- Tev nekas nesanāca, vai ne? — Rokas iespiedusi sānos, no augšas viņā noraudzījās Dzelksne Batu. Saules māte rietēja meitenei tieši aiz muguras, un saskatāms bija tikai viņas melnais siluets.
- Kā tu zini? - Reits jautāja.
- Vienalga, par ko ir runa, tu neizskaties pēc cilvēka, kuram būtu izdevies.
Nopūta smagi izlauzās no Reita sirds dziļumiem. - Tu atnāci, lai par mani pasmietos vai lai mani nogalinātu? Jebkurā gadījumā es negrasos tevi atturēt.
- Tā gadījies, ka ne viena, ne otra iemesla dēļ. — Dzelksne nesteidzīgi apsēdās blakus Reitam un pārkāra garās kājas pār mola malu. Kādu brīdi viņa sēdēja un klusēja, domīgi saraukusi rētām klāto seju. Uzpūta vējš, un Reits sāka pētīt divas sausas lapas, kuras pa molu dzenāja viena otru. Beidzot Dzelksne tomēr ierunājās: — Tādiem kā mēs dzīve nav viegla, vai ne?
- Šķiet, nav gan.
- Mēs, Kara mātes aplaimotie... - viņa pavērās uz mirdzošo apvārsni, - nezinām, kur likties, kad varu pārņem Miera tēvs. Tie no mums, kuri visu mūžu karojuši, tiklīdz aptrūkstas ienaidnieku...
- Mēs sākam cīnīties paši ar sevi, - Reits pabeidza.
- Ķēniņiene Leitlina man piedāvāja atkal kļūt par viņas izredzēto vairognesi.
- Tev veicas.
- Es nevaru to pieņemt.
- Kāpēc ne?
- Ja palikšu šeit, man visu laiku būs jāskatās uz to, ko esmu zaudējusi. — Dzelksne blenza tukšumā, un skumjš smaidiņš iezagās viņas lūpu kaktiņā. - Brands negribētu, lai es iznīkstu, tas puisis nepazina greizsirdību. Viņš gribētu, lai pelnos parādās jauni asni. - Viņa uzsita ar plaukstu pa akmeņiem sev blakus. - Tāpēc Tēvs Jārvi dod man Dienvidvēju.
- Cik devīga dāvana.
- Nedomāju, ka viņš tuvākajā laikā dosies jūrā. Man ienāca prātā, ka jāņem kuģis un vēlreiz jādodas lejup pa Dievišķo un Aizliegto līdz pat Galvenajai pilsētai un, iespējams, vēl tālāk. Ja atstāsim ostu dažu tuvāko dienu laikā, mēs varētu paspēt, pirms jūra aizsalst. Tāpēc es vācu kopā komandu - sarunāju savu veco draugu Froru par stūrmani, veco draugu Dodivuā par mantzini, un vecā draudzene Skifra rādīs ceļu pēc zvaigznēm.
- Tev nudien paveicies ar draugiem, ņemot vērā tavu neciešamo raksturu. — Reits vēroja, kā Saules māte iekrāso zeltā viļņus, iegrimstot aiz apvāršņa viņiem aiz muguras. - Tu dosies ceļā un pametīsi veco, nožēlas pilno dzīvi šeit, vai ne? Vēlu veiksmi.
- Es īpaši nepaļaujos uz veiksmi. - Dzelksne sulīgi nokraukājās un nospļāvās viļņos, tomēr negāja prom. - Vakar es uzzināju kaut ko tādu, ko bija vērts zināt.
- Vai to, ka mans deguns lūst tikpat ātri kā jebkuram citam?
- Man vajag, lai reizēm kāds man pasaka nē. -Dzelksne iesāņus paskatījās uz Reitu. - Tas nozīmē, ka man vajadzīgs blakus kāds, kuram pietiktu dūšas pateikt man nē. Daudz tādu es neredzu.
Reits izbrīnā sarauca pieri. — Un vēl mazāk nekā pirms kāda brīža.
- Man vienmēr noderēs kāds sīks nepiesātināms nelietis, turklāt pakaļējais airis vēl ir brīvs. - Dzelksne Batu pieslējās kājās un sniedza Reitam roku. - Vai nāksi?
Reits blenza uz roku un domāja. - Tu gribi, lai pievienojos tā cilvēka komandai, kuru vienmēr esmu ienīdis un kurš pirms pāris dienām mani gandrīz nogalināja? Tu gribi, lai es dodos pāri puspasaulei prom no tā, ko es pazīstu un jebkad esmu gribējis, pretī saņemot solījumu par smagu darbu un nejaukiem laikapstākļiem?
- Nūja, tieši tā. - Dzelksne sāka smīnēt. - Vai tad tev ir labāki piedāvājumi?
Reits atlocīja pirkstus un uzmeta acis tukšajai pudelītei, tad pagrieza delnu otrādi un ļāva tai iekrist jūrā. — Ne gluži.
Reits saņēma Dzelksnes plaukstu, un viņa pierāva puisi kājās.
