- Šendi pieprasa atriebi par visiem Augstā karaļa sirojumiem viņu zemē. Es apsolīju Svīdurai, ka viņa dabūs to pilsētu vispirms. Tikai ļaujiet savu daļu paņemt arī Dzelksnei Batu un Gromgilgormam. Tas būs mazākais no ļaunumiem.
- Jūs devāt zvērestu, - Kols čukstēja, bet Ralfs, grozīdams kailo galvu, jau devās prom, lai dotu pavēles.
- Es zvērēju darīt visu, kas manos spēkos. Es nekādi nevaru līdzēt.
- Bet šie cilvēki...
Jārvi sažuvusī roka sagrāba Kola kreklu. - Vai šie cilvēki ko iebilda, kad dega Jeiltofta vai Torlbija? - Jārvi šņāca. — Vai viņi ko teica, kad nogalināja karali Finu vai Brandu? Nē. Viņi uzgavilēja, lai Gudrais Jillings tā tik turpina. Tagad lai viņi par to samaksā. — Jārvi rāmi sakārtoja Kola kreklu un ļāva puisim iet. - Ielāgo: spēks nozīmē vienu plecu vienmēr paturēt ēnā.
)
Lai gan Tēvs Jārvi aizliedza dedzināt, kaut kur jau dega.
Dūmi kā plāna dūmaka pārvērta Skekenmuižas dienu dubļainā pustumsā. Tie kodīja Reita rīkli, un nācās izcīnīt katru elpas vilcienu. Tumsā kustējās ķermeņi. Tie skrēja - uzbrucēji vai to upuri.
Savādi, ka smarža var atsaukt tik skaidras atminas. Deguma smārds aiznesa Reitu atpakaļ uz ciematu pie Vensterzemes un Getlandes robežas; kāds bija tā nosaukums? So ciematu viņi nosvilināja vienkārši tāpat, un Reits tur cūku silē noslīcināja kādu vīru. Tobrīd tā šķita pareizi. Vēlāk Reits ar to lepojās, un Gromgilgorms ar saviem kareivjiem smējās un nosauca viņu par sīko velna nelieti. Gorms smaidīja par to, ka viņa pavadā ir tik negants suns.
Tagad Reita mute bija izkaltusi no bailēm, sirdspuksti atbalsojās sāpošajā galvā un plauksta ap cirvja kātu mirka sviedros. Viņš salēcās, kad kaut kas nokrakšķēja un atskanēja gari stiepts, drīzāk dzīvnieka nekā cilvēka, brēciens, kas atbalsojās kā iestrēdzis pustumsā.
Varbūt viņam jāpateicas Kara mātei par to, ka viņš atrodas uzvarētāju pusē... Vai tad ne to viņš nepārstāja atgādināt brālim, kad Raki nogrozīja galvu, veroties pelnos? Tomēr, ja šī ir pareizā puse, tajā pavisam neiederējās Dzelksnes Baru slepkavu komanda.
Reits bija pieslējies nežēlīgam baram: acis tiem zvēroja kā lapsām un tie lavījās kā vilki; šie cilvēki paši sevi atstāja novārtā un rūpīgi pucēja tikai savus ieročus. Vairākums nāca no getlandiešiem, tomēr Dzelksne laipni pieņēma ikvienu, kuram bija nenokārtoti rēķini un kuriem bija vienalga, kā tos nokārto. Reits pat nezināja, kā lielāko daļu sauc. Cits citam viņi nenozīmēja neko - šos ļaudis vienoja tikai ienaids. Šie vīri bija zaudējuši ģimeni vai draugus. Viņi bija pazaudējuši paši sevi, viņiem neatlika nekas cits kā atņemt citiem to, kā pašiem vairs nebija.
Daži vilka cilvēkus laukā no mājas, tikmēr citi tajās ielauzās, šķaidīja lādes un šķērda matračus, apgāza mēbeles, it kā meklējot paslēptas bagātības, lai gan īstenībā vienkārši demolēja demolēšanas dēļ. Upuri necīnījās pretī vairāk kā aitas, kuras velk uz nokaušanas placi. Agrāk Reits būtu brīnījies par to, ka viņi neaizstāvas, ka nepretojas, agrāk tas izraisītu viņā riebumu. Tagad Reits visu pārlieku labi saprata. Viņā pašā nebija palicis ne mazākās vēlmes cīnīties.
Cilvēki nav tikai gļēvuļi vai varoņi. Viņi ir kā viens, tā otrs atkarībā no situācijas. Atkarībā no tā, kurš nostājies viņu un kurš - otrā pusē. Atkarībā no tā, kā viņi dzīvojuši līdz šim, un no tā, vai viņi redz nāvi jau
Cilvēki ielās tika nostādīti uz ceļiem, dažus nogrūda zemē, vēl citus aizlidināja pa gaisu. Lielākā daļa paši nostājās garās rindas galā un padevīgi metās ceļos. Šur tur, kad nepieciešams, viņus pasteidzināja kāds pliķis vai spēriens, bet citādi - nekādas vardarbības. Beigu beigās sasists vergs ir lētāks nekā vesels, un, ja viņi nav tā vērti, lai tos varētu pārdot, priekš kam velti pielikt tik lielas pūles?
