Visaugstāk slējās sešu Augsto dievu statujas, un liesmas mirdzēja to granātakmcņu acīs, tomēr nesen uzslietā Vienīgās dievietes skulptūra pat uz tiem noraudzījās no augšas. Statuja - ne īsti vīrietis, ne sieviete — vērās lejup absolūtā vienaldzībā par posta darbiem. Liesmas izgaismoja arī mazākas figūras. Dažas no pelēkā ģērbtajām Maģistrāta māsām šausmās vērās uz durvīm, citas izmisīgi turpināja mest grāmatas ugunī, un apdegušas papīra lapas augstu cēlās atbalšu pārņemtajā gaisā, lai pēc tam kā rudens lapas nolaistos uz zemes.
— Apturiet viņas! — Tēvs Jārvi iekliedzās, viņa griezīgā balss pārspēja liesmu rūkšanu. — Aplieciet tām kakla-riņķus un pieķēdējiet! Vēlāk izšķirsim, kuru pasargāt un kuru atzīt par vainīgu.
Ralfa vīri jau plūda telpā, un liesmas atspīdēja viņu bruņās, asmeņos un alkatīgajās acīs. Kāds vilka līdzi meiteni ar noskūtu galvu un atņirgtiem asiņainiem zobiem. Gluži kā Kols, šī mācekle tikai darīja to, ko viņai lika; to aptvēris, viņš saberzēja vecās rētas, kur pirms tik ilga laika atradās viņa paša verga riņķis.
Kāds varbūt padomās: savādi, ka tas, kurš pats izcietis verga likteni, tik veikli metas iegrūst verdzībā citus, bet Kols zināja patiesību. Beigu beigās mēs visi mācām citiem to pašu, ko mācīja mums.
- Kur Veckundze Veksena? - Skifra šņāca, un slienas šķīda pa gaisu no viņas apsvilušajām lūpām.
- Augšā! - noīdēja kāda raudoša maģistre. - Otrajā balkonā! — Skekenmuižā vairs nebija vietas uzticībai, te valdīja tikai uguns un haoss.
Plašajā zālē un šaurajā gaitenī pelni lidinājās pa gaisu kā melnas sniegpārslas. Vīri skrēja augšup pa vītņveida kāpnēm aizvien augstāk un augstāk, tumsā atbalsojās viņu elpa un šaudījās ēnas. Viņi paskrēja garām vienām durvīm un iebrāzās otrās, kur tos apžilbināja spilgta gaisma.
Veca sieviete stāvēja pie elfu metālā kaltajām margām, viņas tērpa trēns aizstiepās prom pa grīdu un sirmie mati bija īsi apcirpti. Sievietei blakus atradās augsta grāmatu kaudze, kuru muguriņas bija rotātas ar zeltu un dārgakmeņiem. Viņa pagrāba tik, cik varēja noturēt saujā, un pārmeta grāmatas pār margām: gadiem veikti darbi, desmitgadēm apgūtas mācības, gadsimtiem senas zināšanas ielidoja ugunī. Tā jau notiek, kad Kara māte izpleš spārnus. Acumirklī tā smiedamās iznīcina visu, ko viņas raudošais vīrs Miera tēvs rūpīgi veidojis mūža garumā.
- Veckundze Veksena! - Jārvi uzsauca.
Maģistre sastinga, pleci saguma, un viņa lēnām pagriezās.
Sieviete, kura valdīja pār Sašķelto jūru un lēma neskaitāmu tūkstošu likteņus, kura lika karavīriem dre-bēt aiz bailēm un izmantoja karaļus kā marionetes, nebūt neizskatījās tā, kā Kols iztēlojās. Šī nebija ļauna pāta-rotāja, nedz arī ļaunuma iemiesojums, bet gan mātišķa seja - apaļa, ar dziļām rievām. No skata gudra un draudzīga. Nekādas bezgaumīgas dižošanās ar statusu, vien smalka ķēdīte ap kaklu un tajā pakarināti aprakstīti papīra gabali. Priekšraksti un spriedumi, vēl nenokārtoti parādi un pavēles, kuras jāizpilda.
Veckundze Veksena smaidīja. Nebūt ne kā izmisis upuris, kurš beidzot piestājis krastā. Drīzāk tā raugās mentors, kura nepaklausīgais audzēknis beidzot atsaucies viņa aicinājumam.
- 'levs Jārvi! - Zemā tembra balss skanēja mierīgi un nosvērti. - Laipni lūdzu Skekenmuižā.
- Jūs dedzināt grāmatas? — Jārvi pavisam nesteidzīgi tuvojās savai vecajai skolotājai. - Es domāju, ka maģistra pienākums ir zināšanas saglabāt...
Veckundze Veksena tikai viegli noklakšķināja mēli. Tā dara skolotājs, vilies par neapdomīga skolēna muļķību. - Vēl tikai nolasiet man lekciju par maģistra pienākumiem. - Viņa ļāva pēdējām rokā paņemtajām grāmatām nokrist no balkona. - Jūs negūsiet labumu no manis savāktajām gudrībām.