- Stāt! - Kols iekliedzās un pamāja lopu dzinējam, lai pietur duci saspringto vēršu, kuri vilka resnu un knark-stošu ķēdi, kas viscaur drebēja. Kaut kas nočīkstēja un skaļi nobūkšķēja, līdz platais kores pamats iekrita akmenī izkaltajās ligzdās.
- Nostipriniet to! - uzsauca Rīna, un kokamat-nieku - agrāko karavīru un vēl senāk zemnieku - brigādes sāka dzīt zemē pāļus, bet citi tikmēr tos pieturēja ar ciešu virvju tīklu, lai milzīgā konstrukcija nenokristu.
Skarai iesāpējās kakls - tik stipri nācās atgāzt galvu, lai pavērtos uz augsto jumtu. Kore bija uzslieta uz nopostītajiem dažādu nokrāsu marmora pakāpieniem, kur savulaik Māte Ķīra sveica Jeiltoftā iebraukušos ciemiņus.
Tieši tur savulaik atradās viņas vectēva Dievzāles diženā
>
kore. Tā pati, kura sagāzās viņas acu priekšā tonakt, kad te iebruka Gudrais Jillings. Vai tiešām tas notika tikai pirms dažiem mēnešiem? Skarai šķita, ka pagājis simts gadu un pat vairāk. Viņu pārņēma sajūta, ka šo ainu vērojusi pavisam cita meitene un tas noticis citā pasaulē, bet Skara tikai dzirdējusi nostāstus par to.
Zilais Dženers palūkojās augšup un iepleta bezzobaino smaidu. - Stāv tieši tur, kur vecā zāle.
- Tomēr šī ir augstāka, plašāka un daudz elegantāka, - Skara iebilda. Abi stabi un spāres bija darināti no mastu priedēm - taisnām kā zobena asmens, kuras pa upi bija šurp atplūdinātas no Trovcnlandes augstajiem pakalniem, kur aug vissenākie un garākie koki. Pēc tam tos nolobīja un piešķīra bālajai koksnei skaistu formu.
— Smalks darbiņš. — Skara uzlika cimdā tērpto delnu Rīnai uz pleca. - Zvēru, ka labāku kalēju un labāku kokamatnieku es neatrastu visā Sašķeltās jūras piekrastē.
Rīna pasmaidīja pār plecu. - Tas ir vispārzināms, manu karalien. Jums paveicies, ka bijām piekusuši kalt zobenus.
- Tik daudz talanta, turklāt arī pieticīga, - nomurmināja Māte Ouda.
Rīna nostiepa taisni savu skoteli. - Pieticība domāta tiem, kuriem nav, ar ko lepoties.
- Turi viņus uz vietas! - Kols uzkliedza lopu dzinējiem, paķēra garo ķēdi, kas savienoja vēršu iejūgu ar kores stiprinājuma virsu, un iešūpojās zem tās.
Rīna metās klāt. - Muļķi, ko tu dari, nolāpīts?
- Rāpjos augšā, - viņš atsaucās un, apķēris ķēdi ar kājām, aizlidoja pa gaisu veikli kā vāvere, un nākamajā mirklī jau karājās virs visu galvām un zvārojās vējā.
Rīna saķēra galvu, mati pa pirkstu starpām izslējās gaisā, bet abas uz krūtīm pakārtās atslēgas nožvadzēja.
- Rāpies lejā, pirms neesi nolauzis kaklu!
- Tā ķēde ir lieliska! - Kols atsaucās un rāpās vēl augstāk. - Tev būtu jālepojas ar to!
- Lai dievi nogrābstās! — Rīna kliedza pretī un gandrīz palēcās gaisā, tad savicināja dūri un lūdzoši pavērās uz Skaru. - Vai jūs varētu pavēlēt viņam rāpties zeme, manu karalien?
- Varētu gan. - Skara skatījās, kā Kols uzraušas nostiprinājuma virsotnē, kur savienojās divi masīvi baļķi, un atcerējās Mātes Karas teikto. — Tomēr noslēpums, kā nezaudēt autoritāti, slēpjas mākā dot tikai tādas pavēles, par kurām zini, ka tās tiks pildītas.
- Visi savienojumi izskatās kārtībā! - Laimīgais Kols uzsita ar roku pa gludo spāru sadures vietu. - Rīna, visas tavas jaunās skavas labi turas.
- Es pieskavošu tavu sasodīto pēdu pie zemes, kad tu beidzot tiksi lejā!
- Kā es tādā gadījumā varēšu iegriezt rakstus jumta sijās? - viņš iesaucās un pārlaida pirkstus pār bālo koku. - Kas jums labāk patīk, manu karalien, vai pūķi?
- Melni suņi! - Skara skaļi atbildēja un uzlika plaukstu Zilajam Dženeram uz pleca. - Kā tas apskrubušais rastrs uz tā kuģa, kurš mani nogādāja drošībā, izveda caur vētru un atkal pārveda mājās!
Zilais Dženers saņēma Skaras plaukstu un ar otru roku papliķēja pa to, bet Lūgšanu audēju bariņš tikmēr sapulcējās stiprinājuma pakājē un sāka skandēt lūgšanas Koku tēsējai, Pajumtes devējam un Akmeņu cēlējai, lai šī Dievzāle vairs nekad netiktu izpostīta.