Skaras domas kavējās tikai pie Gudrā Jillinga zobena un tā briljantiem klātās gardas, kas zibēja tumšajā Meža zālē, un spogulī redzamās bālās meitenes krūtis sāka smagi cilāties, bet rokas nodrebēja...
- Skara. - Kēniniene Leitlina cieši saņēma viņas pie-cus, savu smago, ciešo zilpelēko skatienu piekala viņas
acīm un sapurinot atgrieza tagadnē. - Lūdzu, izstāsti man, kas notika!
- Mans vectēvs gaidīja sabiedroto palīdzību. — Gluži kā bites dūkšanai, sacītajam nepiemita ne mazāko emociju. - Mēs gaidījām Ūtila un Gorma karavīrus. Viņi tā arī neieradās.
- Turpini.
- Viņš ieslīga bezcerībā. Māte Ķīra pierunāja vectēvu noslēgt mieru. Viņa aizsūtīja savu dūju, bet Veckun-dze Veksena atbildēja ar ērgli. Viņa visu piedotu ar noteikumu, ka Beila strēle tiktu atdota, Trovenlandes karaspēks tiktu aizsūtīts mājās, bet Augstā karaļa spēkiem pavērtos brīvs ceļš pāri mūsu zemei.
- Veckundze Veksena gan nemēdz piedot, — Leitlina sacīja.
- Viņa aizsūtīja uz Jeiltoftu Gudro Jillingu nokārtot šo parādu. - Skara norija rūgtu siekalu kamolu, un spogulī redzamās bālās meitenes dzīslainais kakls nodrebēja. Princis Druins, mazo sejiņu savilcis karavīra apņēmībā, uzbruka Dzelksnei ar savu rotaļu zobenu, bet viņa rāmi pastūma to nost. Puisēna sīkie kaujas saucieni tumsā izklausījās pēc sāpju un niknuma vaimanām, kas tuvojās un tuvojās.
- Gudrais Jillings Mātei Kīrai nocirta galvu. Manu vectēvu viņš nodūra tā, ka tas ievēlās ugunskurā.
Ķēniņienes Leitlinas acis iepletās. - Tas... notika tavu acu priekšā?
Dzirksteļu lietus paceļas gaisā, karavīri staro priekā, un biezas asinis pil no Jillinga zobena gala... Skarai pārskrēja nevaldāmi drebuļi, un viņa pamāja ar galvu. - Es
aizbēgu, izliekoties par Zilā Dženera verdzeni. Gudrais Jillings meta monētu, lai izlemtu, vai nogalināt arī viņu... bet tā monēta...
Skaras atmiņās monēta joprojām lidoja ēnu pārņemtajā telpā un atmirdzēja ugunskura krāsās.
- Tovakar dievi bija tavā pusē, - Leitlina noelsās.
- Tad kāpēc viņi ļāva nogalināt manu ģimeni? - Skarai gribējās kliegt, bet tā vietā atspulgā redzamā meitene vāri pasmaidīja un klusi norunāja piemērotu lūgsnu pateicībā Likteņa tēvam.
- Viņi tevi nosūtīja pie manis, māsīc. - Ķēniņiene cieši saspieda Skaras plecus. - Šeit tu esi drošībā.
Mežs — zāle, kur aizritējusi visa viņas dzīve, - tik
drošs kā klints, nu bija pārvērties pelnos. Divsimt gadus
nostāvējusī augstā kore nu gulēja drupās. Trovenlande
bija saplosīta kā vēja aizpūsti dūmi. Nekur un nekad
viņa vairs nebūs drošībā.
}
Skara pamanīja, ka berzē vaigu. Tas joprojām juta Gudrā Jillinga pirkstu pieskārienu.
- Jūs visi esat tik laipni, - viņa izdvesa, cenšoties norīt skābenu atraugu. Skaras kuņģis nekad nav bijis no stiprākajiem, bet kopš nokāpšanas no Melnā suņa klāja meitenes iekšas atradās tikpat lielā apjukumā kā viņas domas.
- Šeit ir tava ģimene, un tikai ģimenei ir nozīme. -Uz atvadām apskāvusi Skaras plecus vēl ciešāk, ķēniņiene Leitlina palaida viņu vaļā. - Man jārunā ar vīru un dēlu... es gribēju teikt, Tēvu Jārvi.
- Vai drīkstu jautāt... vai Zilais Dženers ir vēl tepat?
Ķēniņienes nepatika nebija noslēpjama. - Tas cilvēks tikai par mata tiesu ir labāks par pirātu...
- Vai atsūtīsiet viņu pie manis? Lūdzu!
Lai ari cieta kā krams, Leitlina tomēr saklausīja izmisumu Skaras balsī. - Es atsūtīšu viņu. Dzelksne, princese ir pārcietusi pamatīgus pārbaudījumus. Neatstāj viņu vienu. Druin, nāc!
Princis, kura augums nesniedzās augstāk par pieauguša cilvēka augšstilbu, nopietni pavērās uz Skaru. - Atā. - Puisēns nometa zemē savu koka zobenu un aizskrēja pakaļ mātei.
