Trovenieši devās uz mājām, lai no jauna uzceltu iznīcinātās lauku sētas, nopostītās pilsētas un smagi cietušo valsti. Kopš Gorma ķēde viņus vairs nesaistīja, vensterieši jau bija sadalījušies sīkos grupējumos un traucās mājup, lai pasargātu to, kas viņiem vēl pieder, vai mēģinātu sagrābt to, kas piederējis citam, pirms ziemeļos iestāsies ziema.
- Daudzi brauc prom, — Kols teica.
- Tas tiesa. - Tēvs Jārvi vēroja kņadu un atviegloti nopūtās. - Tomēr daudzi arī ierodas.
Uz katra kuģa, kas ienāca līcī, atradās vērīgās getlan-diešu tirgotājas - Zelta ķēniņienes — kalpotājas, kuras šurp nākušas iekasēt nodevas. Netrūka dedzīgu Lūgšanu audēju, kuri bija nobrieduši padzīt Vienīgo dievieti un uz katra Skekenmuižas ielu stūra skandēja cildinājumus daudzdievībai. Ar katru dienu pilsētā ieradās aizvien vairāk karavīru bezzemnieku, kurus Veckungs Jārvi šurp aicināja no visiem Sašķeltās jūras nostūriem, un baltais Maģistrāta ērglis dižojās uz viņu pavisam nesen pārkrāsotajiem vairogiem.
- Viņi atved daudz zobenu, — Kols nomurmināja.
- To viņi dara gan. Kādu brīdi mums jāļauj Miera tēvam pasmaidīt.
- Kopš kura laika Miera tēvs smaida, redzot zobenus?
- Kol, tikai pusi kara izcīna ar zobeniem, un tikai pusi miera izcīna ar arkliem. - Jārvi uzlika sažuvušo delnu uz līkā zobena spala, no tā viņš joprojām nešķīrās. - Zobens īstajās rokās var pārtapt par godīgu darbarīku.
Kols pavadīja ar skatienu karavīru bariņu ar nopietnām sejām, kuri pagāja garām, nesdami ieročus tikpat lepni, kā nesen apprecēta sieva dižojas ar savu atslēgu.
— Kurš izlemj to, kuras ir pareizās rokas?
- To darīsim mēs. Mums tas jādara. Varas turētāju pienākums ir atmest bērnišķīgus priekšstatus un izvēlēties mazāko ļaunumu. Pretējā gadījumā pasauli pārņems haoss. Tu taču vairs nešaubies, Kol?
- Vai es šaubos? - Ak dievi, viņš bija radīts, lai šaubītos. - Nē, nē, nē. Nešaubos. - Kols nokremšļojās.
- Varbūt. Es zinu, cik daudz esmu jums parādā. Es tikai... nevēlos jūs pievilt.
- Tu esi vajadzīgs man blakus, Kol. Es apsolīju tavam tēvam, ka došu tev brīvību, un to izdarīju. Apsolīju tavai mātei, ka parūpēšos par tevi, un to daru. — Jārvi balss atmaiga. - Arī es par šo to šaubos, un tev... jāpalīdz man pieņemt pareizo lēmumu. - Līdz šim Kols nebija dzirdējis šādu vājumu un nebija gatavs to dzirdēt. Tas gandrīz līdzinājās izmisumam. - Ralfs atgriezās Torlbijā pie savas sievas. Man vajadzīgs kāds, kuram varu uzticēties. Kāds, kurš man atgādina, ka es varu darīt labu. Ne tikai lielāko labumu, bet... labu. Lūdzu! Palīdzi man palikt gaismas pusē!
- Man tik daudz vēl jāmācās, - Kols noburkšķēja, bet, lai kā viņš centās izgrozīties, tas viņam neizdevās.
- Kā jārīkojas katram vīrietim, tu iemācīsies praksē tāpat kā es. — Jārvi uzsita knipi. — Aizmirsīsim par pārbaudījumu!
Kols nesaprata. - Kā - aizmirsīsim?
- Es taču esmu Maģistrāta Veckungs, kurš gan varēs man atteikt? Vari dot savu zvērestu tūliņ pat. Tu vari
г
tepat mesties uz ceļa kā kokgriezējs Kols un piecelties jau kā Tēvs Kols, Getlandes maģistrs!
Pat ja viņš nebija iztēlojies mešanos ceļos uz piestātnes dēļiem, Kols tomēr vienmēr zināja, ka šis bridis pienāks. Viņš par to sapņoja un ar to dižojās, vārdu pa vārdam viņš kāri iemācījās zvērestu no galvas.
Kols nesteidzīgi slīga lejup un notupās uz ceļiem, ūdens iesūcās kokgriezēja Kola biksēs. Veckungs Jārvi stāvēja blakus kā tornis un smaidīja. Draudēt nebija nepieciešams, ar to nodarbojās sargi ar neredzamām sejām, kuri joprojām neatkāpās no maģistra ne soli.
