> > 7
Gorms pasmaidīja, tos uzklausot. Cilvēki vienmēr smaida, dzirdot kādu atkārtojam viņu mācīto.
- Jā, Reit, tieši tā! Lai gan tavs brālis runāja vairāk, tu vienmēr biji tas gudrākais. Vienīgais, kurš saprata pa īstam! Kā jau tu teici, Skara kā karaliene raisīs skaudību visā pasaulē, viņa labi pārvaldīs manu dārgumu glabātavu un dzemdēs man veselīgus bērnus, viņa runās atklātu valodu, kas man sagādās draugus visā jūras piekrastē. Izrādās, tu rīkojies pareizi, viņu nenogalinot.
Reits savilka pirkstus dūrēs, tie iesāpējās. - Vai jūs tā uzskatāt, manu karali? — Reita balss gandrīz izčākstēja līdz čukstam, viņam metās nelabi no greizsirdības un netaisnības, bet Gorms to uztvēra kā pateicības asaras.
- Es tā uzskatu un... tev piedodu. — Zobenlauzis pasmaidīja tā, it kā viņa piedošana būtu labākā dāvana, kādu cilvēks var saņemt, un noteikti labāka par to, kādu Reits pelnījis. - Mātei Skērai patīk pastāvība. Savukārt es vēlos, lai ap mani atrastos vīri, nevis vergi, kuri neko neapšauba. Patiesi uzticīgam kalpotājam dažbrīd jāpasargā savs pavēlnieks no viņa paša pārsteidzīgajiem lēmumiem.
- Dievi tik tiešām ir izrādījuši jums savu labvēlību un devuši vairāk, nekā jebkurš cilvēks varētu vēlēties. — Vairāk, nekā jebkurš cilvēks būtu pelnījis, īpaši jau šis te. Reits pavērās uz smaidošo seju, kuru izroboja simtiem kaujās gūto rētu, kuras nu iekrāsojās vitrāžas bezgaumīgajos toņos. Reiz viņš apbrīnoja šo cilvēku. Šis cilvēks bija padarījis Reitu par tādu, kāds viņš ir, - par slepkavu.
Reits paķēra no altāra zelta kausu. - Ļaujiet man uzsaukt tostu par jūsu uzvaru! - Viņš piešķieba kausu tik spēji, ka tumšais vīns kā sarkanas asins lāses izlija pār marmora paaugstinājumu. Reits iedzēra malku kā kausu pildītājs, lai pārliecinātos, ka vīns ir drošs un to drīkst aizskart lūpas, kas vērtīgākas par viņējām.
Aiz muguras atskanēja krakšķis, atbalsojās lāsti, un Gorms pagriezās. Ar to pietika, lai Reits iebāztu divus pirkstus uz krūtīm pakarinātajā maisiņā un sataustītu auksto stiklu.
Augstā karaļa izkaltušais līķis, nogrūsts no bēru galda, bija nokritis zemē, un divi Gorma kareivji nespēja tikt galā ar tumšsarkano līķautu. Smalkais audums saplīsa, jo vīri par to cīnījās kā suņi par kaulu.
- Šķiet, tas labi iederētos kādā varondziesmā, -Gorms nomurmināja, veroties uz kailu tā cilvēka līķi, kurš reiz valdīja pār Sašķelto jūru, bet tagad praktiski bez goda izrādīšanas vāļājās uz paša nepabeigtās grīdas. - Lai gan par šo dienu sacerēs vēl daudz dziesmu.
- Dziesmas par pilsētu krišanu un karaļu nāvi, — Reits piebilda. Viņš metās uz ceļiem un sniedza zelta kausu savam pavēlniekam. Tāpat kā savulaik darīja pēc katra dueļa un katras kaujas, pēc katras uzvaras, pēc katras nodedzinātās lauku sētas un katras nekrietnās slepkavības. - Lai slavēts jaunais Augstais karalis, kurš dzēris no
sentēvu kausa! — viņš iesaucās.
>
- Es tevi nepienācīgi novērtēju, Reit. - Gorms sniedzās pēc kausa un pasmaidīja tieši tāpat kā Skara, kad piemērīja savu bruņukreklu, tikai šoreiz Reita rokas saglabāja mieru. - Esmu bijis netaisnīgs, un tagad mēs redzam, kāds liktenis piemeklē netaisnīgu karali. Tu atgriezīsies pie manis un atkal nesīsi manu zobenu un manu kausu. — Gromgilgorms pielika kausu pie lūpām.
Reits ievilka elpu un lēni nopūtās. - Neko vairāk es nekad neesmu vēlējies.
- Nūja. — Zobenlauzis sarauca degunu. - Tam vīnam ir nejauka garša.
- Vai maz iespējams pateikt vēl precīzāk. — Gorms piemiedza acis un pavērās uz Reitu pār kausa malu, bet iedzēra vēl vienu malku. — Tu esi pamatīgi mainījies. Laiks, ko pavadīji blakus manai topošajai karalienei, ir iemācījis tev lielu izpratni un pacietību.
