. Savulaik Reitu iepriecināja katra iespēja iebelzt kādam pa galvu. Skara uz mirkli viņu iepazīstināja ar kaut ko labāku, bet viņš to pārdeva par iespēju atriebties, pēc kā pats nemaz nealka.
Zilais Dženers viņu panāca jau durvis. - Dari, kas tev jādara. Šeit tu vienmēr būsi gaidīts.
Reits nebija tik pārliecināts. - Saki man, vecais... Vai tas, ja esi darījis ļaunu... tas tevi padara par ļaunu cilvēku?
Dženers nebija to gaidījis. - Kaut es spētu rast atbildes, manu zēn. Es zinu tikai to, ka vakardienu nevar izmainīt. Tu vari tikai censties rīt rīkoties labāk.
- Nūjā, tā viņš ir. - Reitam gribējās uz atvadām apskaut veco sirotāju, bet ar zelta ķēdi kaklā viņš izskatījās pārlieku dižens. Tāpēc Reits tikai neveikli pasmaidīja, palūrēja uz saviem zābakiem, kas bija aplipuši ar izraktajiem dubļiem, un izzagās laukā.