Veckundzes acis izbīlī iepletās. Laikam tomēr neatkarīgi no tā, cik esam gudri, tiklīdz paveras Beidzamās durvis, solis pāri slieksnim vienmēr nāk negaidīti.
Viņa bezjēdzīgi iepīkstējās un pārvēlās pāri margām. Atskanējušais blīkšķis atbalsojās, un tam sekoja garš, šausmu pilns kliedziens.
Kols metās uz priekšu un norija baiļu kamolu, tomēr paskatījās pāri balkona margām. Apakšā joprojām dega ugunskurs, dūmi cēlās gaisā, un vibrējošais siltais gaiss smagi iespiedās puisim sejā. Visvarenā Galvenā maģistre gulēja blakus ugunskuram, no tāda augstuma viņas sadragātais augums šķita pavisam sīks. Viss reiz sabrūk. Māte Advina lēni nometās ceļos turpat blakus un piespieda plaukstu pie purpursarkanā krāsā noziestajām lūpām.
- Tātad esmu izpildījis zvērestu. — Tēvs Jārvi skumji paraudzījās uz savu sažuvušo roku, it kā pats nespētu īsti noticēt, ko tā izdarījusi.
- Jā. - Skifra aizmeta elfu ieroci, un tas grabēdams aizripoja pa balkonu. - Mēs abi esam atriebušies. Kā jūs jūtaties?
- Biju gaidījis ko vairāk.
- Atriebība ir veids, kā turēties pie tā, ko esam zaudējuši. - Skifra atslēja muguru pret sienu un slīdēja lejup, līdz apsēdās zemē uz sakrustotām kājām. - Kā ķīlis starp Beidzamajām durvīm, lai pa spraugu mēs joprojām varētu uzmest acis aizgājušo sejām. Ar visu savu būtību mēs tiecamies pēc tās, pārkāpjam visus likumus, lai to panāktu, bet, tiklīdz esam to īstenojuši, nav vairs nekā, tikai sēras.
- Mums jāatrod jauns mērķis, pēc kā tiekties. - Tēvs Jārvi uzlika sažuvušo plaukstu uz margām un pārliecās pāri. - Māte Advina!
Sarkanmatainā maģistre lēni piecēlās kājās un pavērās augšup uz viņiem, ugunskura liesmās asaras mirdzēja uz viņas vaigiem.
- Nosūtiet ērgļus pie Jutmārkas un Zemmales maģistriem! - Jārvi iesaucās. - Nosūtiet ērgļus pie Inglfordas un Salu maģistriem. Sūtiet ērgli pie ikviena, kurš meties ceļos Veckundzes Veksenas priekšā.
Mātes Advinas skatiens pievērsās zemē gulošajam skolotājas līķim un tad pacēlās augšup. Ar delnu viņa noslaucīja asaras un, kā izskatījās Kolam, diezgan mierīgi pielāgojās jaunajai lietu kārtībai. Vai viņai bija izvēle? Vai kādam citam bija izvēle?
- Ar kādu vēsti? — Māte Advina jautāja un stīvi pielieca galvu.
- Dariet zināmu, ka tagad viņiem jāliecas ceļos Vec-kungam Jārvi.
Nogalināto līķi bija samesti kaudzē pie durvīm. Pēc apģērba ar septiņu staru saules piespraudēm Reits saprata, ka tie ir Vienīgās dievietes priesteri. Ikvienam bija precīzi pāršķelts pakausis, un asinis krājās zemē zem līķiem, atstājot uz baltā marmora pakāpieniem tumšas svītras, ko līņājošais lietus atšķaidīja gaišāk sārtu.
Iespējams, viņi bija cerējuši uz žēlastību. Bija labi zināms, ka Zobenlauzis labprātāk padara par vergiem, nevis nogalina. Beigu beigās - kāpēc lai nogalinātu to, kuru var pārdot? Todien gan šķita, ka Gormu pārņēmis iznīcināšanas gars.
Reits nošņaukājās caur salauzto degunu un iegāja Augstā karaļa diženajā templī, šķembas vien nokrakšķēja
zem viņa zolēm.
>
Ēkas jumts nebija pabeigts - pret baltajām debesim slējās nepiesegtas spāres, un uz tikpat nepabeigtās grīdas mozaīkas flīzēm pakšķēja lietus lāses. Telpā atradās gari soli, uz kuriem agrāk droši vien sēdēja un lūdzās dievbijīgie, tagad gan dievlūdzēju tur vairs nebija, tikai Vensterzemes karavīri, kuri iedzēra, smējās un demolēja.
Kāds bija apsēdies uz sola, kājas sacēlis uz otra un apzeltītu gobelēnu apmetis ap pleciem kā apmetni. Ar atgāztu galvu un izbāztu mēli viņš ķēra lietus lāses. Viņam garām Reits izgāja caur varenajiem un staltajiem pīlāriem, kas slējās debesīs kā koku stumbri, no skatīšanās augšup un smalkā akmeņkaļu darba apbrīnošanas augstu virs galvas viņam jau sāpēja kakls.
