Ausma pienāca spirgta un skaidra, un, pāri izkraušanas platformai veroties uz ostu, no Skaras un Leitli-nas elpas, no Druina un visu sanākušo vergu, sargu un pavadoņu elpas gaisā cēlās tvaika mākonis.
Ķēniņš Utils bija pārvērties pelnos, un ķēniņš Druins — vēl par mazu savam uzdevumam, tāpēc Tēvam Jārvi nācās vest floti uz Skekenmuižu, lai nokārtotu rēķinus ar Augsto karali. Lai gan gados jaunais Getlandes maģistrs iestājās par Miera tēvu, torīt tas viņu, tāpat kā jebkuru citu karavīru, neatturēja no Kara mātes uzdevumu veikšanas.
Saules māte parādīja spožo vaigu virs Beila strēles drūmajiem mūriem un meta garas ēnas no dučiem kuģu rastricm, kuri bija sakārtoti glītā ierindā kā parādei izvesti zirgi. Ikviens airu vīrs mierīgi gaidīja pavēli. Tēvs Jārvi drūmi pamāja ķēniņienei Leitlinai, viņa spalgais un stingais sauciens izskanēja pār kluso osru, un kuģi devās uz priekšu tā, it kā visiem šiem cilvēku simtiem būtu vienots prāts un ķermenis.
- Šķiet, ka Tēvs Jārvi uzņēmies mūsu līdera lomu, -Skara teica.
- Karā atklājas cilvēka īstā daba. - Leitlinas balss izstaroja lepnumu, redzot, kā Getlandes kuģi pa diviem iziet atklātā jūrā. - Daži tajā uzplaukst, citi - paklūp. Es gan vienmēr zināju, ka Jārvi piemīt apņēmība. Savukārt jūsu apņēmība mani pārsteidza krietni vairāk.
- Mana?
- Vai tad jūs nesatricināmi nenostājāties pret neskaitāmo Augstā karaļa karapulku? Māsīc, jūs esat stipri pārvērtusies salīdzinājumā ar to meiteni, kura lēja asaras un pārgurusi ienāca manos apartamentos.
- Mēs visi esam pārvērtušies, — Skara nomurmināja.
Viņa ieraudzīja Dzelksni Batu stāvam un drūmi veramies tālē blakus sava kuģa rastram, vienu kāju viņa bija uzcēlusi uz reliņa, kā nespēdama sagaidīt, kad beidzot iepeldēs Skekenmuižā. Agrāk šis kuģis piederēja vienam no Gudrā Jillinga sabiedrotajiem, un tā zelta rastrs bija veidots kā auna galva, bet Skara to nozieda melnu ar sodrējiem, lai pieskaņotu pašas drūmajam noskaņojumam un, vērtējot no Augstā karaļa skatpunkta, viņas melnajai reputācijai. Skaras skatiens pārslīdēja pār kuģa komandu, bīstamā paskata vīri bija sasēduši uz jūras
г
lādēm, gatavi atriebībai, un tad viņa pamanīja gaišu galvu līgojamies pakaļ airu vēzienam, saņēmās un novērsās.
Vakar Beila strēlē viņa gribēja lūgt, lai Reits paliek. Viņa gribēja viņam pavēlēt palikt. Skara jau pavēra lūpas, lai to darītu, tomēr pēdējā mirklī ļāva puisim iet. Viņa to piespieda aiziet un pat nespēja pa īstam atvadīties. Tas neatbilstu tam, kā pienākas uzvesties.
Skara nebija pārliecināta, vai to var saukt par mīlestību. Tas nemaz neatgādināja bardu apdziedātos stāstus. Tomēr, lai kādas būtu Skaras jūtas, - ja Reits paliktu pie viņas durvīm katru dienu un katru nakti, risks būtu pārmēru liels. Tādā gadījumā Skarai būtu jābūt stiprai ik mirkli, un agrāk vai vēlāk viņas spēki izsīktu. Šajā gadījumā stiprai bija jābūt tikai vienreiz.
Skarai sāpēja sirds, atgrūžot Reitu. Izrādījās, vēl sāpīgāk ir noskatīties, kā viņa sāpinājusi puisi. Māte Ķīra gan vienmēr mēdza teikt, ka dzīvē bez sāpēm neiztikt. Atliek tikai izturēt un dzīvot tālāk. Viņai bija sava zeme un sava tauta, pienākumi, par kuriem domāt. Viņa rīkojās muļķīgi, kad ielaida Reitu savā gultā. Savtīgi. Viņa nevar atļauties atkārtot tikpat pārdrošu kļūdu.
Zilais Dženers no Melnā suņa stūres mājas pamāja ar galvu Skarai, un viņa pamāja pretī ar roku - Troven-landes kuģu komandas to sveica ar atzinīgām urravām. Kopš uzvaras vīri plūda uz Beila strēli bariem vien, lai mestos ceļos viņas priekšā un zvērētu uzticību. Lai gan kuģi tika atņemti Augstajam karalim, to komandas veidoja viņas cilvēki.
