- Nē, nekad. - Reiz viņa pateica Reitam, ka vārdi var iecirst sāpīgāk nekā asmens, un toreiz viņš pasmējās, bet vārds nekad viņu sāpināja kā duncis. - Atvaino, Reit. Tu nevari palikt pie manis.
Reitam šķita: kāds uzšķērdis viņam vēderu un nu
asinīm pieplūst visa iela. - Tas nebūtu pienācīgi, vai
ne? — viņš novilka aizkritušā balsī.
»
- Ne jau pienācīgi, nolādēts! - Skara šņāca. - Tas nebūtu pareizi ne pret manu zemi, ne pret maniem cilvēkiem.
Reita balss bija pārvērtusies izmisīgā čukstā. — Bet kā tad tev pašai?
Skara novaikstījās. Iespējams, no skumjām vai varbūt tikai no vainas apziņas. - Tas nebūtu pareizi arī man. — Skara pieliecās tuvāk un caur pieri pavērās uz Reitu. Vārdi sekoja, asi kā tērauda zobens; lai cik ļoti viņš vēlētos sevi piemānīt, tie neatstāja ne mazāko šaubu. - To laiku, ko pavadījām kopā, labāk uzskatīsim par sapni. Par jauku sapni, bet nu ir laiks pamosties.
Reits gribēja pateikt gudrus vārdus, cēlus vārdus, varbūt pat ļaunus, jebkādus vārdus, tomēr sarunas nekad nav bijušas viņa stiprā puse. Reitam nebija ne jausmas, kā visu sakāmo formulēt dažos vārdos. Bezpalīdzīgi klusēdams, puisis noskatījās, kā Skara uzgriež muguru, tikpat bezpalīdzīgi ar skatienu viņš pavadīja viņas aizejošo stāvu. Skara atgriezās pie saviem vergiem un sargiem, pie savas neapmierinātās maģistres.
Beidzot Reitam atklājās patiesā aina, lai gan tas bija jāsaprot jau sen. Ziemā Skarai tīri labi patika viņa siltums, bet līdz ar vasaras iestāšanos viņa to nopurināja kā vecu mēteli no pleciem.
Diez vai viņš varētu Skarai kaut ko pārmest, galu galā viņa taču bija karaliene, bet viņš - slepkava. Notikušais šķita nepareizi tikai viņam. Reitam būtu jāpriecājas par to, ka palaimējies tikt pie tā mazumiņa, ja vien pēcgarša nebūtu tik neciešami rūgta. Viņam nebija ne jausmas, vai vispār iespējams justies citādi.
Varbūt vajadzēja sarīkot atriebīgu skandālu? Varbūt vajadzēja vienkārši aiziet ar augsti paceltu galvu tā, it kā kāds simts daudz labāku sieviešu lūgtos pēc viņa uzmanības.
Diemžēl Reits pārāk stipri mīlēja Skaru, lai šādi rīkotos. Viņš pārlieku mīlēja meiteni, lai darītu jebko citu, tāpēc tikai stāvēja, auklēja sāpošo roku, saudzēja salauzto degunu un pavadīju viņu ar neticības pilnu skatienu kā suns, kurš salā atstāts aiz durvīm. Viņš cerēja, ka Skara apstāsies, ka pārdomās. Reits cerēja, ka viņa vismaz atskatīsies.
Tomēr tā nenotika.
- Kas starp jums abiem atgadījies? - Reits pagriezās un sev blakus ieraudzīja Zilo Dženeru. - Tikai nesaki, ka nekas, puis.
- Nekas, vecais. - Reits centās pasmaidīt, bet pietrūka spēka. - Paldies.
- Par ko?
- Par to, ka devi man iespēju kļūt labākam. Izrādās, es nebiju pelnījis tik daudz.
Reits ierāva galvu plecos un aizslāja prom lietū.
Reits stāvēja otrpus ielai un vēroja, kā gaisma plūst pa spraugām gar smēdes logu slēģiem, ieklausījās iekšā klabošās laktas melodijā un pie sevis pārlika, nez vai Rīna tur vicina veseri.
Šķita, ka šai meitenei vienmēr izdodas atrast sev piemērotu vietu, lai kurp viņa dotos. Tomēr jāņem vērā, ka cilvēkiem patīk, ja tuvumā uzturas labi ļaudis. Rīna zināja, ko grib, un cītīgi strādāja, lai to sasniegtu. Viņa prata uzburt lietas no nekā un salabot to, kas saplēsts. Viņa bija pilnīgs Reita pretstats.
Reits apzinājās, ka viņam nav tiesību neko prasīt no šīs meitenes, tomēr pēc brāļa nāves viņa bija sniegusi viņam atbalstu. Reits nezināja, kur vēl lai to meklē.
Nožēlojami nošņaukājies, viņš pacēla apsaitēto roku un noslaucīja zem salauztā deguna satecējušos puņķus, tad devās pāri ielai uz durvīm. Viņš izstiepa dūri, lai pieklauvētu.
- Kas tevi šurp atpūtis?
