Tomēr Skara jau sāka pierast pie nožēlas noslēpšanas dziļākā dvēseles stūrītī. - Es gribu tikt no tā vaļā, - viņa čukstus sacīja.
Māte Ouda maigi saņēma karalienes delnas. - Kad atgriezīsimies Trovenlandē, es visu sagatavošu. Vairs nedomājiet par to, jums jau tā ir uzvelta diezgan smaga nasta, šo uzticiet man.
Skara rija kaklā kāpjošās asaras. Ar sausām acīm viņa stājās pretī draudiem un naidam, pat Nāvei, bet no sīkas maiguma izpausmes gribējās raudāt. - Paldies, - Skara nočukstēja.
- Cik aizkustinoša ainina!
>
Māte Ouda veikli piecēlās kājās un pagriezās pret Veckungu Jārvi, kurš ienāca mazajā dārziņā.
Viņš joprojām nēsāja to pašu vienkāršo ģērbu un to pašu nodilušo zobenu, viņš nebija šķīries no ierastā elfu metāla zižļa, lai gan kopš piedalīšanās Jillinga nogalināšanā tā nozīme bija mainījusies. Ap kaklu gan Jārvi bija aplicis ķēdi, kuru agrāk nēsāja Veckundze Veksena, tikai uzvēris uz tās jau pats savu čaukstošo papīru ruļļus. Viņa seja bija pārvērtusies, acis raudzījās skarbi un vērīgi, un to Skara redzēja pirmoreiz. Kopš apmešanās Maģistrāta tornī Jārvi, visticamāk, nēsāja cietsirdības masku vai arī bija noņēmis laipnības masku, kas tagad jau izrādījās lieka.
Pārlieku bieži, gāžot kaut ko nīstamu, mēs to nevis iznīcinām un sākam visu no sākuma, bet gan paši paceļamies tā vietā.
- Pat mana sīkā un daudz sistā akmens sirds atmaigst, redzot tādu valdnieces un maģistres tuvību. - Jārvi lūpas savilkās smaidā, kurā nebija ne miņas no siltuma. - Karaliene Skara, jūs protat iedvest uzticību.
- Tas nav nekas brīnumains. - Skara piecēlās kājās, rūpīgi nogludināja kleitas priekšu un tikpat rūpīgi arī savu sejas izteiksmi, neizrādot neko, — tieši tā, kā mācīja Māte Ķīra. Nez kāpēc šķita, ka dažos nākamajos mirkļos varētu noderēt viss Mātes Kīras mācītais un pat vēl vairāk. - Es cenšos izturēties pret cilvēkiem tā, kā vēlētos, lai izturas pret mani pašu. Varas turētāji nedrīkst būt tikai nežēlīgi, Veckungs Jārvi, viņiem jāizrāda arī augstsirdība, viņiem sevī jāsaglabā mazliet žēlsirdības.
Galvenais maģistrs pasmaidīja nevainīgi kā bērns. - Simpātisks sentiments, manu karalien. Kā noprotu, drīz jūs dosities prom uz Trovenlandi. Līdz tam man ar jums jārunā.
- Vēlaties novēlēt labu ceļavēju, visgodājamākais Veckungs Jārvi? - Māte Ouda sakrustoja rokas uz krūtīm un pavērās uz Jārvi. — Vai pārrunāt valstiskas lietas?
- Valstiskās lietas vislabāk apspriest zem četrām acīm, - Jārvi attrauca. - Atstājiet mūs.
Māte Ouda iesāņus jautājoši paskatījās uz Skaru, kura atbildēja ar gandrīz nemanāmu galvas mājienu. Ir lietas, ar kurām jātiek galā vienai pašai. - Es būšu tepat aiz durvīm, ja jebkas nepieciešams, - Māte Ouda sacīja un izgāja no dārza.
- Tas nebūs nepieciešams! - Galvenā maģistra bālo acu skatiens ieurbās Skarā auksts kā tikko uzkritis sniegs. Tā skatās cilvēks, kurš zina, ka uzvarējis, vēl pirms spēle pat sākusies. — Kā jūs noindējāt Gromgilgormu?
Skara izbrīnā sarauca pieri. - Kādēļ lai es to darītu? Viņš man bija krietni noderīgāks, atrodoties šimpus Beidzamajām durvīm. Tieši jūs visvairāk ieguvāt no viņa nāves.
- Es jau neesmu vienīgais shēmotājs, tomēr jāatzīst, ka man krituši laimīgi kauliņi.
- Tad jau laikam veiksminieks ir bīstamāks par viltnieku, vai ne, Veckungs Jārvi?
- Tad trīciet, redzot abus satiekamies. - Viņš atkal pasmaidīja, tikai šoreiz smaidā vīdēja tik stipra vēlēšanās, ka Skarai matiņi sacēlās uz skausta. - Tas tiesa, ka kopš mūsu pēdējās vienošanās starp kapkalniem ielejā pie Beila strēles daudz kas ir mainījies. Viss ir daudz... vienkāršāk. Vairs nav jārunā par aliansēm, kompromisu vai balsīm.