Plašās zāles centrā uz galda gulēja kāds līķis; apzeltītais sarkana auduma pārklājs sagūla arī uz grīdas, un bālās rokas, drīzāk izkaltušas ķetnas, nelaida vaļā dārgakmeņiem rotātu zobenu. Blakus stāvēja Sorjorns un pētīja nelaiķi.
- Pārāk sīks, lai būtu Augstais karalis, - karognesis sacīja, visticamāk, kaut kur pazaudējis savu karogu.
- Vai tas ir viņš? — Reits nomurmināja. Veroties sakritušajā sejā, viņš neticēja savām acīm. - Diženākais starp cilvēkiem, dieviem un karaļiem? — Viņš vairāk atgādināja vecu vergu tirgotāju, nevis Sašķeltās jūras valdnieku.
- Viņš ir beigts jau vairākas dienas. — Sorjorns izrāva zobenu no Augstā karaļa nedzīvajām rokām, un viena novēlās no galda. Sorjorns nolika zobenu uz grīdas un izņēma kaltu, lai noskaldītu dārgakmeņiem nosēto gardu, bet tad apstājās. — Vai tev ir āmurs?
- Man nav nekā, - Reits atņurdēja un teica to no tīras sirds.
Zāles galasicna sārtos, zilos un zeltītos toņos bija apgleznota ar spārnotām sievietēm dažādās ainiņās. Reits nespēja aptvert šo stundām, dienām un nedēļām ilgi tapināto fresku jēgu. Gorma karavīri trenējoties tās apmētāja ar cirvjiem un smējās, kad apmetums lieliem gabaliem šķīda pret zemi. Agrāk Reits būtu smējies kopā ar šiem vīriem, veroties, kā pierobežā nodeg lauku sētas. Tagad kareivji viņu vairs nemanīja.
Uz tempļa galā izbūvēta marmora paaugstinājuma atradās milzīgs melna akmens blāķis. Atbalstījies pret to ar dūrēm, Gromgilgorms stāvēja un vērās uz logu augstu pie griestiem, kur krāsainā vitrāžā bija attēlota cita aina, kurā kāds stāvs ar sauli aiz muguras kaut ko sniedz bārdainam vīrietim.
- Skaisti, — Reits nomurmināja, priecājoties par to, kā Saules māte iespīd stiklā un met krāsainus starus pār grīdu, akmens bluķi un svecēm, pār zelta kausu un uz tā novietoto vīna krūku.
Gorms pameta skatienu sānis. - Atceros laikus, kad tikai asinis un slava tev šķita skaistas.
Reits nespēja to noliegt. - Cik noprotu, cilvēki mēdz mainīties, manu karali.
- Reti kad uz labo pusi. Kas noticis ar tavu seju?
- Pateicu sievietei to, ko viņa negribēja dzirdēt.
- Viņas pretargumenti bija iespaidīgi, vai ne?
- Nūja. - Reits pielika pirkstu pie pulsējošā deguna un saviebās. - Dzelksne Ваш prot debatēt.
- Kā tad! Tikai nesaki, ka neviens tevi nebrīdināja.
- Baidos, ka man raksturīga pārgalvība, manu karali.
- Pat gudrajiem nav viegli atrast smalko robežu starp drosmi un muļķību. - Domās iegrimis, Gorms spēlējās ar vienu no kaklā pakarinātajām gardām, un Reitam iešāvās prātā: nez kura nelaiķa zobenu tā reiz līdzsvarojusi. - Es jau labu laiku pētu to logu un nevaru saprast, kas tajā atainots.
- Man šķiet, ka tur Vienīgā dieviete atvēl troni Augstajam karalim.
- Tev taisnība! — Gorms uzsita knipi. - Bet tie ir tikai skaisti meli. Es reiz satiku vīru, kurš izgreba to troni, un viņš nebija dievs, bet gan vergs no Sagenmarkas ar neaptverami smacīgu elpu. Nekad neesmu uzskatījis to par smalku meistardarbu, un manas domas nav mainījušās. Pārāk sacakots. Laikam likšu izgatavot jaunu.
Reits izbrīnā sarauca pieri. - Vai jaunu troni, manu karali?
- Drīz ar kroni galvā sēdēšu Vaidu palātā kā visas Sašķeltās jūras Augstais karalis. - Gorma skatiens aizklīda sāņus un lūpas savilkās pašapmierinātā smaidiņā. - Neviens cilvēks nav ticis aplaimots ar varenākiem ienaidniekiem kā es. Trīs brāļi Ūtriks, Odems un Ūtils. īpaši viltīgā ķeizariene Leitlina. Gudrais Jillings. Veckun-dze Veksena. Pats Augstais karalis... Esmu izrādījies spēcīgāks par viņiem visiem, ar spēku, viltību un prasmi rīkojoties ar ieročiem, ar Kara mātes labvēlību un Tēva Jārvi nodevību.
- Dižens varonis vēl elpo pat tad, kad vārnas jau dzīro. Dižens valdnieks noskatās, kā sadeg viņa ienaidnieku līki. - Lai cik tukši šie vārdi tobrīd šķistu Reitam,