- Tas tiesa, un arī manai sievai tas nebūs jādara. -Zobenlauzis pastiepa uz priekšu rietošās saules zeltā un sudrabā zvīļojošu ķēdi, kurā mirdzēja pulēti dārgakmeņi. - Gudrā Jillinga un viņa sabiedroto gardas, - viņš teica un pacēla virs Skaras galvas. - Jūs solījāties atriebt savu vectēvu, visi to zina. — Gorms sakārtoja ķēdi uz Skaras pleciem uzmestās kažokādas. - Jūs esat pelnījusi tās nēsāt tikpat lepni, kā es nēsāju savas.
Skara apjukusi pavērās uz dārgakmeni, kas mirdzēja ķēdes viducī, — ozolzīles lieluma briljantu zelta ķepas ietvarā. Viņa to labi pazina. Katru nakti tas vajāja viņu murgos. Tas atstaroja ugunskura liesmas uz Gudrā Jillinga zobena, kad viņš nogalināja Māti Ķīru un karali Finu. Skarai pārskrēja riebuma drebuļi, viņa gribēja noraut ķēdi un ielidināt jūrā līdz ar atmiņām par to nakti. Tomēr, labi tas vai slikti, šīs atmiņas bija viņas daļa un viņa nevarēja atteikties no dāvanas. Skara izslējās, atlieca plecus un centās saprast, vai ķēdes smagums viņai tomēr nav tīkams.
Dāvana Skarai sagādāja klusu mierinājumu. Viņa pabija ugunī un kā vislabākais tērauds iznāca no tās stiprāka.
Citiem tā izstaroja draudus. Lai cik tu būtu slavens, atliek tikai kļūt par šīs sievietes ienaidnieku, un beigu beigās kā vēl viens metāla rotājums karāsies viņas ķēdē.
— Sašķeltās jūras Augstajai karalienei piemērota dāvana, - Skara sacīja un piespieda ķēdi pie krūtīm.
- Es gribēju nomierināt jūsu satraukto prātu, jo es... iespējams, neesmu tas, kuru jūs būtu izvēlējusies. Gribēju jums pavēstīt, ka vēlos būt labs vīrs. Naudas un saimniecības jautājumos pakļauties jums, dāvāt jums dēlus.
Skara norija nepatīkamo kamolu, to dzirdot, tomēr tā teikt pieklājās, un Māte Ķīra nemūžam nepiedotu, ja Skara neatbildētu, kā pieklājas. - Nebūt ne mazākā mērā es vēlos būt jums laba sieva. Uzticēties jums lauku un kara lietās. Dāvāt jums meitas.
Gorma raupjajā sejā parādījās savāds smaids. - Ceru, ka tā. — Viņš pavērās lejup uz Druinu, kurš skatījās pretī, atgāzis galvu. — Mazi cilvēciņi pie kājām, kuriem vari dot nākotni, - cik jauki tas būtu.
Skara centās atgaiņāt šaubas. Viņa centās ieplest lūpas uzvarošā un gribošā smaidā. — Mēs gādāsim par to kopā, roku rokā. - Skara pastiepa plaukstu pretī Gormam.
Tā izskatījās tik sīka, tik balta un gluda viņa rētu izvagotajā ķetnā. Tā atgādināja bērna rociņu, lai gan tvēriens izrādījās krietni spēcīgāks. Šķita, ka Gorma roka nodreb.
- Esmu pārliecināta, ka no jums iznāks tikpat labs vīrs, cik labs jūs esat kā karotājs. — Skara saņēma Gorma delnu ari ar otru roku, lai viņu nomierinātu.
- Kopā mēs būsim neuzveicami kā Jūras māte un Zemes tēvs. — Gorms atplauka, nostājies uz pazīstamāka pamata. - Iesākumā atnesīšu jums dāvanā Augstā karaļa galvu!
Skaras seja nodrebēja. - Es dotu priekšroku mieram.
- Miers atnāk tad, kad esi nogalinājis visus savus ienaidniekus, manu karalien. — Gorms atrāva roku, vēlreiz paklanījās un devās uz kuģi.
- Ja vien tā ķēde ap kaklu būtu viņam kaut ko iemācījusi, - Leitlina nomurmināja. - Vismaz to, ka vienmēr rodas aizvien jauni ienaidnieki.
- Tev šķiet, ka laika ir tik daudz, ka tevi gaida neskaitāmas balvas par varonību un bezgalīgi daudz ražu, ko novākt, - Skifra izmeta, raudzīdamās liesmās. Piemini manus vārdus, balodīt, - vēl pirms pats to atskārtīsi, tava slavas apvītā nākotne būs pārvērtusies vecu un apnikušu stāstu kamolā un priekšā negaidīs nekas, tikai pīšļi.
Kols izpūta gaisu no vaigiem. Ugunskura atspīdums Skifras sejā viņam atgādināja smēdes atspulgu uz Rīnas vaiga un atsauca atmiņā nožēlojamo pēdējo tikšanos. Diez vai varētu sameklēt divas izskata ziņā vēl atškirī-
> i
gākas sievietes, tomēr, ja tevi māc skumjas, prātā nāk tikai skumjas atmiņas.
