Māte Skēra riebumā nošņācās. - Pat Veckundze Vek-
>
sena neuzdrošinājās celt sevi tik augstu.
- Es to daru nevis sevis, bet gan lielākā labuma vārdā.
- Visi tirāni tā saka!
- Ja jūs tik ļoti nicināt manas metodes, varbūt atdodiet to elfu ieroci, no kura nešķiraties! Vai arī tas tomēr
>
nav tik ļauns, kā jūs sākumā baidījāties?
- Reizēm pret ļaunumu jācīnās ar ļaunu. - Skēra paskatījās uz Jārvi sargiem un noslēpa savu ieroci dziļāk zem apmetņa. — Ja jūs vispār esat kaut ko iemācījis pasaulei, tad tieši to.
Jārvi seja nocietinājās. - Izrādiet cieņu, kā pienākas, Māte Skēra! Vismaz Veckunga Maģistrātam, ja ne cilvēkam, kurš to vada.
- Te būs visa cieņa, ko pret jums jūtu. - Viņa nospļāvās uz grīdas pie Jārvi kājām. - Es vēl neesmu teikusi galavārdu. - Māte Skēra izgāja no Vaidu palātas, un viņas soli atbalsojās līdz pat augstajiem griestiem.
-Žēl gan. - Jārvi ar kāju mierīgi izsmērēja spļaudekļus. - Mēs taču vienmēr bijām tik labi draugi. Un tomēr... - Veckungs pavērās uz Kolu, un vārs smaidiņš ievilkās viņa lūpu kaktiņā. - Ienaidnieki taču ir panākumu cena, vai ne tā?
- Tā man mācīja, Tēvs Jārvi... - Kols veikli palaboja pats sevi: - Es gribēju teikt: Veckungs Jārvi.
- Tā nu tas ir. Nāc man līdzi.
Lai gan Saules māte spoži spīdēja, pakāpusies augstu debesīs, torīt Skekenmuižā bija lijis, un uz pelēkajiem
к
akmeņiem krājās peļķes. Visi ugunskuri bija apdzisuši, tomēr gaisā vēl lidinājās vāra deguma smaka. Lai gan slaktiņš bija izbeigts, gaisā joprojām virmoja vardarbības vēsmas. Pieklusa tirgotāju sasaukšanās, cilvēki staigāja, galvas nodūruši. Pat tālīnas suņa rejas nez kāpēc šķita biedējošas. Pat ja Kara māte bija sakļāvusi spārnus, Miera tēvs vēl nebūt nešķita noteicējs.
Maģistrāta torņa garajā ēnā pulcējās lūdzēju pūlis -ļaudis turp nāca, lai izlūgtos kāda ieslodzītā atbrīvošanu vai indulgenci. Viņi metās uz ceļiem dubļos un verdziski zemojās, kad nepielūdzamais Veckungs Jārvi aizsteidzās garām, un skaļi pateicās viņam par to, ka paglābis pilsētu no šendiem.
Neviens neminēja, ka tieši viņš atdevis Skekenmuižu šendiem, vismaz ne viņam dzirdot.
- Agrāk ļaudis jums māja ar galvu, — Kols nomurmināja. - Ja kaut ko tiešām gribēja, tad paklanījās. Tagad
viņi metas ceļos.
> >
- Tā jau pienākas mesties ceļos Maģistrāta Veckunga priekšā, — Jārvi klusi norūca, ar augstsirdīgu sažuvušās delnas mājienu atbildot uz visverdziskāko lūgšanos.
- Tā gan, bet vai viņi tiešām metas ceļos paša Vec-kunga vai viņa sargu nesto ieroču priekšā?
- Būtiski, ka viņi metas ceļos.
- Vai bailes un cieņa tiešām ir viens un tas pats?
- Protams, nav, — Jārvi izmeta un devās uz priekšu, atstājot vairākus apsargus laukumā, lai tie izdzenā pūli. — Stiprāks vējš drīz vien aizpūš cieņu, bailes gan izdzen dziļākas saknes.
Drupās rāpoja vergu bari. Viņi, sagumuši zem ķēžu turētāju pātagas cirtieniem, atjaunoja pilsētu tādu, kāda tā bija pirms aplenkuma. Kols droši zināja, ka daži no viņiem bija Veckundzes Veksenas itin labi ieredzēti. Tagad viņi pārliecinājās: jo augstāk uzkāp, jo zemāk nāksies krist. Kolu mocīja šaubas, vai ar visām izlietajām asinīm viņiem maz izdevies cik necik pārvērst pasauli. Tagad citi cilvēki nēsāja verga kaklariņķus, arī viņu uzraugi bija citi, bet dzīve tomēr bija tāda pati: tie paši jautājumi, tās pašas atbildes.
- Tu esi neierasti kluss, — Veckungs Jārvi ieminējās, kad viņi tuvojās ostai.
- Reizēm cilvēks tik ļoti stipri cenšas kaut ko iegūt, ka, to saņēmis, nemaz īsti nezina, ko ar to iesākt.
- Beigu beigās uzvara reti sagādā uzvaras prieku. -Jārvi skatiens aizslīdēja sānis, un, kā ierasts, šķita, ka viņš redz Kolam cauri. - Vai tomēr ir vēl kas?