Bailes var pārvarēt, tikai stājoties tām pretī, mēdza teikt vectēvs. Ja slēpsies no tām, bailes pieveiks tevi. Skara centās turēties lepni, tāpat kā to darīja vectēvs, skatoties Nāvei acīs. - Ūtils un Gorms ir izgājuši pa Beidzamajām durvīm, - viņa sacīja. Atlikusi tikai viena balss, un tā pieder...
- Man! - Jārvi iebrēcās un izvalbīja acis. - Nav iespējams izteikt, cik ļoti iedvesmo saruna ar cilvēku, kurš saskata lietas būtību, tāpēc es jūs neaizvainošu un nevilkšu visu garumā. Jūs apprecēsieties ar karali Druinu.
Skara bija gatava daudz kam, tomēr, dzirdot Jārvi teikto, viņa nespēja novaldīt elsas. - Karalim Druinam ir trīs gadi.
- Tātad viņš izrādīsies ne tik ļoti prasīgs kā Zoben-lauzis. Pasaule ir pārvērtusies, manu karalien. Man šķiet, ka tagad Trovenlandei... - Jārvi pacēla gaisā sažuvušo roku un sāka grozīt kroplo plaukstu šurpu turpu, - nav jēgas pastāvēt. - Viņam tomēr izdevās ar vienīgo mezglaino pirkstu uzsist griezīgu knipi. - Turpmāk tā būs Gctlandes sastāvdaļa, lai gan uzskatu, ka vislabāk būs, ja arī turpmāk mana māte nēsās dārgumu glabātavas atslēgu.
- Kā tad ar mani? - Lai cik skaļi dunēja sirds, Skara pūlējās nepacelt balsi.
- Manu karalien, jūs izskatāties skaista neatkarīgi no tā, kas jums mugurā. - Veckungs Jārvi pagriezās uz durvju pusi.
- Nē. - Skara nespēja noticēt, cik ārkārtīgi nosvērti viņa to pateica. Skaru pārņēma dīvains miers. Iespējams, tāds pats miers pirms kaujas pārņēma Celtnieku Beilu. Pat ja Skara nav karotāja, šis bija viņas kaujas lauks un viņa bija gatava cīņai.
- Nē? - Jārvi griezās atpakaļ, un smaids pagaisa no viņa lūpām. — Es ierados, lai pavēstītu par to, kā būs, nevis lai jautātu jūsu viedokli, vai arī būšu pārvērtējis jūsu...
- Nē, - Skara atkārtoja. Vārdi būs viņas ieroči. — Mans tēvs nolika galvu par Trovenlandi. Mans vectēvs krita par Trovenlandi. Es atteicos no visa, lai cīnītos par Trovenlandi. Kamēr vien būšu dzīva, es nepieļaušu, ka vilki to saplosa gabalos.
Galvenais maģistrs spēra soli uz priekšu, un viņa izdēdējusī seja saspringa niknumā. - Pat neuzdrīksties mani izaicināt, tu, vemjošā klaidone! - viņš šņāca un piesita sažuvušo delnu sev pie krūtīm. - Tu pat nenojaut, ko es esmu ziedojis, ko esmu izcietis! Tev nav ne jausmas par to, kādās liesmās esmu rūdījies! Tev nav ne zelta, ne vīru, ne zobenu...
- Ar zobeniem izcīna tikai pusi no kara. - Māte Ķīra vienmēr uzsvēra, ka smaids nemaksā neko, tāpēc Skara pasmaidīja tik mīļi, cik vien spēja, paņēma papīra strēmeli, kas atradās aiz muguras, ar diviem pirkstiem salocīja un pasniedza uz priekšu. — Tā ir dāvana jums, Veckungs Jārvi, - viņa sacīja. — No Gudrā Jillinga.
Visticamāk, visā Sašķeltās jūras piekrastē neatrast viltīgāku cilvēku par Jārvi, tomēr Skara bija mācījusies lasīt ļaužu sejas un pamanīja sīku trīsu pie Vcckunga acs. Skara saprata, ka Jillinga pēdējais čuksts kaujas laukā pie Beila strēles izrādījies patiesība.
- Es bez piespiešanās atzīstu, ka esmu vemjoša klaidone, - Skara sacīja, kad Jārvi izrāva papīru viņai no rokām. - Daudzi saka, ka man bailes slēpjas kuņģī, tomēr esmu pamanījusi, ka dažu pēdējo mēnešu laikā mans raksturs ir nostiprinājies. Vai pazīstat rokrakstu?
Jārvi pacēla acis, viņa žokļi bija saspringti.
- Man likās, ka pazīsiet. Tagad saprotu, cik tālredzīga bijusi Māte Ķīra, ka iemācīja man lasīt.
To dzirdot, Jārvi vaigs vēlreiz notrīcēja. - Tikai ne līdz galam tālredzīga, ja reiz viņa iznesa burtu noslēpumu ārpus Maģistrāta sienām.
- Ko jūs? Māte Ķīra bija ar mieru darīt daudz ko tādu, kas nepienākas, ja uz kārts bija likta Trovenlandes nākotne. - Skara turpināja jau krietni skarbākā tonī -viņai bija jāizrāda savs spēks. - Un es darītu tāpat.