Reits pastiepa plaukstas uz priekšu. Puisis juta, ka asaras līst pār vaigiem, bet viņam bija vienalga. - Ja esi atvēzējusies slepkavošanai, vari sākt ar mani. Es esmu to pelnījis daudz vairāk par viņiem.
Reits pievēra acis un gaidīja. Viņš nebija tik liels muļķis, lai cerētu šādi izpirkt kaut simto daļu no paša nodarījumiem. Viņš vienkārši vairs nespēja stāvēt un noskatīties.
Kaut kas nokrakšķēja, un seju pārņēma sveloša sāpe.
Reits pret kaut ko paklupa, un galva ar blīkšķi atsitās pret akmeni.
Pasaule sagriezās. Viņš sagaršoja sāli.
Kādu bridi Reits tā gulēja un prātoja, vai viņa asinis jau aizplūst pa ielu. Viņš mēģināja saprast, vai tas viņu uztrauc.
Tomēr viņš vēl elpoja, jo ar katru ieelpu nāsī kaut kas noburbuļoja. Reits pielika sāpošo roku pie deguna - tas šķita divtik liels nekā parasti. Protams, salauzts, par to liecināja nelabums, kas pārņēma, tiklīdz pieskārās nāsīm. Reits ņurdēdams pārvēlās uz sāniem un atbalstījās uz
elkoņa.
>
Visapkārt peldēja skarbas un rētām izvagotas sejas, visas vērās uz viņu. Vecais vīrs joprojām stāvēja uz ceļiem, viņa lūpas kustējās klusā lūgšanā. Dzelksne joprojām stāvēja tepat ar cirvi rokā, un viņas elfu aproce kvēloja kā karstas ogles. Spriežot pēc asinīm uz meitenes pieres, Reits noprata, ka, visticamāk, ticis iebadīts.
- Nu, nu, — Reits noburkšķēja.
Nācās pielikt ellīgas pūles, lai apveltos uz vēdera, asinis no nāsīm lija uz delnām. Reits pacēlās uz viena ceļa, sagrīļojās un pagrūda roku uz priekšu, lai noturētu līdzsvaru, tomēr nepakrita. Nelabums atslāba, viņš paklupa, bet cēlās kājās un beidzot arī nostājās pilnā augumā jau atkal pa vidu starp Dzelksni un veco vīru.
- Te nu mēs esam. - Reits nolaizīja zobus un izspļāva asinis, tad atkal pastiepa uz priekšu plaukstas un pievēra plakstus. Tā viņš stāvēja un grīļojās.
— Lai dievi to nolād, — Dzelksne šnaca.
— Vai viņš zaudējis prātu? — ieminējās kāds cits.
— Galē nost, lai ir darīts, — norūca vīrietis ar šķībo žokli.
Vēl viena pauze. Šķita, ka tā velkas mūžīgi. Reits satrūkās un vēl ciešāk aizmiedza acis. Katru drebošo elpas vilcienu pavadīja salauztā deguna čīkstēšana, bet viņš to nevarēja izbeigt.
Reits saklausīja nesteidzīgu skrāpēšanos un pavēra vienu aci. Dzelksne bija iebīdījusi cirvi siksnas cilpā un stāvēja, rokas sānos iespraudusi. Reits skatījās uz viņu un muļķīgi mirkšķināja.
Tad jau laikam dzīvs.
— Ko iesāksim? — izmeta karavīrs ar nāsī ievērto rinki.
> >
— Laidīsim viņus vaļā, - attrauca Dzelksne.
— Un viss? - kareivis ar šķībo žokli nosēca, šķiezdams uz visām pusēm siekalas. — Kāpēc lai mēs viņus laistu vaļā? Viņi taču nepalaida vaļā manu sievu, vai ne?
Dzelksne pagrieza galvu un pavērās uz runātāju. - Vēl viens vārds, un tu pats tupēsi uz ceļiem ielas vidū. Lai viņi iet. - Dzelksne sagrāba veco vīru aiz apkakles, pierāva kājās un klūpošu pagrūda uz māju pusi.
Reita rokas nošļuka gar sāniem un seja neciešami pukstēja.
Viņš juta spļaudekļus atsitamies pret vaigu. Atskatījies viņš ieraudzīja, ka spļāvējs ir lielā auguma vīrs.
— Tu, sīkais kretīn! Tev bija jāmirst.
Pārgurušais Reits pamāja ar galvu un noslaucīja
spļaudekļus. - Nūja, droši vien. Tikai ne šī iemesla dēļ.
Tēvs Jārvi gāja pa priekšu, un gaiteni atbalsojās viņa elfu zižļa klaudzieni pret grīdu. Ar šo pašu zizli viņš nogalināja Gudro Jillingu. Jārvi soļoja tik ātri, ka Kolam nācās pielikt soli, lai neatpaliktu. Skifras skrandas sitās pret elfu ieroci, kuru viņa turēja pie sāna, un Ralfa un viņa karavīru zobeni žvadzēja aiz muguras. Māte Advina klumpačoja nopakaļus, viņas sarkanais matu ērkulis bija sapinies bezveidīgā mezglā, un ar vienu roku vecā sieviete centās vilkt sev līdzi virves galā iesietu verdzeni ar noberztu kaklu.