Skara palika divatā ar Dzelksni Batu. Viņai bija jāpaceļ skatiens uz savu izredzēto vairognesi, jo Dzelksne bija par galvas tiesu garāka. Ķemme viņai nebija vajadzīga, jo vienā galvas pusē mati bija nodzīti līdz tumšam ezītim, bet otrā - savijušies mezglos, pinkās un mudžu mudžeklī, kuru kopā saturēja vidēja izmēra bagātība zelta
un sudraba maiņas rinku veidolā.
> > »
Runāja, ka šī sieviete viena pati ir cīkstējusies ar septiņiem vīriem un tos uzvarējusi, - to apliecināja zeltā spīdošā elfu aproce ap delmu. Zīda drānu vietā šī sieviete nēsāja ieročus, bet dārgakmeņu vietā - rētas. Ar savu zābaku papēžiem viņa samina jebkādu pieklājību un par to nekad neatvainojās. Šī sieviete drīzāk ar seju durvis uzlauzīs nekā pie tām pieklauvēs.
- Vai esmu gūstekne? - Skara bija domājusi mest izaicinājumu, kas gan izskanēja kā peles pīkstiens.
Dzelksnes sejas izteiksme nebija izprotama. - Princese, jūs esat princese.
— Kā liecina mana pieredze, starp šiem jēdzieniem
nav lielas atšķirības.
>
Kurš gan uzdrošinātos Skarai pārmest nicinājumu?
Rīkle bija tik cieši sažņaugta, ka viņa tik tikko varēja
parunāt. - Jūs droši vien uzskatāt mani par mīkstu, vāju
un izlutinātu mulki...
> >
Dzelksne strauji ievilka elpu. — Patiesībā es domāju... par to, ko izjutu, redzot savu tēvu mirušu. - Pat ja meitenes sejā nebija ne miņas no maiguma, tas izskanēja balsī. — Es domāju par to, ko būtu izjutusi, redzot viņu nogalinātu. Redzot, kā tēvu nogalina manu acu priekšā, un nevarot nekādi palīdzēt.
Skara pavēra lūpas, bet vārdi nenāca pār tām. Šoreiz vēl ciešāk nekā nievas rīkli sažņaudza līdzjūtība, nevis nicinājums.
— Es zinu, ko nozīmē neizrādīt vājumu, - Dzelksne piebilda. - Reti kurš to zina labāk.
Skarai šķita, ka galva pārsprāgs.
— Es domāju... ka jūsu vietā... es būtu jūru pieraudājusi.
Skara vairs nenovaldīja smagas, muļķīgas elsas. Viņa cieši aizspieda plakstus, tomēr tie neaizturēja asaras -karstas un plūstošas. Viņas krūtis drebēja, elpa gārdza un raustījās. Nespēkā nolaistām rokām viņa piecēlās un raudāja tik nevaldāmi, ka sāpēja visa seja. Kaut kur sirds dziļumos apziņa atgādināja, ka tā uzvesties nav piedienīgi, bet visa pārējā būtne nespēja rimties.
Skara izdzirdēja straujus soļus un apklusa, nomierinājās un saņēmās kā bērns, kas cieši un stingri pieķēries pie vectēva rokas, redzot tēva līķi sadegam uz sārta. Skara
apskāva Dzelksni, mērcēja meitenes kreklu asarām un izkauca vārdus, kurus pati pat nesaprata.
Dzelksne stingi stāvēja un neizdvesa ne skaņas, tikai ilgi turēja Skaru apskāvienā, līdz drebuļi norima. Raudas izsīka elsās, un asaras — saraustītā elpā. Pēc tam Dzelksne negaidīti maigi atsvabinājās no meitenes rokām, izvilka balta auduma skrandu un, lai gan pašas krekls bija caur un cauri nosiekalots, nosusināja sīku plankumiņu uz Skaras kleitas un pasniedza nēzdogu princesei. — Tas domāts manu ieroču tīrīšanai, bet es nospriedu, ka jūsu seja ir krietni vērtīgāka. Un varbūt arī daudz bīstamāka.
- Piedodiet, - Skara nočukstēja.
- Par ko gan. - Dzelksne uzsita pa kaklā pakarināto zeltīto atslēgu. - Es katru rītu raudu daudz gaužāk, kad pamodusies atceros, ar ko esmu apprecējusies.
Skara vienlaikus iesmējās un iešņukstējās, tad izpūta no nāss krietnu gļotu pūsli. Pirmoreiz kopš tās nakts viņa atkal kaut nedaudz sajutās kā savā ādā. Galu galā varbūt viņa tomēr bija paglābusies no Jeiltoftas... Meitene sāka slaucīt seju, kad pie durvīm kāds pieklauvēja.
- Te Zilais Dženers.
Vīrietis iešļūca telpā sakumpis un tik nošņurcis, ka savādā kārtā pat nomierināja. Lai kur Dženers atrastos -pie kuģa stūres vai karalienes apartamentos -, viņš nekad nezaudēja savu seju. Viņu redzot, Skara sajutās stiprāka. Tieši šo cilvēku viņai arī vajadzēja.