- Karaliene Skara lika man uz daudz ko paskatīties citādi, manu karali. Man jāpavēsta viņai, ka pametu dienestu viņas paspārnē un atgriežos savā īstajā vietā. Pie īstā karaļa sāniem.
- Pie īstā karaļa? Gandrīz jāsaka, ka tu esi labi dresēts! - Gorms izdzēra kausu sausu un aizmeta. Tas grabēdams aizripoja pa altāri. Gorms noslaucīja bārdā iepilējušās lāses. - Tad jau ej pie karalienes, visticamāk, viņa ir jau izkāpusi krastā. Beigu beigās mums rīt gaidāmas kāzas. Domāju, viņa noskums, ka jāzaudē savs mīļākais suns. - Zobenlauzis pastiepa roku lejup, lai nevērīgi pakasītu Reitam aiz auss. - Savukārt es priecāšos, ka atgūstu savējo.
Reits dziļi paklanījās. - Suns būs nesalīdzināmi priecīgāks, manu karali. - Viņš pagriezās un cienīgi, gandrīz tikpat diženi kā agrāk nokāpa no paaugstinājuma, pamāja ar galvu Sorjornam, kurš nāca pretī ar Augstā karaļa apskrāpēto gardu rokās.
— Vai nodedzināt šo māju, mans karali? - karognesis jautāja Reitam aiz muguras.
— Kāpēc lai nodedzinātu to, ko var izmantot? — Gorms atbildēja. - Daži kalta cirtieni, un šīs nožēlojamās statujas būs pārvērstas Kara mātes veidolā - acumirkli mēs būsim uzslējuši varenu templi viņai par godu! Piemērota dāvana tai, kura dāvājusi savam mīļākajam dēlam visu Sašķelto jūru...
Reits izgāja no zāles un uzsmaidīja naktij. Beidzot viņam vairs nebija, ko nožēlot.
Skara pētīja savu atspulgu spogulī. To pašu viņa darīja todien, kad pirmoreiz ieradās Torlbijā, bēgot no vectēva Dievzāles degošajām krāsmatām, - šķita, ka tas noticis pirms simt gadiem. Toreiz viņa gandrīz nepazina spogulī redzamo trauslo meiteni. Skara nejutās īsti pārliecināta, vai labi pazīst to sievieti ar asajiem vaibstiem, kuru redzēja tobrīd, - sievieti ar lepnu izaicinājumu skatienā, cietsirdīgi savilktām lūpām un dunci pie dārgakmeņiem rotātās siksnas, turklāt šķita, ka viņa ir vairāk nekā gatava likt to lietā.
Skara pagrieza aproci, ko savulaik nēsājis Celtnieks Beils, un sarkanais akmens iemirdzējās. Viņa atcerējās, kā saņēma rotu no vectēva rokām, un pārlika, cik ļoti viņš lepotos, ja tagad redzētu mazmeitu. Skara iztēlojās vectēva smaidīgo seju un sarāvās, atminoties, kā viņa līķis iekrita ugunsbedrē. Nekas cits neatlika kā norīt rīklē jau atkal sakāpušo nelabumu, pievērt acis un censties nomierināt pārlēcieniem pukstošo sirdi.
Reiz Skara sevi pārliecināja, ka būs brīva tad, kad
redzēs Gudrā Jillinga līķi. Viņa juta, kā verdzene maigi
sakārto ap kaklu aplikto gardu ķēdi, kurā pavisam drīz
karāsies Augstās karalienes atslēga, un aukstums smagi
sagūla uz viņas atsegtajiem pleciem - tā bija padarīto
darbu un izdarīto izvēlu nasta.
>
Tā vietā, lai atbrīvotos no Mātes Kīras un karaļa Fina
у
rēgiem, viņa bija tiem pievienojusi Gudrā Jillinga un viņa sabiedroto rēgus. Tā vietā, lai atbrīvotos no viņa salto pirkstu pieskāriena Meža zāles pustumsā, kaujas laukā iepretī Beila strēlei Skara iekala sevi vēl ciešākā Jillinga dūres pirmsnāves tvērienā.
Mātei Oudai izrādījās taisnība. Jo ātrāk centies aizbēgt no pagātnes, jo ātrāk tā dzenas tev pakaļ. Atliek tikai pagriezties un ieskatīties tai acīs, censties ļauties pagātnei, lai rezultātā būtu stiprāka nākotnes izaicinājumu priekšā.
Pie durvīm kāds skaļi pieklauvēja, Skara spēji un ilgi ievilka elpu, tad atvēra acis. - Ienāciet.
Zilajam Dženeram tika uzticēts ceremonijā ieņemt Skaras tēva vietu, kas šķita piedienīgi, jo tagad viņš bija viņas tuvākais radinieks. Ieraugot svēto audumu uz Dženera pleca, Skarai rīklē atkal saskrēja nelabums. Šo audumu apvīs ap viņas un Gorma roku, lai viņus savienotu uz mūžu.
Vecais sirotājs pienāca, apstājās blakus un lēni nogrozīja galvu. Spogulis darīja viņa daudz cietušo seju vēl