Tēvs Jārvi saņurcīja drebošajā rokā sažņaugto papīru, bet Skaras smaids iepletās jo platāks.
- Protams, varat to paturēt, - viņa sacīja. - Jillings man iedeva veselu maisu. Pa visu Trovenlandi izklīduši septiņi cilvēki, kuriem es uzticos, un katram ir pa vienam pierādījumam. Jūs neparko nenoskaidrosiet, kas viņi ir. Jūs nemūžam neuzzināsiet, kur viņi atrodas. Ja es cietīšu kādā nelaimes gadījumā un tāpat kā mans saderinātais nonākšu viņpus Beidzamajām durvīm, tie tiks izsūtīti, kur nākas, un par to runās visos Sašķeltās jūras nostūros... - Skara pieliecās Jārvi tuvāk un turpmākos vārdus nomurmināja tik tikko dzirdami: - Runās par to, ka tas nodevējs mūsu aliansē ir Tēvs Jārvi.
- Neviens tam neticēs, - Jārvi attrauca, tomēr viņa seja nobālēja.
- Šī vēsts nonāks pie meistara Hūnana un Getlandes karavīriem, un viņi uzzinās, ka jūs nodevāt viņu dievināto karali Ūtilu.
- Es nebaidos no Hūnana, — Jārvi pavēstīja, tomēr roka uz zižļa notrīsēja.
- Jūsu māte, Getlandes Zelta ķēniņiene Leitlina, saņems vēsti, ka viņas dēls pārdevis viņas pilsētu ienaidniekiem.
— Māte nemūžam nevērsīsies pret mani. — Jārvi acis zvēroja.
— Šī vēsts nonāks arī pie Dzelksnes Baru, kuras vīrs tika nogalināts jūsu sarīkotajā uzbrukumā. - Skaras balss skanēja salti, nesteidzīgi un nepielūdzami, kā plūst paisums un bēgums. — Viņa gan var izrādīties daudz žēlsirdīgāka, nekā izskatās. Jūs viņu pazīstat labāk nekā es.
Kā zars, kuru liec, līdz tas piepeši pārlūst, Veckungs Jārvi izdvesa savādas elsas, un šķita, ka acumirklī spēks pazūd no viņa kājām. Viņš tenteriski atkāpās, paklupa pret akmens solu un smagi novēlās uz tā. Jārvi centās noturēt līdzsvaru, bet elfu zizlis grabēdams izkrita no veselās delnas tvēriena. Viņš sēdēja un plati ieplestām, mirdzošām acīm raudzījās uz Skaru. Viņš skatījās tai cauri, kā ieraudzījis rēgus kaut kur tālumā.
— Es domāju... ka izdosies likt Gudrajam Jillingam šaubīties, - Jārvi čukstēja. - Man šķita, ka es varētu viņu iekārdināt ar sīkiem noslēpumiem un viņš uzķersies uz vieniem lieliem meliem. Tomēr jūras šaurumā es uzķēros uz viņa āķa. — Asara noritēja no asaru pilnajām acīm un aiztecēja pār putekļaino vaigu.
— Alianse šķobījās. Ķēniņa Ūtila apņēmība mazinājās. Mana māte saskatīja lielāku labumu no miera. Es nevarēju uzticēties Gormam un Skērai. - Jārvi savilka kreiso delnu kroplā dūrē. - Tomēr mani saistīja zvērests - Saules un Mēness zvērests - ka atriebšos sava tēva slepkavām. Es nedrīkstēju piekrist mieram. - Jārvi muļķīgi samirkšķināja plakstus, un asaras straumēm plūda pār viņa bālajiem vaigiem. Iespējams, pirmoreiz Skara atskārta, cik Jārvi ir jauns - tikai dažus gadus vecāks par viņu.
- Tāpēc es liku Gudrajam Jillingam uzbrukt Torlbijai un ķerties pie varasdarbiem, no kuriem vairs nebūtu atpakaļceļa, — Jārvi čukstus turpināja. - Es viņam pateicu, kad un kā uzbrukt. Es negribēju, lai Brands iet bojā, dievi mani liecinieki, cik ļoti es to negribēju, bet... - Veckungs norija siekalas, un elpa aizķērās viņam kaklā, maģistra pleci saguma un galva nokārās tā, it kā viņu nospiestu nodarītā smagums. - Man bija jāpie-nem simts lēmumu, turklāt ik reizi ar lielāko labumu un mazāko ļaunumu. Man bija jāsper tūkstošiem soļu, un nevienu no tiem es nevarēju nespert. - Viņš uzmeta acis elfu zizlim uz grīdas, un lūpas riebumā saviebās. -Kā gan tie varēja atvest mani tik tālu?
Skara neienīda Jārvi, viņai bija žēl maģistra. Viņa slīka nožēlā un zināja, ka nespēj sodīt Jārvi ļaunāk, nekā viņš pats sevi sodītu. Skara vispār nespētu viņu sodīt, jo bez Jārvi viņa nekādi nevarētu iztikt.
