daudz vairāk pieredzējušu. - Jūs nudien izskatāties pēc Augstās karalienes. Kā jūs jūtaties?
- Tā, it kā tūlīt vemšu.
- Dzirdēju, ka tieši tā meitenei arī jājūtas savā kāzu dienā.
- Vai viss ir gatavs?
Ja Skara cerēja, ka milzu plūdi aiznesuši kāzu viesus tālu prom jūrā, viņu gaidīja vilšanās. - Nekas tāds vēl nav redzēts! Ķēniņiene Leitlina atveda jūdzēm daudz balta aizkaru auduma, Vaidu palāta ir izrotāta puķu virtenēm, bet grīdas nobārstītas rudens lapām. Vienīgās dievietes statuja jau palikusi bez galvas un drīz vien zaudēs arī ķermeni, bet Augstie dievi ir atgriezušies savā vietā. Sakiet par Tēvu Jārvi, ko gribat, bet viņš prot visu
izdarīt uz ūsinu.
»
Skara izpūta gaisu no vaigiem. - Nu jau Veckungs Jārvi.
- Pēdējā laikā daudzi ir kāpuši krietni augstāk.
- Uzrāpušies līķu kalnā. - Skara sakārtoja gardu ķēdi ap kaklu, un uz krūšu kaula iegailējās Gudrā Jillinga briljants. - Un es pati - visaugstāk.
Dženers gandrīz neklausījās. - Ļaudis sabraukuši no visiem Sašķeltās jūras nostūriem: no Getlandes, Troven-landes un Vensterzemes, pat no Inglfordas un Salām. Sanākuši no šendu, banju un vēl diezin kādām zemēm -to es nudien nezinu. Es pat redzēju dažus emisārus no Katālijas, kuri gribēja runāt ar Augsto karali, bet uzzināja, ka kopš viņu došanās ceļā karalis ir cits.
- Kāds ir ļaužu noskaņojums?
- Daudzas brūces vēl nav sadzijušas — kā ierasts, tās, kuras mēdz ilgi sulot, bet lielākoties cilvēki priecājas, ka Kara māte sakļauj spārnus un Miera tēvs atkal smaida. Daudzi nicina Gormu; vēl vairāk ir tādu, kuri neuzticas Jārvi, bet mīlestība pret jums gan ir pārņēmusi daudzus.
- Pret mani?
- Jūsu slava ir aizskanējusi tālu un plaši! Karotāja karaliene, kas cīnījās par savu zemi, kad vairs nebija neviena, kam to darīt! Sieviete, kura pazemoja Gudro Jillingu, bet izrādīja tam cieņu nāves brīdī. Dzirdēju runājam, ka jūs sevī apvienojat varenību un žēlsirdību. Ašenlīra esot atgriezusies.
Skara uzmeta acis savam atspulgam. Atmiņā nenāca ne mazākā cieņa pret Jillingu, tikai maks ar papīra strēmelēm. Pār lūpām izlauzās skāba atrauga, Skara pielika plaukstu pie vēdera un nodomāja: nez vai Ašenlīru arī mocīja baiļu izraisītas kuņģa kaites. - Patiesībai un slavas dziesmām reti ir pa ceļam, vai ne? - viņa nomurmināja.
- Pat ne vienā virzienā, tomēr skaldus jau nenolīgst, lai viņi teiktu patiesību. - Iestājās klusums, un Zilais Dženers zem sarauktām uzacīm paraudzījās uz Skaru. - Vai esat pārliecināta, ka gribat to darīt?
Skara nemaz nebija pārliecināta, tomēr viņa nevēlējās pašas šaubām uzkraut vēl Džcnera bažas. - Es noslēdzu darījumu. Nevaru uzgriezt muguru, pat ja to vēlētos.
- Vai jūs vēlaties? Iespējams, pasaulē ir vēl sliktāki cilvēki par Zobenlauzi, tomēr man šķiet, ka es jūs pazīstu, manu karalien. Ja jūs pati varētu izvēlēties, šaubos, vai jūs ņemtu par vīru tieši viņu...
Skara norija smagu kamolu. Tā meitene, kāda viņa bija, pirms liesmas apņēma vectēva Dievzāli, varbūt sapņotu par citādu izvēli. Tāpat kā tā meitene, kura tumsā cieši piekļāvās Reitam, — tomēr viņa vairs nebija meitene.
Skara izslēja zodu un, piemiegusi acis, nopētīja savu padomdevēju. Viņa darīja visu, lai izskatītos pārliecināta. - Tad jau tu mani nepazīsti tik labi, kā domā, Zilais Džener. Šodien Gromgilgorms kļūs par Augsto karali. Viņš ir visslavenākais karotājs visā Sašķeltās jūras apkārtnē. Vensterzemes un Trovenlandes alianse darīs stiprus mūs un mūsu ļaudis, nekad vairs neviens naktī nepielaidīs Jeiltoftai uguni! - Skara pamanīja, ka kliedz, un pieklusināja balsi. Viņa piespieda sirdij apklust un runāja tikai ar prātu. - Gorms ir tas, kuru es izvēlētos par vīru, un esmu viņu jau izvēlējusies.
