Mātes Skēras acis savilkās vēl šaurākās spraudziņās; viņa bija nonākusi neveiklās lamatās starp Jārvi radītajām aizdomām un ambīcijām, kādas uzplauka, domājot par Gorma kronēšanu. - Par to jālemj visas tautas sapulcē, kā pienākas.
- Vai tik gudriem cilvēkiem kā mēs nudien jāapspriež acīm redzamais? Vai mums jāsasauc tautas sapulce, lai pasludinātu, ka debesīs Saules māte seko Mēness tēvam?
- Tikai muļķi strīdas par to, kā viņiem nav, - Kols nomurmināja. Šķita, ka viņš no maģistriem vienīgais cenšas nogludināt ceļu Miera tēvam, lai gan nebija pat devis zvērestu.
Ralfs aizbāza pirkstus aiz daudz cietušās zobena siksnas. - Nedēļām ilgi viņi netika ne par soli tuvāk mūsu mūriem. Nu mēs esam iestrēguši aiz viņējiem.
- Gudrais Jillings pieļāva kļūdu, mēģinot tiem pārrāpties pāri vai parakties apakšā, - Tēvs Jārvi sprieda.
- Nez kā viņam bija jārīkojas? - Dzelksne atcirta.
Kols jau zināja atbildi, lai gan tā viņam nepatika.
- Jāiekļūst iekšpusē ar vārda spēku.
- Tieši tā. - Tēvs Jārvi paņēma savu zizli un sāka kāpt lejā no uzkalna. - Lai karavīri paliek šeit. Tagad jūs atrodaties maģistru kaujas laukā.
- Ja vien tajā iespējams rast atriebi! - Dzelksnc norūca Jārvi aiz muguras.
Viņš pagriezās atpakaļ un atņirdza zobus. - Ko tu! Šeit atriebes būs gana ikvienam, Dzelksne Batu. Par to es zvērēju.
Skekenmuižas vārtu priekšā zeme bija pārvērsta dubļainā dūksnājā, kur mētājās beigti dzīvnieki, samīti atkritumi, saplēstas teltenes un salauztas mēbeles - to ļaužu mantība, kuri mēģināja paglābties Skekenmuižā, vai arī to, kuri centās pamest pilsētu, lai sagrābtu svešu mantu. Jebkurā gadījumā muļķīgi. Kad Kara māte izpleš spārnus, nekur nav droši.
Kolam šķita, ka rīklē iesprūdis akmens. Diez vai viņš nobijās vēl stiprāk, tuvojoties Strokomai. Puisis pamanīja, ka turas tuvāk Ralfam un viņa vairogam un ierauj galvu plecos varenā elfu mūra paēnā, kur virs izroboju-miem karājās laika gaitā plankumiem klāti garie Augstā karaļa un viņa Vienīgās dievietes karogi.
- Tas laikam nebiji tu, kurš draņķīgā laikā viens pats uzrāpās Beila strēles mūrī, - stūrmanis norūca caur lūpu
kaktiņu.
>
- Biju gan un arī toreiz traki nobijos.
- Nebaidās tikai plānprātiņi un muļķi. Varoņi baidās, tikai, par spīti visam, viņi stājas pretī briesmām.
- Vai es nevarētu nebūt neviens no tiem trim un iet mājās? - Kols nomurmināja.
- Aizmirsti par iešanu mājās, - Māte Skčra izmeta pār plecu un zem apmetņa ciešāk satvēra elfu senlietu.
- Nebaidies, draugs. — Dodivuā pacēla mazliet augstāk kārti, kuras galā bija piestiprināts Dienvidvēja rastrs. - Mums ir maģistra balodis - tas atvairīs šautras.
- Kokgriezums ir gana glīts, - Kols satrūkās, jo pie mūra kāds sakustējās, - tikai mazliet par sīku, lai atvairītu bultas.
- Maģistra dūjas mērķis ir nepieļaut, lai vispār kāds izšautu kaut bultu. Tagad apklustiet, — Tēvs Jārvi nošņāca pār plecu.
- Stāt! - atskanēja skarba pavēle, un bariņš šķindot apstājās. - Uz jums skatās trīs duči bultu!
Tēvs Jārvi izrieza krūtis, kā piedāvādams bultām ideālu mērķi, tomēr Kols pamanīja, ka maģistra veselā roka cieši satvērusi elfu zizli.
- Nolieciet ieročus! - Jārvi balss nebūtu skanējusi vēl nosvērtāk pat tad, ja viņš tobrīd stāvētu uz mūra. - Mēs esam maģistri un nākam, lai runātu Miera tēva vārdā!
- Ar jums ir ari bruņoti vīri!
- Ja tā būs jādara, mēs runāsim Kara mātes vārdā, turklāt pērkondimdošās balsis. - Tēvs Jārvi norādīja uz bruņotajiem karavīriem, kuri bija izkārtojušies dubļainajā laukā visapkārt pilsētai. - Getlandes un Trovenlan-des kareivji ir aplenkuši jūsu mūrus. Pats Zobenlauzis jau nāk šurp pa jūru. Tur uzkalnā mums aiz muguras visā noraugās pestcļotāja Skifra. Tā pati, kuras burvestības sakāva Augstā karaļa armiju. Viņa gaida manu vēsti... par to, ka jūs piekrītat mūsu noteikumiem un miera piedāvājumam. - Jārvi rokas nolaidās gar sāniem. — Vai arī par to, ka jūs neesat ar mieru un saņemsiet to pašu, ko Gudrais Jillings.