- Man tās nav nepieciešamas. — Jārvi pacēla savu elfu metāla zizli. — Man ir šis te.
- Elfiem ari tas bija, un, lūk, pie kā tas viņus noveda.
- Es esmu mācījies no viņu kļūdām, nemaz nerunājot par jūsējām.
- Baidos, ka jūs neko neesat iemācījies.
- Aizmirstiet par zināšanām, — Skifra norūca. - Jūs liesiet asinis par tām asinīm, kuras likāt liet maniem bērniem, par manu bērnubērnu izlietajām asinīm. -Viņa pielika elfu ieroci sev pie pleca. - Es nožēloju tikai vienu: ka jūs nekādi nevarēsiet izliet pietiekami daudz
asinu.
>
Veckundze Veksena pat nesatrūkās, skatoties Nāvei acis. - Jūs maldāties, ja domājat, ka jūsu bērnu asinis ir uz manas sirdsapziņas, ragana. Runā, ka jūs tikāt redzēta Kaljivā, kur priecājāties, ka esat tikusi prom no Sašķeltās jūras, ka esat vairāk nekā pārliecināta, ka vairs nekad neatgriezīsieties.
- Jūsos nav nekā, izņemot melus, maģistre, - Skifra nošņāca, un sviedru lāses iemirdzējās uz viņas sarauktās pieres. - Jūs nosūtījāt zagļus un slepkavas, lai tie vajā mani!
Veckundze Veksena ar nožēlu nopūtās. — To saka zagle un slepkava, kura laiza pēdas visu meļu princim. — Viņa pārlaida skatienu pār Kolu, tad Skifru un visbeidzot -pār Tēvu Jārvi. - Kopš brīža, kad tu pēc pārbaudījuma noskūpstīji mani uz vaiga, es zināju, ka tu esi čūska. Man vajadzēja tevi iznīcināt jau tad, bet es izvēlējos žēlastību.
- Žēlastību?! — Jārvi skaļi ierēcās. - Jūs cerējāt, ka piespiedīsiet mani karot par jums, nevis pret jums.
- Iespējams. — Veckundze Veksena ar riebumu nopētīja elfu ieroci, kas kā bērns gulēja Skifras rokās. - Tikai man nekad neienāca prātā, ka tu nonāksi tik tālu. Pārkāpt vispamatīgāko no visiem mūsu Maģistrāta likumiem? Savu ambīciju dēļ riskēt ar visu pasauli?
- Jūs taču zināt teicienu: lai Miera tēvs lej asaras par metodēm, lai Kara māte priecājas par rezultātu.
- Es zinu šo teicienu, tikai tas pieder slepkavu, ne maģistru mēlei. Tu esi inde.
- Neizliksimies, ka tikai viens no mums ir nostājies tumsas pusē! - Tēvs Jārvi spēra soli uz priekšu, un viņa acīs iemirdzējās liesmu atspulgi. - Es esmu tā inde, kuru jūs sajaucāt pēc savām receptēm. Inde, kuru jūs savārījāt, kad pavēlējāt nogalināt manu tēvu un brāli. Jūs nepieļāvāt, ka pašai reiz nāksies to dzert.
Veckundzes Veksenas pleci saguma. - Arī mani māc nožēla. Par to, ka beigu beigās nākas zaudēt visus spēkus. Tomēr Leitlinas muļķība agrāk vai vēlāk ievilktu mūs Kara mātes apskāvienos. Es centos vadīt mūsu kuģi tā, lai tas neuzskrietu uz klintim. Centos izvēlēties mazāko ļaunumu un lielāko labumu. Savukārt tu pieprasi haosu.
Galvenā maģistre norāva no kaklā pakārtās ķēdītes papīra lapu un meta to Jārvi, lapa nolidoja uz grīdas abiem pa vidu. - Es tevi nolādu, nodevēj. - Viņa pacēla roku, un Kols ieraudzīja, ka maģistrei plaukstā ieteto-vēti koncentrēti, no sīkiem burtiem veidoti apļi. — Es tevi nolādu Vienīgās dievietes un daudzu dievu vārdā. -Veckundzes Veksenas dzidrā balss atbalsojās Vaidu palātas augstajā domā. - Tevi nodos ikviens, kuru tu mīli! Viss, ko tu radīsi, satrūdēs! Viss, ko tu uzcelsi, sabruks!
Tēvs Jārvi tikai paraustīja plecus. - Nekas nav mazvērtīgāks par uzvarētā lāstiem. Būtu jūs spērusi kāju uz aizliegtās Strokomas zemes, jūs to zinātu. Viss reiz sabrūk.
Viņš spēra strauju soli uz priekšu un ar sažuvušo roku pagrūda maģistri.