— Jums uzgavilē jau divdesmit kuģi, - sacīja Leitlina.
- Divdesmit divi, - Skara pielaboja, pavadot ar skatienu savus kuģus, kuri pakaļ getlandiešu liellaivām pameta ostu.
- Nebūt ne švaki spēki.
- Kad ierados pie jums, man nebija nekā. Es nekad neaizmirsīšu, cik daudz esmu jums parādā. - Vēloties izrādīt pateicību, Skara pasauca savu verdzeni. - Jums jāņem atpakaļ verdzene, kuru man aizdevāt...
- Vai viņa ir jūs sarūgtinājusi?
Meitenes acis Skara pamanīja bailes. - Nē. Nē, man tikai...
- Paturiet viņu. - Leitlina atmeta ar roku. - Kā dā-
>
vanu. Pirmo no daudzām. Beigu beigās drīz jūs kļūsiet par visas Sašķeltās jūras Augsto karalieni.
Skara nesapratnē pavērās uz ķēniņieni. - Kādā sakarā?
- Ja vējš būs mums labvēlīgs, Vcckundzi Veksenu gāzīs no augstās kanceles Maģistrāta tornī. Vienīgās dievietes priesteri tiks padzīti atpakaļ uz dienvidiem. Augstais karalis zaudēs troni. Vai jums nav ienācis prātā, kurš
ieņems viņa vietu?
> >
- Dienu no dienas cerība izdzīvot mazliet novērsa manas domas.
Leitlina nosprauslājās, it kā tas būtu nožēlojams iegansts, lai ignorētu ķeršanos pie varas stūres. Varbūt tā arī bija. - Zobenlauzis ir visslavenākais no vēl dzīvajiem karotājiem. Vienīgais karalis, kurš vēl nav sakauts ne kaujas laukā, ne divkaujā. — Leitlina pamāja uz kuģu piestātni, un Skara ieraudzīja Gormu tuvojamies pa garo krautuves molu. Kā izbiedēti baloži cilvēki muka nost no viņa ceļa. - Gromgilgorms kļūs par Augsto karali, un jūs būsiet viņa sieva.
Skara pielika roku pie kņudošās pakrūtes. — Es pavisam nejūtos gatava kļūt par Trovenlandes karalieni.
— Vai kāds jebkad ir tam gatavs? Es kļuvu par ķēniņieni, kad man bija piecpadsmit. Mans dēls ir karalis jau divu gadu vecumā.
— Man spiež, — Druins nočīkstēja un norāva no galvas kēnina kroni.
> У
— Viņš jau tagad jūt tā smagumu, - Leitlina nomurmināja un maigi uzlika kroni atpakaļ uz izspūrušās, gaišmatainās galviņas. - Es apglabāju divus vīrus. Šīs laulības tika noslēgtas, jo tā bija labāk Getlandei, tomēr vīri deva man divus dēlus. Pat nemanot var rasties cieņa, patikšana... Pat mīlestība. - Leitlinas balss pēkšņi aizlūza.
— Gandrīz... nemanot.
Skara neteica neko. Kļūt par Augsto karalieni un nēsāt visas Sašķeltās jūras atslēgu... Nekad nemesties ceļos neviena priekšā... Rādīt piemēru veselām tautām... Tas viss astoņpadsmit gadus jaunai meitenei, kurai īsti neizdodas valdīt pat pār pašas vēderu. Skara centās nomierināt satraukto kuņģi, kad Zobcnlauzis nostājās abu karalieņu priekšā. Tā būtu slikta zīme, ja viņa izvemtos uz sava topošā vīra zābakiem.
— Ķēniņiene Leitlina, - Gorms neveikli paklanījās.
- Karaliene Skara, es gribētu pārmīt dažus vārdus, pirms dodos uz Skekenmuižu. Mēs... - Viņš uzmeta acis pulka kuģiem, un pirksti nervozi grābstījās gar siksnā pakārtajiem dunčiem.
- Grasāmies precēties? - Skara pabeidza teikumu Gorma vietā. Viņa vienmēr rēķinājās ar to, ka nevarēs izvēlēties sev viru, bet, kā jau meitene, viņa iztēlojās, ka piedāvājumā nāks nevainojams princis un stipra svētlaime pārņems vienlīdz gan viņas prātu, gan sirdi. Tagad Skara atskārta, ka bijusi liela muļķe. Ar prātu viņa saprata, ka Gorms ir laba partija. Sirdij atliks vien piekrist, cik tas būs viņas spēkos.
- Atvainojiet, - Gorms turpināja, - mīlestības vārdi... nepadodas manai mēlei. Es vienmēr esmu bijis stiprāks kaujas laukā.
- Tas nav noslēpums. - Dīvainā kārtā Gorma satraukums nomierināja Skaru. - Jūs taču nenēsājat atslēgu virteni, kuras būtu atņemtas jūsu iekarotajām sievietēm.