— Varbūt iedzersim tēju? - Kols riskēja un centās, tomēr viņam neizdevās izklausīties jautram, kad viņš nocēla no pavarda katlu. - Iespējams, pēc tam viss vairs
nerādīsies tik drūmos toņos.
>
- Ieķeries dzīvē ar abām rokām, — Skifra atcirta. Kols satrūkās un gandrīz ielēja karsto ūdeni sev klēpī. - Priecājies par to, kas tev dots. Vara, bagātība, slava ir tikai māņi! Tie ir kā vēja pūsma, kuru nav iespējams noturēt. Dižena galamērķa nav, ikviena ceļa galā paveras Beidzamās durvis. Līksmo par dzirkstelēm, kuras cilvēki uzšķiļ, sadzīvojot cits ar citu. - Vecā sieviete ietinās savās skrandās. - Tā ir vienīgā gaisma, kas apspīd laika tumsību.
Kols ar joni uzcēla katlu atpakaļ uz uguns, un tēja šņākdama iztvaikoja liesmās. - Varbūt iedzersim tēju? -To pateicis, viņš pameta Skifru vienu tumsā un pats aizgāja prom no drupām uz pakalniem, lai paraudzītos uz Skekenmuižas - Augstā karaļa rezidences - pusi.
Pašā viducī slējās Maģistrāta tornis. Pamatā augsts un ideāls elfu akmeņu un ellu stikla masīvs, kas tika daļēji nopostīts Dieva sašķelšanas reizē, un tam galā drūpo-šas cilvēka celtas sienas, torņi, kupoli un jumti, kas kā neglīta krevele piesedza izrauto caurumu.
Virs augstākajiem torņiem riņķoja tumši plankumi, visticamāk, baloži, tādi kā tie, kuri atnesuši ziņojumu no tālumā aizsūtītiem maģistriem un kurus Kols savulaik pieskatīja. Vai arī ērgļi, kuriem likts nogādāt Veckundzes Veksenas pēdējās izmisīgās pavēles.
Elfu torņa ēnā vīdēja sakņupušais plašais templis, kuru Augstais karalis nesen uzbūvējis un veltījis Vienīgajai dievietei. Par spīti visām pieliktajām pūlēm, pēc desmit gadu ilgas celtniecības šo nolāpīti neglīto būvi joprojām apjoza sastatnes, un puse no spārēm vīdēja nepiesegtas kā sen miruša cilvēka ribas. Augstais karalis to būvēja, lai parādītu, ka arī cilvēkam ir pa spēkam radīt kaut ko diženu. Viņam izdevās pierādīt tikai to, cik niecīgi ir cilvēka pūliņi salīdzinājumā ar elfu atstātajām relikvijām.
Ap torni un templi uz visām pusēm pletās jumti, un šauru ieliņu labirints aizvijās starp akmens namiem, koka mājām un zaru būdām. Slavenie elfu mūri palika ārpusē un stiepās jūdzēm tālu. Vietumis apdrupuši, aplipināti ar cilvēka celtiem bastioniem un kronēti ar cilvēka veidotiem izrobojumiem, tie tomēr joprojām stingri turējās. Ļoti stingri.
- Mums jātiek iekšā. - Dzelksnes elfu aproce iekvēlojās sarkana, kad viņa palūrēja uz pilsētu kā vilks uz vistu kūti. Kols nebrīnītos, ja viņa notecinātu arī kādu vilka siekalu, tik izslāpusi Dzelksne bija pēc atriebes.
- Šaubu nav. - Māte Skēra, kā ierasts, samiedza acis šaurās spraudziņās. - Jautājums: kā?
- Mums vēl palikuši elfu ieroči. Es ierosinu sašķaidīt Veckundzes Veksenas čaumalu tā, lai viņa pati izsprāgst no savas postažas.
- Pat ar elfu ieročiem paies pārāk ilgs laiks, lai pārvarētu tos mūrus, - Tēvs Jārvi iebilda. - Kas to zina, kādus postījumus Veckundze Veksena tikmēr izplānos?
- Mēs varētu viņus apšaudīt ar degošām bultām, -ierosināja Ralfs un papliķēja pa savu melno, no raga veidoto loku. - Priekš tā pietiktu ar cilvēka radītiem ieročiem, un mēs ātri vien sakurtu pamatīgu uguni.
- Tagad šī pilsēta pieder man, - sacīja Tēvs Jārvi. - Es negribu noskatīties, kā tā nodeg līdz pamatiem.
- Tā pieder jumsi - Māte Skēra vīpsnāja.
- Protams. - Jārvi novērsa skatienu no Skekenmuižas un mierīgi paraudzījās uz maģistri. - Beigu beigās es kļūšu par Maģistrāta Veckungu.
Skēra neticīgi nosprauslājās. - Vai tiešām tā būs?
- Ja Vensterzemei pienākas Augstā karaļa tronis un Trovenlandei — Augstās karalienes atslēga, šķiet tikai godīgi, ka Getlandei jāsaņem Maģistrāta tornis.