Gaitenī pie sienām bija sastutēti saliekti un rūsas plankumiem klāti ieroči. To karaspēku ieroči, kurus Augstie karaļi bija sakāvuši dažu pēdējo gadsimtu laikā. Šodien gan Augsto karali negaidīja uzvara. Caur šaurajiem logu spraišļiem Kols dzirdēja, kā Skekenmuižu izlaupa. Viņš saoda deguma smaku, saoda bailes, kas pielīp kā mēris.
Kols nodūra galvu un centās neiztēloties, kas notiek tur ārā. Viņš centās neiedomāties, kas varētu notikt tepat iekšā, kad Tēvs Jārvi beidzot nostāsies aci pret aci ar Veckundzi Veksenu.
— Ja nu viņa ir aizlaidusies? — Skifra izmeta.
— Viņa ir tepat, — Jārvi attrauca. - Veckundze Vek-sena nemēdz bēgt.
Gaiteņa galā atradās augstas tumša koka durvis ar izgrebtām ainām no Celtnieka Beila dzīves. Viņš iekaro Trovenlandi. Viņš ieņem Jutmārku. Viņš rāpjas cilvēku līķu kaudzē, lai sagrābtu visu Sašķelto jūru. Citudien
w
Kols atzinīgi novērtētu ja ne pašus iekarojumus, tad amatnieku prasmi, bet tobrīd neviens neprātoja par kokgrebumiem.
Kāds ducis sargu, bruņojušies ar drūmām sejas izteiksmēm un metienam gataviem šķēpiem, šķērsoja ceļu.
- Dodiet ceļu, - Tēvs Jārvi sacīja. Ralfs un viņa kareivji izklīda pa visu gaiteni. — Pasakiet viņiem, Māte Advina!
- Laidiet viņus garām, es jūs lūdzu! — Izklausījās, ka vārdi sagādā maģistrei tikpat lielas sāpes kā verdzenei ap kaklu apmestais striķis, tomēr viņa neapklusa. - Pilsēta ir kritusi. Tagad būtu velti izliet asinis.
Kols cerēja, ka sargi ieklausīsies, tomēr zināja, kā mēdz gadīties ar cerībām.
- Es nevaru. - Sardzes kapteinis bija itin slavens virs, uz viņa sudraba kniedēm apsistā vairoga bija uzzīmēts Galvenā maģistra ērglis. — Veckundze Veksena pavēlēja, ka šīm durvīm jāpaliek neatvērtām, un es devu zvērestu.
- Zvēresti... - Kols murmināja. - Tie nes tikai nepatikšanas.
Skifra pagrūda viņu malā un padrāzās garām, piespiedusi elfu ieroci pie pleca. — Lauz savu zvērestu vai sveicini Nāvi, - viņa paziņoja.
- Lūdzu! - Māte Advina centās iespraukties starp Skifru un karavīriem, bet kāds parāva maģistri atpakaļ.
Kapteinis lepni pacēla vairogu virs galvas. - Es no tevis nebaidos, ragana! Es...
Skifras ierocis īsi ierējās, troksnis kā pērkons atbalsojās šaurajā telpā. Puse no kapteiņa vairoga aizlidoja pa gaisu, viņa liesmu apņemtā roka tam pakaļ, nogāžot no kājām aizmugurē stāvošo. Šis sargs stipri atsitās pret durvīm, atlēca atpakaļ un nokrita zemē uz sejas. Viena kāja mazliet noraustījās un sastinga, asinis plūda no gruzdošā līķa, ar tām bija notašķīti arī smalkie kokgrebumi uz durvīm. Kāds metāla priekšmets nokrita zemē, palēcās un džinkstēdams aizripoja kaktā.
- Vai vēl kāds vēlas saglabāt uzticību Veckundzei Veksenai? — Jārvi painteresējās.
Kā pēc iepriekšējas vienošanās sargi nometa ieročus uz grīdas.
- Visžēlīgā dieviete, - Māte Advina nočukstēja, kad Ralfs veikli pārkāpa pār kritušo sardzes priekšnieku, ieķērās dzelzs rokturos un uzgūla durvīm, tomēr tas neko nedeva.
- Aizslēgts, - viņš norūca.
Skifra vēlreiz pacēla seno elfu ieroci. - Man ir atslēga.
Ralfs metās pie durvīm. Kols ar plaukstām aizsedza ausis, jo ierocis izspļāva uguni, un tur, kur nupat vēl bija durvju vidus, skaistie grebumi sasprāga gabalos un skaidas aizlidoja pa gaisu, saceļot bīstamus putekļu mākoņus. Atbalss vēl nebija apklususi, kad Skifra jau devās uz priekšu, pacēla kāju un iespēra pa durvīm. Drebēdamas tās atvērās.
Vaidu palāta lika apreibt pat tam, kurš bija redzējis Strokomas brīnumus. Elfu akmens un stikla sienas aizstiepās tālumā, apaļš balkons pacēlās piecu cilvēku augstumā un virs tā - vēl viens, tikpat augstu. Viss gailēja neprāša iedegtā liesmā, jo pašā apaļās grīdas vidū dega milzīgs ugunskurs. No grāmatām, papīriem un pergamenta ruļļiem sakrautais sārts pacēlās augstu kā karaļa kapkalns, un no rēcošo liesmu radītā karstuma Kolam uz pieres izspiedās sviedri.