- Šis tas mani... kā lai saka... satrauc... — Patiesību sakot, kopš notikušā domas par to bija izsvilinājušas Kola smadzenēs caurumu.
- Tu nekad neesi turējis savas bažas pie sevis.
Kols pagrieza galvu un sajuta, kā atsvari uzmundrinoši nograb zem krekla. - Māte man vienmēr mācīja, ka godīgums ir labākais vairogs.
- Labs padoms, tāds pats, kāda bija tava māte. Tas nozīmē, ka tu esi godīgs.
- Veckundze Veksena... - Kols grauza naga stūri. - Viņa teica, ka nav nevienu sūtījusi sadedzināt Skifras ģimeni.
Jārvi noskatījās Kolā no augšas. Kopš kļūšanas par Maģistrāta Veckungu viņš bieži noraudzījās uz citiem no augšas. - Tie ir meli. Tādi paši meli kā tie, ka mūsu aliansē ir nodevējs. Veckundze Veksena prata sēt nesaskaņas ienaidnieku rindās. Nu viņa to dara, pat atrodoties aiz Beidzamajām durvīm.
- Varbūt... - Kols tik stipri saspieda kopā pirkstu galus, ka tie kļuva balti. Katrs vārds bija jāizspiež ar varu. - Jūs man vienmēr mācījāt meklēt to, kuram tas izdevīgi.
Veckungs Jārvi piepeši apstājās kā zemē iemiets, un Kols dzirdēja, ka vienlaikus apstājas arī sargi. Viņš redzēja, kā to ēnas pār bruģakmeņiem aizstiepjas līdz viņam. Tās bija elfu ieroču ēnas. - Un kurš šoreiz ir ieguvējs?
- Jūs, - Kols izdvesa aizkritušā balsī un, nepacēlis skatienu no saviem pirkstiem, steidzīgi piebilda: - Vai mēs. Getlande. Mēs visi. Nebūtu sadedzināta tā zāle, Skifra nedotos uz ziemeļiem. Bez Skifras nebūtu nekāda brauciena uz Strokomu. Nebūtu brauciena uz Strokomu, nebūtu elfu ieroču. Bez elfu ieročiem mēs neuzvarētu pie Bcila strēles. Bez uzvaras pie Bcila strēles...
Tēva Jārvi kroplā roka uzgūla Kola plecam tik stipri, ka pārtrauca viņa prātošanu. - Nākotne ir miglā tīta. Vai tiešām tu domā, ka es varēju to visu izplānot?
- Varbūt...
- Tādā gadījumā tu vienlaikus gan glaimo, gan aizvaino mani. Esmu vienmēr teicis, ka spēks nozīmē mūžam paturēt ēnā vienu plecu, bet ne jau abus, Kol. Skifra bija mūsu draugs. Vai tiešām tu domā, ka es varēju kādam likt viņu nogalināt? Sadedzināt viņas bērnus?
Skatoties Jārvi bālajās acīs, Kols tobrīd nodomāja, vai maz ir kas tāds, ko Galvenais maģistrs nevarētu izdarīt. Tomēr viņa rīcībā nebija vairāk pierādījumu kā Mātei Skērai un pat vēl mazākas iespējas gūt gandarījumu. Viņš izspieda vāru smaidu un papurināja galvu. - Protams, ne. Tas tikai... satrauca mani, vairāk nekā.
Tēvs Jārvi novērsa skatienu. - Vispār jau tu nedrīksti tik viegli ļauties satraukumam, jo tev no manis jāpārņem Getlandes maģistra pienākumi. - Jārvi to izmeta kā suņu dresētājs kaulu, un Kols, protams, kā nocieties kucēns metās tam pakaļ.
— Es? - Viņš pielika soli, lai panāktu Jārvi, un balss ieskanējās dzidri kā meitenei. - Getlandes maģistrs?
- Tu esi tikpat vecs kā es toreiz, kad pārņēmu Mātes Gundringas zizli. Es zinu, ka tu pats sev vēl īsti neuzticies, bet es uzticos tev. Jau sen bija laiks tev nokārtot pārbaudījumu, dot zvērestu un kļūt par maģistru. Tu sēdēsi blakus Melnajam tronim un būsi Tēvs Kols; augi, grāmatas un klusi izrunāts vārds būs tavas pirmtiesības.
Viss, ko viņš vēlējās, - cieņa un autoritāte, vēl iespēja likt lietā savas dotības. Tēvs Kols. Labākais, par ko viņš varētu kļūt. Kāpēc gan šī doma iedvesa bailes?
Piestātnē drūzmējās cilvēki, ļaudis kaulējās, strīdējās un draudēja sešās Kolam zināmās un vēl vismaz tikpat viņam svešās mēlēs. Kuģi drūzmējās pie mola, tie ķērās cits aiz cita, ieejot un izejot no ostas, airi sitās cits pret citu un skrāpēja kuģu sānus.
Daudzi pameta Skekenmuižu, ļaujoties neuzticības tumsai, kas sekoja Gorma nāvei. Sendi jau bija gabalā ar savu laupījumu, kurnot, ka saņēmuši tikai daļu no solītā.