Tad atskanēja cita balss, un viss saspringums izplēnēja. - Jūs esat Tēvs Jārvi.
- Tas es esmu, un kopā ar mani ir ari Māte Skēra no Vensterzemes.
- Mani sauc Utnirs, un es esmu pilnvarots runāt Skekenmuižas ļaužu vārdā.
- Esi sveicināts, Utnir. Ceru, ka mums abiem izdosies glābt dažas dzīvības. Kur tad Veckundze Veksena?
- Viņa ieslēdzās Maģistrāta tornī.
- Un Augstais karalis?
- Viņš nav redzēts, kopš pienāca ziņas par sakāvi pie Beila strēles.
- Katra uzvara kādam citam nes zaudējumu, — Kols nomurmināja.
- Tāpat kā ikviens varonis kādam citam ir ļaundaris, - piebilda Ralfs.
- Jūsu vadoņi ir jūs pametuši! - iesaucās Māte Skēra.
- Labāk atsakieties no viņiem, - Tēvs Jārvi turpināja, - pirms tie parauj sev līdzi caur Beidzamajām durvīm visu Skekenmuižu.
Sekoja vēl viena pauze, uz mūra sākās tāda kā balsu murdoņa, tad uzpūta vēsa vēja brāzma un garie karogi sāka plandīties gar elfu mūriem.
- Klīst baumas, ka jūs esat noslēdzis aliansi ar šen-diem, - Utnirs ierunājās.
- Tas tiesa. Mēs jau sen esam draugos ar viņu augsto priesterieni Svīduru. Ja jūs mums pretosities, es atdošu pilsētu viņiem, un, tiklīdz tā kritīs, jūs noslepkavos vai padarīs par vergiem.
- Mēs nepiedalījāmies karā! Mēs neesam jūsu ienaidnieki!
- Tad pierādiet, ka esat mūsu draugi, un piedalieties miera kalšanā.
- Mēs dzirdējām, ka jūs lējāt saldus vārdus arī Gudrajam Jillingam. Kāpēc lai mēs jums ticētu?
- Gudrais Jillings bija traks suns, kurš pielūdza Nāvi. Viņš nogalināja karali Finu un viņa maģistri. Viņš sadedzināja Torlbijas sievietes un bērnus. Par viņa nāvi es nelēju asaras un negrimu nožēlas jūrā. - Tēvs Jārvi pacēla sažuvušo delnu, viņa balss skanēja nelokāmi un seja neslēpa neko. - Tomēr es esmu maģistrs un nostājos Miera tēva pusē. Ja vēlaties iet viņa pēdās, redzēsiet, ka es atradīšos jums blakus. Atveriet mums vārtus, un es zvēru pie Saules un Mēness, ka darīšu visu, lai pasargātu
Skekenmuižas laužu dzīvību un mantību.
>
Pēc izlietajām asinīm Kols sajutās lepns par to, ka viņa skolotājs dūri pārvērš laipni atvērtā plaukstā. Augšā jau atkal sarunājās, līdz Utnirs beidzot šķita apmierināts vai vismaz samierinājies ar to, ka viņam nav izvēles. - Ļoti labi! Mēs atdosim šīs pilsētas atslēgas jūsu vīriem!
- Vēsture būs jums pateicīga! - Tēvs Jārvi iesaucās.
Kols pamanīja, ka bija aizturējis elpu, un nu dziļi
nopūtās. Māte Skēra paklusām kaut ko norūca un paraustīja plecus, joprojām turot apmetņa malas. Dodivuā pasmaidīja un pielieca galvu Kolam pie auss. — Es taču teicu, ka dūja neļaus bultām lidot.
- Manuprāt, šodien Tēva Jārvi teiktais bija mūsu vairogs, — Kols attrauca.
Tikmēr pats maģistrs, pieliecis Ralfam galvu tuvu klāt, teica: - Atlasi vispaklausīgākos vīrus un pārņem vārtus savā ziņā.
- Man palicis pavisam maz vīru, - Ralfs atbildēja. - Daži no Dienvidvēja apkalpes ir apslimuši.
- Vai tie, kuri cilāja airus līdz Strokomai? - Kols paklusām jautāja.
Tēvs Jārvi izlikās nedzirdam. — Ņem tos, kas ir, un gādā, lai aizstāvji tiktu atbruņoti. Vairāk par visu man nepieciešama laba disciplīna un pieklājīga attieksme.
- Klausos, Tēvs Jārvi. - Vecais stūrmanis uzgrieza muguru un, pacēlis gaisā vareno roku, aicināja vīrus pie sevis.
- Pēc tam atdod pilsētu šendiem.
Ralfs atskatījās uz Jārvi, plati iepletis acis. - Vai esat par to pārliecināts?