Skara notupās pie Jārvi un saņēma viņa asarām slacīto seju plaukstās, uz krūtīm nožvadzēja gardu ķēde. Tagad viņai jāizrāda līdzcietība, cēlsirdlba un žēlsirdība. - Klausies, ko teikšu! - Skara pagrieza Jārvi galvu tā, lai ieskatītos viņa asaru pilnajās acis. - Nekas nav zaudēts. Nekas nav neglābjami sadragāts. Es tevi saprotu. Es apzinos, ko nozīmē varas nasta, un nenosodu tevi. Tomēr mums tas jāpārcieš kopā.
- Kā vergam, kurš pieķēdēts pie savas pavēlnieces? -Jārvi murmināja.
— Kā sabiedrotajiem, kas saistīti viens ar otru. — Ar īkšķu galiem Skara noslaucīja Jārvi asaras. Tagad jāizrāda viltība un jānoslēdz līgums, ar kuru lepotos pati Zelta ķēniņiene. - Es būšu Trovenlandes karaliene ne tikai uz papīra, bet arī īstenībā. Es neslīgšu ceļos neviena priekšā un pilnībā baudīšu Maģistrāta atbalstu. Es pati pieņemšu lēmumus par savu tautu. Pati izvēlēšos sev vīru un tad, kad pati to gribēšu. Jūras šaurums vienlīdz lielā mērā pieder kā Trovenlandei, tā Jutmārkai. Puse no mesliem, ko tava māte iekasē no kuģiem, kuri iziet caur šaurumiem, nonāks manā dārgumu glabātavā.
— Viņa ne...
>
Skara vēlreiz sapurināja Jārvi galvu un šoreiz jau stiprāk. - Viens pareizi teikts vārds sašķeļ mezglos sasietu noliegumu striķi, tu to zini. No tava kara Trovenlande cieta vissmagāk. Man vajadzīgs zelts, lai no jauna uzbūvētu to, ko nopostīja Gudrais Jillings. Man nepieciešams sudrabs, lai iegādātos pati savus karavīrus un pati savus sabiedrotos. Ar tādu nosacījumu tu būsi Maģistrāta Veckungs un tavi noslēpumi pie manis paliks tādā pašā drošībā kā pie tevis. — Skara noliecās, pacēla no zemes zizli un sniedza Jārvi. — Tu esi maģistrs, tomēr nostājies Kara mātes pusē. Diezgan esam lējuši asinis, kādam jāiestājas par Miera tēvu.
Jārvi pirksti apvijās ap elfu metāla zizli un lūpas savilkās skumjā smīnā. - Tas nozīmē, ka mēs roku rokā iedejosim tavā spožajā nākotnē un savā starpā noturēsim līdzsvaru Sašķeltās jūras krastos.
— Protams, mēs varētu viens otru iznīcināt, tikai kā vārdā? Ja Veckundze Veksena man vispār ir kaut ko iemācījusi, tad tā ir patiesība, ka tu vari būt briesmīgs ienaidnieks. Daudz labprātāk es gribētu būt tavs draugs. - Skara piecēlās kājās un pavērās lejup. - Tev tāds varētu būt vajadzīgs. Es zinu, ka man tādu noteikti vajadzēs.
Galvenā maģistra acis jau bija nožuvušas. - Diez vai man vispār ir izvēle, vai ne?
- Nav iespējams izteikt, cik ļoti iedvesmo saruna ar cilvēku, kurš saskata lietas būtību. - Skara notrausa no kleitas dažas pieķērušās koku lapas un domāja par to, cik ļoti vectēvs ar viņu lepotos. — Ir tikai viena balss, Veckungs Jārvi, un tā pieder man.
Reits izdzirdēja smieklus - Skaras skaļos, nevaldāmos smieklus - un pasmaidīja.
Pabāzis galvu pilošajā durvju ailā, viņš redzēja viņu ejam - smalkais apmetnis plīvoja, un kapuce bija uzlikta, lai patvertos no smidzinošā lietus. Māte Ouda gāja viņai blakus, bet sargi un vergi drūzmējās visapkārt, kā jau karalienei pienākas.
Reits nogaidīja, kamēr procesija nonāk līdz viņam, tikai tad spēra soli uz priekšu un atglauda no sejas samirkušos matus.
- Manu karalien... - Viņš gribēja to pateikt bezrūpīgi, bet tas izskanēja kā lūdzošs blējiens.
Skara zibenīgi pagrieza galvu, un Reits sajuta to pašu triecienu, kas atņēma elpu, tāpat kā tad, kad pirmoreiz ieraudzīja viņu, tikai šoreiz sāpes bija stiprākas nekā jebkad, un drīz vien tām radās arī rūgtuma pieskaņa. Skaras lūpas nemaz nenotrīsēja, lai izrādītu, ka pazinusi puisi; viņas acis pat nemanīja vainas apziņu, tikai sāpīgu grimasi, it kā Reits viņai atgādinātu kaut ko tādu, ko viņa labprāt gribētu aizmirst.
- Acumirkli, - viņa vērsās pie Mātes Oudas, kura lūrēja uz Reitu tā, it kā viņš būtu mēra līķu pilns kapkalns. Paskatījusies uz slapjo ielu pa labi un pa kreisi, karaliene atkāpās no kalpotājiem. - Es nevaru ar tevi runāt.
- Varbūt vēlāk...