Tas bija Kols — maģistra puika. Ar šķību smaidu sejā viņš izkāpa no tumsas uz ielas biezējošajā pustumsā. īsu brīdi iešķībais smaidiņš Reitam atgādināja brāli, kuru bija zaudējis. Lai gan joprojām diezgan nervozs, puika bija iemantojis jau manāmu nosvērtību - kā cilvēks, kurš salīdzis mieru pats ar sevi. Kaut Reits zinātu, kā to panākt...
Viņš domāja ātri. - Vispār jau... es tā spriedu, ka man noderētu jauns zobens. Tagad asmeņu meistare strādā te, vai ne?
— Viņu sauc Rīna, un tā tas ir - viņa strādā šeit. -Kols saspicēja ausis un pasmaidīja, it kā aiz durvīm skanētu kāda jauka dziesma. - Neviens tev neuztaisīs labāku zobenu kā Rīna, neviens un nekur.
— Un ko tu pats? — Reits painteresējās. - Man nešķita, ka tu varētu interesēties par zobeniem.
- Neinteresējos. - Kola smaids pletās vēl platāks. - Es gribēju lūgt viņas roku.
To dzirdot, Reits sarauca pieri, vai nav pārklausījies. - Ko?
- Jau sen tas bija jāizdara, bet lēmumu pieņemšana man nekad nav padevusies. Bieži esmu kļūdījies, daudz šaubījies. Esmu bijis savtīgs un vājš. Negribēju nevienam nodarīt pāri un galu galā sāpināju visus. - Kols dziļi ievilka elpu. - Tomēr nāve gaida ikvienu no mums. Dzīvot nozīmē vislabāk izmantot to, kas tev gadās ceļā. Ja cilvēks nav apmierināts ar to, kas viņam ir, visticamāk, viņš būs neapmierināts arī ar to, kā viņam nav.
— Jāatzīst, gudri teikts.
- Jā, tā viņš ir. Tāpēc es tagad lūgšu viņai piedošanu, metīšos ceļos, ja vajadzēs, - un tas, pazīstot Rīnu, visticamāk, būs jādara - un pēc tam lūgšu viņu nēsāt manu atslēgu. Es ļoti ceru, ka viņa teiks jā.
— Es domāju, ka tavs ceļš ved uz Maģistrātu...
Kols izstiepa kaklu un sparīgi pakasīja pakausi. - Ilgu
laiku es domāju tāpat, tomēr tad sapratu, ka pasauli var pārvērst ar dažādiem līdzekļiem. Māte man teica... lai esmu tik labs, cik vien labs varu būt. - Puiša acis piepeši pieplūda asarām, viņš iesmējās un paraustīja ap kaklu apsieto aukliņu, zem krekla kaut kas noklaudzēja. - Žēl, ka pagāja tik ilgs laiks, līdz es sapratu, ko māte ar to domāja. Ceru, ka nav par vēlu. Vai nāksi iekšā?
Reits pamāja uz logu un nokremšļojās. - Nē. - Agrāk pret šo zēnu viņš izjuta tikai nicinājumu, šobrīd viņš apskauda Kolu. — Domāju, tev ir steidzamākas darīšanas.
— Tu taču atkal nebliezīsi man pa pieri, ko?
Reits pamāja uz savu lauzto degunu. - Es vairs nemaz tik ļoti nealkstu badīties kā agrāk. Vēlu veiksmi. — Reits uzsita Kolam uz pleca un aizgāja. - Es atnākšu rīt.
Reits zināja, ka neatnāks.
Iestājās vakars, un garas ēnas stiepās pār piestātni, kad Saules māte grasījās norietēt aiz Skekenmuižas. Pēdējais stars uzšķīla gaismu stiklā, kas atradās Reitam uz delnas. Tā bija iztukšotā Mātes Skčras dotā pudelīte. Pareģojums vēstīja, ka Gromgilgorms nevar krist no cilvēka rokas, bet to paveica dažas vīna kausā iepilinātas indes lāses. Kols pareizi teica: nāve gaida ikvienu no mums.
Reits grūti nopūtās, savilka dūri un novaikstījās, jo salauztajos pirkstos iesmeldzās vecā sāpe. Varētu domāt, ka laika gaitā sāpes mazinās, tomēr, jo ilgāk tās tevi nomoka, jo neciešamākas kļūst. Arī Dženeram izrādījās taisnība - nekas nesadzīst līdz galam.
Reits bija gan kalpojis kā karaļa zobennesis un karalienes miesassargs, gan kā pirmais karavīrs devies kaujā un cilājis airus uz varoņa kuģa. Tagad viņš vairs nebija pārliecināts par to, kas īsti ir. Viņš pat droši nezināja, par ko vēlas kļūt.
Reits bija redzējis tikai karu, viņš domāja, ka Kara māte atnesīs viņam slavu, kaudzi mirdzošu maiņas rinku un brālīgas saites, kādas rodas aiz vairogu sienas. Patiesībā Kara māte atņēma viņam brāli un iedeva tikai ievai-> >
nojumus.
Reits pataustīja smeldzošās ribas, pakasīja ap apdegušo roku aptītos pārsējus un sarauca degunu, jo trula sāpe pārņēma seju. Karš atnesa tikai tukšumu, sāpes un vientulību, kā arī gremdēšanos nožēlas dūksnājā, ja vien komplektā nenāca arī paša nāve.