Reits pievēra acis. Ak dievi, cik viņš bija piekusis! Tik pārguris, ka gandrīz nespēja nostāvēt kājās. Viņš atsauca atmiņā brāļa seju, tad Skaras seju, bet abas grima miglā. Skaidri parādījās tikai tās sievietes seja, kura vērās degošajā mājā un ārprāta bēdās aizlauztā balsī sauca bērnus vārdā. Reits juta, kā acis pieplūst asarām, un ļāva plakstiem pavērties.
Kāds vensterietis ar sudraba riņķi nāsī vilka aiz padusēm kādu sievieti un smējās, tomēr smiekli skanēja saraustīti un nedabiski, it kā viņš censtos pats sevi pārliecināt, ka notiekošajā ir kaut kas smieklīgs.
Dzelksnei Batu gan smiekli nebija prātā. Muskuļi cilājās virs noskūtajiem deniņiem, rētas izvagoja viņas bālos vaigus, un cīpslas izciļņi saspringa rokā, kura turēja cirvi.
- Te vairumu nav vērts vest līdzi, - teica kāds no karavīriem, varena auguma getlandietis ar šķību žokli, un pašā rindas galā nogrūda uz ceļiem kādu vīrieti.
— Ko tad ar tiem iesāksim? — ierunājās kāds cits.
Dzelksnes balss skanēja bezkaislīgi un nevērīgi. - Es
esmu nolēmusi viņus nogalināt.
Kāda sieviete sāka šņukstēt un skaitīt lūgšanu un apklusa, saņēmusi sitienu.
Sapnis ir īstenojies - tu vari izlaupīt lielu pilsētu, vari ņemt visu, ko ieraugi. Kā lielākais no suņiem tu vari joņot pa tās pilsētas ielām, kur miera laikā tevi apmētātu ar nievām, tu vari spriest augstāko tiesu tikai tāpēc, ka tev ir ierocis un tu esi pietiekami liels nelietis, lai to liktu lietā.
Reita acis asaroja - varbūt no dūmiem, varbūt no sāpēm. Viņš domāja par māju, ko pats nodedzināja. Reits jutās iznīcināts un aprakts tāpat kā brālis, viņam trūka elpas. Šķita, ka viss, kas viņā vēl saglabājies glābšanas vērts, bija miris līdz ar Raki vai palicis mājās pie Rīnas.
Reita neveiklie pirksti atsprādzēja un norāva no galvas bruņucepuri, grabēdama tā nokrita zemē un aizripoja pa bruģakmeņiem. Viņš tikai noskatījās un stipri pakasīja pieplacinātos matus, bet gandrīz neko nejuta.
Reits pavērās sānis - tur, notupušies uz ceļiem, garā rindā kārtojās cilvēki. Viņš redzēja zēnu, kurš savilka pirkstus dūrē, tad pagrāba no rensteles dubļus. Viņš redzēja asaru kādas sievietes deguna galā. Viņš dzirdēja, kā vecais vīrs rindas galā ar katru elpas vilcienu izelpo bailes.
Zeme krakšķēja zem Dzelksnes zābaku zolēm, viņa tuvojās vecajam. Viņa nesteidzās, varbūt saņēmās drosmi, varbūt izbaudīja mirkli. Cirvja kāts lēnītēm slīdēja plaukstā, līdz Dzelksne to satvēra aiz nopulētā gala.
Vecais vīrietis sarāvās, kad Dzelksnes kājas apstājās viņam blakus, viņa tās iekārtoja stabilāk kā malkas cirtējs, pirms saskalda bluķi.
Dzelksne nopurinājās, nokremšļojās, pagrieza galvu sānis un nospļāvās. Viņa pacēla gaisā cirvi.
Reits izpūta gaisu saraustītā nopūtā, nostājās starp Dzelksni un veco vīru un ieskatījās meitenei acīs.
Reits neteica ne vārda. Viņš nebija pārliecināts, ka kaut vārds izskanēs no jēlās rīkles. Sirds sitās pavisam smagi. Viņš vienkārši stāvēja.
Klusums.
Karavīrs ar šķībo žokli spēra soli tuvāk. - Velc prom savu pakaļu, stulbeni, pirms es...
Nenovēršot skatienu no Reita, Dzelksne pacēla gaisā savu garo pirkstu un nošņācās. Vairāk neko, bet ar to pietika, lai milzīgais vīrs sastingtu kā sālsstabs. Viņš blenza uz Reitu tumsā noslēptām acīm, tikai to kaktiņos atblāz-moja Dzelksnes elfu rokassprādzes naidīgais sārtums.
— Nost no ceļa! — viņa teica.
- Es nevaru. - Reits nomauca vairogu no rokas un ļāva tam nokrist zemē. Viņš aizmeta cirvi, kas grabēdams novēlās uz vairoga. Šī nav atriebība, šī ir vienkārši slepkavība.
Dzelksnes rētām izkropļotais vaigs notrīsēja, Reits jau dzirdēja, cik nikni skanēs viņas balss, viņš jau redzēja, kā viņas pleci gandrīz dreb aiz naida. - Es otrreiz neteikšu, puis.