Kolam tikai jānorunā zvēresta teksts, un viņš būs maģistrs. Ne tikai Brālis Kols, bet Tēvs Kols. Viņš stāvēs blakus karaļiem un pārvērtīs pasauli. Viņš būs vislabākais cilvēks, kāds vien var būt, tāds, kā māte vienmēr vēlējās. Viņš nekad nebūs atstumtais, nekad nebūs vājš. Viņam nebūs sievas un ģimenes, tikai Maģistrāts. Viņš pametīs gaismu un vienu plecu vienmēr turēs ēnā. Vismaz vienu.
Lai tā notiktu, viņam tikai jāpasaka šie vārdi un jāpieceļas kājās.
Par savu dzīvesvietu Skara izraudzījās māju ar aizaugušu iekšpagalmu, kur zēla nezāles un vijās efejas, tomēr savulaik kāds par to noteikti bija rūpējies, jo pie saules sasildītās sienas uzmācīgi saldi joprojām smaržoja vēlās rudens puķes.
Lai gan koki zaudēja lapas un laiks kļuva auksts, Skarai patika tur sēdēt uz ķērpjiem apauguša akmens. Tas viņai atgādināja mūriem apjozto dārzu pie Meža zāles, kur Māte Kāra viņai mācīja zālīšu nosaukumus. Tikai zālītes šeit neauga un Māte Ķīra bija mirusi.
- Skekenmuižā valda...
- Nāvējoša gaisotne, - Māte Ouda pabeidza teikumu Skaras vietā.
Kā ierasts, maģistre atrada piemērotu vārdu. Iedzīvotājus nomāca nepatika un bailes, atlikušie alianses dalībnieki ķērās cits citam pie rīkles. Visur grozījās Jārvi kareivji ar Miera tēva dūju pie apmetņa, bet Kara mātes ieročiem azotē.
- Jau sen bija laiks atgriezties Trovenlandē, mums tur daudz darāmā, — Skara sacīja.
- Kuģi tiek gatavoti, manu karalien, — Zilais Dženers atbildēja. - Es gribēju Reitam piedāvāt aira vietu...
Skara bažīgi pavērās uz veco sirotāju. - Vai viņš to lūdza?
- Tādi kā viņš nemēdz lūgt, tomēr es dzirdēju, ka viņam īsti nesapas ar Dzelksni Batu un arī Gorma zobenu viņš vairs nevar nest...
>
- Reits izdarīja izvēli, - Skarai aizlūza balss. - Viņš nevar braukt mums līdzi.
Dženers apjuka. - Bet... jūras šaurumā viņš cīnījās par jums un Beila strēlē izglāba man dzīvību. Es apsolīju, ka viņam pie mums vienmēr atradīsies vieta...
- Tev nevajadzēja tā teikt. Man nav jātur tavi solījumi.
Skarai sāpēja, redzot, cik ļoti viņa ir sāpinājusi Dže-
neru. — Protams, manu karalien, — viņš nomurmināja.
Sagriezās auksts vējš, un virs senajiem akmeņiem cita citu dzenāja sausas lapas. Sakaltušajās īvēs iečivinājās kāds putns. Māte Ouda nokremšļojās. - Manu kara-lien, man jums kaut kas jājautā. Vai jums ir regulāras mēnešreizes?
Skaras sirds piepeši sāka dunēt un seja svilt, viņa nodūra acis.
- Manu karalien?
- Nē.
- Vai... tāpēc jūs tik ļoti negribat atvēlēt aira vietu karaļa Gorma zobennesim? — Zilais Dženers samulsa, bet Māte Ouda uzminēja patiesību. Ar gudriem padomdevējiem ir viena bēda — viņi vienlīdz skaidri pamana kā sava metra, tā viņa ienaidnieka melus.
- Viņu sauc Reits, - Skara nomurmināja. - Vismaz sauciet viņu vārdā.
- Sēklas diedzētājs ir jūs svētījis, - maģistre klusi sacīja.
- Viņš ir mani nolādējis. - Skara gan zināja, ka nevar vainot nevienu citu. - Ja māc šaubas, vai izdzīvosi līdz rītrītam, tu īpaši nedomā par aiznākamo dienu.
- Nav iespējams vienmēr rīkoties gudri, manu karalien. Ko jūs grasāties darīt?
Skara saķēra galvu. - Dievi, palīdziet man, es nezinu.
Māte Ouda notupās pie Skaras. - Jūs varētu iznēsāt bērnu, mēs pat varētu to paturēt slepenībā. Tomēr tas var apdraudēt jūs un jūsu stāvokli.
Skaras un Oudas acis sastapās. - Vai arī...?
- Mēs varētu panākt, lai mēnešreizes atsākas. Tas ir iespējams.
Mēle lipa pie aukslējām, kad Skara atsāka runāt. - Vai arī tad es tiktu apdraudēta?
- Zināmā mērā. - Māte Ouda mierīgi nenovērsa skatienu. — Tomēr, manuprāt, ne tik bīstami.
Skara uzlika plaukstu uz vēdera. Nekādu pārmaiņu. Slikta dūša nemocīja biežāk kā parasti, nemanīja arī, ka tur kaut kas augtu. Domājot par to, ka tā vairs nebūtu, Skara sajuta vienīgi atvieglojumu, kā arī nesamierināmu vainas apziņu, kas pēdējā laikā šķita zudusi.