Zilā Dženera acis ieurbās paša zābakos. — Es nekādā gadījumā negrasījos apšaubīt jūsu...
- Es zinu, ko tu gribēji teikt. - Skara maigi uzlika roku uz Dženera pleca, un viņa mazliet miklās acis pievērsās karalienei. - Tu iestājies par mani, kad to nedarīja neviens, un es zinu, ka tu joprojām esi manā pusē. Es lūdzu dievus, lai tā paliktu vienmēr. Tomēr tas ir mans pienākums, un es no tā nenovērsīšos. — Viņa nedrīkstēja to darīt, lai cik sāpīgi būtu.
Zilais Dženers pasmaidīja, atsegdams retos zobus; Skara bija iemīlējusi šo smaidu un to, kā prieka grumbiņas izvago viņa vēja appūsto seju. - Tad gatavosimies jūsu kāzām.
Durvis atsprāga vaļā, un abi pagriezās. Māte Ouda stāvēja un blenza, jaunais tērps šķita pārāk garš un pinās starp kājām, maģistres krūtis strauji cilājās, un uz bālās pieres spīdēja sviedri. Nebija jābūt apveltītam ar īpašu prātu, lai saprastu, ka viņu nomāc nepatīkami jaunumi.
- Speriet laukā! - Skara nošņāca, un rīkles galā iekņudējās nelabums.
- Manu karalien... - Māte Ouda norija siekalas, un acis apaļajā sejā iepletās tikpat apaļas. - Gromgilgorms ir miris.
- Es zinu, ka jūs to izdarījāt! - Māte Skēra šņāca, viņas ienaids līdz griestiem piepildīja Vaidu zāli, tas atbalsojās tik vareni, ka Kols ierāva galvu plecos. - Vai arī tā jūsu kuņa...
- Ja jūs runājat par karalieni Skaru, tad viņa nav ne kuņa, ne mana.
Skēras niknums nespēja neko nodarīt Veckunga Jārvi smaidam, tāpat kā bultas - elfu akmens sienām. - Ja jūs zinātu, ka esmu par to atbildīgs, jūs atklātu pierādījumus, tomēr esmu pārliecināts, ka jums tādu nav, jo, man ar to nav nekāda sakara.
Skēra pavēra lūpas, bet Jārvi uzreiz turpināja: - Mēs runājam par Gromgilgormu - Zobenlauzi un Bāreņu radītāju! Viņš lielījās, ka nevienam nav vairāk ienaidnieku kā viņam! Katra garda viņa ķēdē bija kādu nenokārtoto rēķinu simbols.
- Turklāt beigu beigās... — Kols iepleta rokas un centās izskatīties tik atklāts, cik cilvēkam tas vispār iespējams, - reizēm... cilvēki vienkārši mirst.
Māte Skēra pavērsa stindzinošu skatienu pret Kolu.
— Par šo cilvēki noteikti mirs, to es jums apsolu!
Jārvi sargi sakustējās un nepriecājās, to dzirdot. Lai gan apzeltītas maskas aizsedza viņu sejas, elfu ieroči bija aizdomīgi atsegti. Vīri, kuri aizairēja līdz Strokomai, bija saslimuši, trīs — jau miruši. Šķita, ka bez Skifras zālēm drupas tik tiešām ir tik bīstamas, cik par tām runā nostāstos. Tagad vairs nevarēs atvest jaunas relikvijas, tomēr Veckungam Jārvi netrūka vīru, kuri labprāt nēsāja jau pārvestās. Galu galā, paņēmuši rokās šos ieročus, viņi acumirklī kļuva stiprāki par visiem slavas dziesmās apdziedātajiem karotājiem.
- Māte Skēra, vai jums tiešām nav nekā labāka, ko darīt, kā apmētāt manu mācekli ar tukšiem draudiem? -Veckungs Jārvi nevērīgi paraustīja plecus. - Gorms nomira, neatstājis mantinieku. Ikviens karotājs alkst pierādīt, ka ir visstiprākais, un tas varētu Vensterzemē radīt haosu. Jums jānodrošina kārtība un jāgādā, lai atrastu jaunu karali, neizlejot pārāk daudz asiņu.
- Jā, es atradīšu jaunu karali. - Skēra nikni paraudzījās uz Jārvi un turpmāko rietin norēja: — Pēc tam noskaidrošu patiesību par šo te, un pienāks atmaksa. -Viņa pacēla līko pirkstu pret Augsto dievu statujām.
- Dievi redz visu! Viņu taisnā tiesa gaida visus!
Jārvi sarauca pieri. - Kā liecina mana pieredze, viņi nesteidzas to izspriest. Noskaidrojiet patiesību, kādu vien vēlaties, bet Augstā karaļa pagaidām nebūs. Pēdējais mums atnesa vien asinsizliešanu, un Sašķeltajai jūrai nepieciešams laiks, lai sadziedētu brūces. - Viņš negribīgi
pielika roku pie krūtīm. - Pagaidām vara paliks Maģistrāta rokās, ir pienācis Miera tēva laiks.